- Paklau, Zigmundiņ, varbūt pa visiem var aizstiept šo uz to pašu stalli vai siena šķūni? Tad viņš nevienam netraucēs, kamēr… Nu jau Eglons gandrīz raudāja. Viņš tik ļoti lepojās, ka tik gudrs vīrs kā Riekstukalna Zigmunds turas ar viņu pa draugam, bet nu rādās, ka šī draudzība var vienkārši pačibēt, tomēr arī no Otomāra negribējās novērsties. Ja gandrīz visās dzīves jomās Zigmunds Eglonam bija orākula vietā, tad viņam pašam tīri labi patika uzstāties kā orākulam Otomāra priekšā, jo vairāk tāpēc, ka tas pēdējā laikā pie viņa piestaigā itin bieži. Sēž, sūc aliņu vai ko citu, ko Eglons iegādājis ciemiņa uzņemšanai, ēd Eglona uzcepto gaļu un klausās, citkārt pat runā līdzi… nemaz nav muļķis, saprot tak tās smalkās lietas, kā citādi! Varbūt nav arī tāds pļēgurs un dienaszaglis, kā visi riņķī apkārt uzskata, varbūt Otomāram tādējādi jāizpērk senču sliktā karma?
- Kā tad, tūdaliņ metīšu visu pie malas un nēsāšu Otomāru uz rociņām, Zigmunds noņurdēja, bet jau laipnāk, saprazdams, ka cita varianta vienkārši nav.
- Valfrīd. Viņš pavēra virtuves durvis. Vecīt, neņem ļaunā, bet nāksies pielikt roku un aizstibīt to smerdeli uz šķūnīti.
Uzrunātais saviebās, tomēr piekrītoši pamāja. Viņi vēl sasauca Adrianu, trijatā aiznesa cūciski krācošo Otomāru uz šķūni un bez saudzības nometa zemē pie lielā siena panta. Eglons, kaut ko žēli purpinādams, steberēja nopakaļ.
- Lai viņš te guļ, bet tu sēdi klāt! Zigis nobrīdināja. Lai nepiegāna sienu, saprati?
Vize ar Katrīnu stāvēja virtuvē pie loga.
- Ir nu gan preteklis. Kate nopurinājās. Traki šādā ziņā dzīvot laukos, kur durvis vienmēr ierasts turēt vaļā.
- Zini, Katiņ. Vizēs lūpu kaktiņi šķelmīgi parāvās uz augšu. Vienā ziņā nemaz nav slikti, ka Otomārs te atvilkās un šitā…
- Kādā vēl ziņā? Katrīna nesaprata.
- Tādā… Rau, es šad tad baidos, ka arī Zigmundam tās stiprās dziras neiegaršojas par daudz, tad viens kaut ko atnes par ātru un labu izdarīšanu, tad otrs… cik tur vajag! Bet šitā kad viņš dabū redzēt, kas ar tādu dzērāju notiek, cik nešķīsti tāds izdarās un izskatās, teikt, pats piesargāsies.
- Tu nu gan esi gudra! Katrīna apbrīnā nogrozīja galvu.
Pār Riekstukalnu bija nolaidusies zvaigžņota nakts. Zigmunds lievenī kūpināja vakara pēdējo cigareti un izbaudīja klusumu. Vienīgi vējš lēni čabināja koku dzeltējošās lapas, pa reizei pašvīkstinot ezera viņā krastā saaugušo niedru sienu.
Viņš iemeta smēķa galu vībotņu pudurā, kas snaikstīja pārziedējušās galotnes pāri lieveņa sieniņai, un devās iekšā. Mājā tīkami smaržoja pēc ceptas gaļas un āboliem, un bija tumšs. Vienīgi guļamistabā dega mazā sienas lampiņa. Vize sēdēja platajā gultā un pārpina smago bizi vaļīgāk.
Kādreiz pirms gadiem piecpadsmit vai vēl senāk viņa bija ieminējusies, ka varbūt vajadzētu bizi nogriezt un nēsāt īsus vai pusgarus matus kā citām sievietēm, piemēram, Katiņai, turklāt tik garus un biezus grūti turēt kārtībā; mazgāšana un žāvēšana aizņem pusi dienas, bet viņai jāaprūpē abas mazās meitas, arī citādi mājā un sētā tik daudz darbu… Padzirdējis tādus vārdus, Zigmunds gandrīz uzsprāga. Tā bija pirmā un vienīgā reize viņu kopdzīves laikā, kad viņš sievai sakliedza traka, vai?! Nogriezt tādus matus, tādu skaistumu, ko šaislaikos gaišā dienas laikā ar uguni nevar sameklēt? Vai vēl kādai sievietei visā Latvijas valsti ir bize, kas sniedzas pāri dupsim? Un, kad atpin vaļā, tad nevajag ne kreklu, ne kleitu izskatās kā tumšs kažoks līdz ceļgaliem…, bet šo skatu gan Zigmunds neatvēlēja nevienam pašam šai Dieva pasaulītē, kā vien sev pašam.
Toreiz, vīra trakumu redzēdama, Vize padevās un visus turpmākos gadus nesa savu malu nastu bez kurnēšanas. Vienīgais, ko viņa atļāvās, nogriezt dažas cirtas, kas ierāmēja pieri un piešķīra sejai draiskāku izteiksmi.
Arī šajā vakarā Zigmunds, uz gulēšanu pošoties, kārtējo reizi nopriecājās par Vizēs brīnišķīgo matu rotu un, viņai blakus ierosoties, pavilka pieglaudīgo pīni sev zem vaiga.
- Paklau, pēc laba brīža sieva sāka čukstēt, ko tu domā par Danīti un Adrianu? Būtu jau dikti labi, ja viņi pa īstam saietu kopā. Puika mums kā savējais, nekāds svešs, pie kura jāpierod un jābaidās, ka tik vien viss pa godam.
- Viņi ir pieauguši, Vižuk! Lieli cilvēki un darīs pēc sava prāta. Ko es domāju? Neko īpašu! Ja tā ir, tad lai arī ir.
- Bet iedomājies tik varbūt ne ilgs laiks paies, un mums vajadzēs taisīt meitai kāzas…
- Ja vajadzēs, tad arī taisīsim, ko tu tik daudz… Zigmunds tīksmi uzrāva segas malu līdz pat ausīm.
- Nu, kāpēc tu negribi parunāties? Vize tā kā sapīka un iebukņīja viņam sānā dūrīti. Pa dienu nesanāk laika, bet vakarā tu kā tāds āpsis migā iekšā un murkš.
- Tu runā vien, es paklausīšos. Viņš sagrāba špetno dūrīti saujā un piespieda pie krūtīm. Un, ja izklausās, ka es sāku krākt, tad tas nozīmē, ka man baigi patīk tas, ko tu runā…
Vize pieklusa un apdomāja dzirdēto vai nu Zigmunds viņu atkal āzē, vai arī tas ir viens no viņa ačgārnajiem komplimentiem -, un izšķīrās par otro variantu.
- Zini, kas man ienāca prātā? Mūsu pašu kāzas! Vai tu vēl atceries, kā tas toreiz bija?
- Mm, viņš nomurmināja, baigi forši… Tu biji tik smuka, tik…
Miegs, kas jau bija klāt, pēkšņi atsprāga nost un pazuda tumsā kā
tumšpūkains, nedarbos pieķerts kaķis. Zigmunds tiešām atcerējās. Vienā mirklī atmiņas lodziņā pavērās prieka un dullību, riska un pat izmisuma pilnu notikumu virtene, kas beidzās ar Vizēs pārtapšanu viņa absolūti likumīgā sievā. Kad tēva draugs Rīgas stacijā viņam iespieda saujā aploksni ar trīssimts amerikāņu dolāriem un raibā plastikāta maisiņā ievīstītu Grants viskija pudeli… johaidī, tas taču bija tieši pirms divdesmit gadiem! Datumu viņš neatcerējās, bet tas noteikti notika septembra pēdējās dienās. Līdz vilcienam vēl bija turpat trīs stundas, un Zigmunds nolēma aizcilpot līdz tuvākajam valūtas maiņas punktam, lai pārvērstu kādus pārdesmit dolārus rubļos draugu kopīgā saimniecība atradās uz bankrota robežas. Smirdīgai kloākai līdzīgās tualetes kabīnē viņš iestūķēja biezo aploksni vējjakas iekškabatā, papriekš izvilcis no tās divas desmitdolāru zīmes. Tuvākais change-money punkts bija Valsts bankas filiāle blakus stacijai. Apkārt spietoja ekspadomju pilsoņi spīdīgās treniņbiksēs un Lietuvā šūtās džinsauduma naģenēs, konfidenciāli uzrunājot ikvienu pārticīga skata ļautiņu un solot izdevīgāku maiņas kursu, nekā tiem tur iekšā, bet Zigmunds pelēkajā jaķelē ar nodripušiem piedurkņu galiem un ar izolācijas lentu pielabotās acenēs izskatījās pēc badā pamērējuša studentiņa, tāpēc dolāru mednieki viņam nepievērsa ne mazāko uzmanību.
No bankas Zigmunds iznāca ar biezu žūksni kabatā, iekšķīgi starodams nupat viss sāk izdoties.
Tomēr tā nebija vis. Lai gan viņi ar Vizi bija tīri jauki iekārtojušies istabiņā, kurā viņš mita arī pirms trīssimts gadiem, mīļā meitene bija zaudējusi dzirkstošo šķelmību un izskatījās gandrīz vai slima. "Nu, kas tev kaiš, pasaki, kas?" Zigmunds tincināja, bet atbildes vietā sekoja tikai šņuksti un nopūtas. Viņš sapirkās tirgū gardumus, ko agrāk nebija varējis atļauties, tomēr arī bumbieri, banāni un apelsīni, kūpinātās desiņas un Vizēs ilgotais kārums brangas lauku olas nepalīdzēja. Arī Katei ar Valfrīdu pietrūka padoma, bet Zigmunds plēsās vai pušu, lauzīdams galvu par samilzušo problēmu blāķi. Kates ideja par braukšanu uz Krieviju ar kukuli ķešā bija spīdoša, tomēr pagaidām karājās gaisā nevar taču iesēsties vilcienā un triekties kaut kur uz labu laimi! Turklāt, lai gan Zigmunds bija visai mērens nacionālists, viņam tomēr nepatika doma, ka Vizēs jaunās pases ailē tautība būs rakstīts krieviete, var vēl sanākt ķēpa ar pilsonību.