- Kā kāds gals? Eglons nodrebuļojās. Tas pats, par ko rakstīts maiju kalendārā! To zina visi gaismas cilvēki un gatavojas uz lielo pārveidošanos.
- Kā tad? Katrīna nenocietās. Viņa paspraucās garām Eglonam un ierīkojās blakus Valfrīdam uz dīvāna. Satinas baltos palagos, nosēžas lotosa pozā un kolektīvi kasa čakras?
- A vot šitā nevajag, kundzīt! Eglons uzlūkoja smejošo sievieti, un viņa krīvukrīva frizūras apņemtie noļukušie vaigi piepūtās sāpīgā sašutumā. Jūs arī esat gudra, es zinu, bet tā īstā dvēseles gudrība jums gājusi secen. Vai patiesi tik nopietni brīdinājumi jūs nespēj uzrunāt? Katastrofas visriņķī, plūdi un zemestrīces jūsuprāt, tas neko neliecina?
- Tas liecina, ka ar mūsu veco Zemīti viss kārtībā. Valfrīds devās Katei palīgā. Zemes garoza joprojām aktīva, atmosfēra tāpat, un arī globālā sasilšana, ja tā var teikt, izrādās pa pusei mākslīgi uzsildīta.
- Jā, kā tad, un tur neko nevar darīt, tā tai pasaulē iet. Otomārs bija pietiekami gaidījis iespēju paust dziļi filozofisku atziņu un pēc tam atveldzēt izkaltušās aukslējas. Viņš nemierīgi sagrozījās dziļajā krēslā; padilušās džinsa bikses sarāvās uz augšu, atklājot zilganbālas, kaulainas alkoholiķa potītes. Gals vai negals, Zigmund, vai tad tev mājās nekā nav? Es tā skatos, trauki uz galda… tad jau kaut kas atradīsies, ko?
Tā nu Zigmundam nācās celt laukā noslēpto viskija pudeli, citādi Otomārs vēl sāktu diedelēt pāris latu skriešanai uz ciema veikalu, turklāt ne jau pats skrietu, bet sūtītu nabaga Eglonu, kurš, protams, nespētu atteikt. Vienīgais mierinājums pudelē bija palicis tik maz, ka vairāk par piecdesmit gramiem uz dzērēju nesanāca. Otomārs savējos nekavējoties ielēja mutē, Eglons tikai paslapināja mēles galu un nolika glāzīti atpakaļ uz galda. Viņš bija pārāk satraukts tuvā pasaules gala un apkārtējo neieinteresētības dēļ, tāpēc i nemanīja, ka Otomāra snaikstīgā roķele pievāca arī viņējo.
- Jūs, kundzīt, par piemēru, esat vēsturniece. Eglons mēģināja sākt apskaidrošanas misiju no otra gala. Tad takšu jums būs zināms, ka mūsu senčiem bija tādas zināšanas, kas šodien pilnīgi nozaudētas.
- Protams, Kate laipni teica. Mēs esam galīgi un pilnīgi nozaudējuši zināšanas par to, ka zeme ir plakana, stāv uz četriem ziloņiem un saule griežas tai apkārt, kā arī dažas citas tikpat vērtīgas atziņas.
- Nē, jūs negribat saprast. Nu jau Eglons gandrīz raudāja, un viņa ģīmis vairāk nekā jebkad atgādināja dobē aizmirstu, krunkainu gurķi. Nav jau runa par tādām lietām, bet par kosmisko skolotāju mācībām, ko mēs negribam ņemt vērā. Jūs palasiet mūsu dainas…
- Vai tad tur kas teikts arī par zemestrīcēm? Kate mīlīgi apjautājās.
- Tur teikts par visu ko, palasiet, palasiet, kundzīt, par seno dievu darbiem! Tur ir īstā gudrība, tikai tas viss ir aizkodēts un slēpts.
Viņa balss kļuva arvien klusāka; kā atbalstu meklēdams, vecais vīrs uzlūkoja visus pēc kārtas, taču sastapa tikai pieklājīgus smīniņus. Izņemot Otomāru, kurš, palēnām migdams ciet, svarīgi klanīja galvu kā tāda ķīniešu lelle.
- Eglon, padomā pats. Zigmundam šī tēma sāka apnikt. Ja tavi kosmiskie skolotāji grib, lai kāds ko iemācās, tad kamdēļ viņi savas mācības nošifrējuši tā, ka neko nevar saprast?
- Ā, bet tieši tur jau tā lieta. Vecķesteru gaismas cilvēks sarosījās. Visi izredzētie, pravieši un skolotāji tā darīja, lai svētās zināšanas nenokļūtu neiesvētīto rokās. Piemēram, arī Nostradams rakstīja šifrēti, bet atradās cilvēki, kuri…
- Zinu, zinu. Zigmunds viņu pārtrauca. Nostradams pareģoja, ka 2002. gadā zemi piemeklēs zemestrīces, cunami, pēc kam nobīdīsies zemeslodes ass…
- Kā tad! Eglons sāka starot beidzot taču kāds sāk saprast visa notiekošā nozīmīgumu.
- …nobīdīsies ass! Zigis pacēla balsi. Konkrēti nobīdījās! Par veselām piecām minūtēm! Tieši pēc nedēļas autobuss Ventspils-Liepāja, kas visu mūžu no Ventspils atgājis 18.40, sāka atiet 18.45!
Mirklis klusuma, un istabā uzbrāzmoja tik skaļi smiekli, ka pat griestu lampa sašūpojās. Valfrīdam, Zigmundam, Vizei un Katrīnai pievienojās virtuvē nemanāmi ienākusi Ieviņa. Turklāt smieklu vētrai piebalsoja arī citas skaņas no priekšnamiņa, kur sākās kāpnes uz bēniņiem, atplūda divbalsīga ņaudēšana, jāteic, pārāk daiļi modulēta, lai nāktu no četrkājaiņu riklītēm, turklāt Resnais Boss joprojām rāmi dusēja uz palodzes. Acīmredzot pie vainas bija Adrians un Dana, pēc jaukas divvientulības brīža pamanījuši kaķu Otomāra ierašanos.
Negantā smiešanās aizskāra ne vien nabaga Eglonu, bet arī no pusnomidža uztrūkušos Otomāru Dreifogelu, jo viņš nesaprata, par ko te jāsmejas. Un, ja Otomārs ko nesaprata, tas viņam nepatika. Pēkšņi viņam daudz kas nepatika: Riekstukalna lielistaba ar tik spodru grīdu, ka lauku cilvēkam nav kur kāju nolikt; pārgudrelis Zigmunds, kurš gvelž kaut kādas muļķības par autobusiem, un pārējie nez kāpēc zviedz kā zirgi; Zigmunda sieva, kas jau paspējusi novākt no galda visas glāzes, it kā ar tādu piņģerotu viskija justos pienācīgi pacienāts ciemos iegriezies cilvēks; Zigmunda draugs skaitās komponists, bet ka tavu māti! kas tas par komponistu, kam nevienu dziesmu nespēlē Latvijas Radio 2; Zigmunda drauga sieva, šitā profesoriene, kura māk tik riebīgi izņirgāties, ka dūša apskrienas trakāk nekā paģirās… Un jaunie tādi paši, ģimnāzisti kādi nekādi… Zigmunda jaunākajam skuķim esot saksofons par cik tur simtiem latu, ek, dabūtu to rokā, uzsistu gaisā, veselu gadu varētu dzīvot bez problēmām… tā šiem vajadzētu par to bezkaunīgo mēdīšanos un ņaudēšanu.
Parasts dzērājs, nonācis šādā sevis žēlošanas un pasaules nosodīšanas fazē, uzsvempjas kājās un meklē kašķi, turpretī Otomārs, kura galvā nupat bija sastapušās viskija simtgramu un Eglonam izdiņģētā stiprinātā alus promiles, pat tagad spēja novērtēt spēku samērus, tāpēc aprobežojās ar varen oriģinālu asprātību.
- Mēs jau, zin, augstskolas nav beiguši, viņš nomurmulēja, savilka ģīmi nicinošā grimasē… un tajā pašā brīdī atslēdzās pavisam, palaida nelabu purkšķi un sāka krākt.
- Fui! Ieva iesaucās un steigšus atgriezās savā istabā.
Eglons, žēli pavēris bezzobaino muti, nolūkojās savā biedrā.
Vizē riebumā gandrīz nospļāvās un taisījās laukā no lielistabas, Katrīna un Valfrīds viņai sekoja, aizcērtot durvis, jo istabā smirdēja tā, it kā tur būtu uzspridzināta sērūdeņraža bumba. Zigmunds steidzīgi atrāva vaļā logu, ielaižot telpā vēsu svaiga gaisa strāvu, un niknumā drebošām rokām aizdedza smēķi.
- Tu nedusmojies tik dikti, Zigmundiņ, Eglons lūdzoši teica. Viņš vienu strēķīti pagulēs, un viss būs labi, aiziesim ar godu.
- Kādu vēl strēķīti! Gulēs manā istabā un pirdēs kā mežakuilis, bet manai sievai un draugiem jāmūk laukā no mājas? Ari labsirdībai un saticīgai kaimiņu būšanai galu galā ir robežas, tāpēc Zigmunds pat necentās izvēlēties izteicienus. Vāc viņu prom un labi ātri!
- Bet es tak nevaru! Eglons noplātīja rokas. Man nav tik daudz spēka, lai celtu vai nestu, tu jau redzi pats savām kājām nekustēs.
- Tad kamdēļ atvilki viņu šurp? Tu zini, es ar tevi vienmēr labprāt papļāpāju, manis pēc kaut par citplanētiešu čakrām, bet Otomāru es te negribu redzēt, te nav stallis vai atļurbene.