"Ziniet ko, mums vajag i/vēdināties," kādu piektdienas vakaru ierosināja Valfrīds. "Man pēc baroka gastroļiem galīgi nekas nelien galvā, kondženē iet kā pa veciem kapiem, ņemam un aizlaižam zaļumos, kamēr dabā vēl ir kas zaļš!" Tā arī notika. Viņi piekrāva somu ar maizi, tomātiem un speķi, pielēja termosu ar kafejnīcā izdiņģētu kafiju, turpat pielika Valfrīda sadabūto šampanieša pudeli un iekāpa autobusā, kas devās uz Zlēkām. Ar milzīgu pierunāšanu izdevās piedabūt Vizi atteikties no garajiem svārkiem un uzģērbt Zigmunda džinsus, ko Katrīna bija pāršuvusi meitenes smalkajam augumiņam. Kad autobuss sāka braukt, Vize iekunkstējās un kļuva tik bāla, ka šķita tūdaļ paģībs. "Ko tu baidies, ja redzi, ka neviens cits nebaidās!" ar savu parasto sakāmo viņu drošināja Zigmunds. "Galva reibst… aplam ātra tā kariete…" viņa izmocīja, bet, tikko autobuss izbrauca no pilsētas un apkārt sākās lauki, Vize iedrošinājās izvilkt galvu no Zigmunda azotes un paskatīties pa logu. Katrīna čukstēja, lai skatās tālumā, tad neliksies, ka brauciens ir tik ātrs, un arī galva nereibs, taču, kad grabošais autobusiņš izripoja cauri Vārvei un apkārt pacēlās mežu sienas, Vizēs sejā iegūla pavisam cita izteiksme tik apmierināta, kāda ilgi nebija redzēta. Draugi priecīgi samirkšķinājās. Izkāpa nevis Zlēkās, bet pieturu ātrāk pie Dobkroga. Tas bija Valfrīda priekšlikums labi apskatīt vietu, kur it kā pavisam nesen viņi bija kūlušies pāri Ventai ļodzīgā celtuvē izsalkuši kā vilki un pārbijušies kā zaķi.
Vize dažas sekundes pastāvēja ceļmalā, apkārt skatīdamās, tad ieskrēja mežā un vārda vistiešākajā nozīmē sāka gavilēt. To viņa pazina, saprata un sajuta ar katru miesas šūniņu sirmās egles ar čiekuru pilnām galotnēm un sūnās ieaugušām pazarēm, rēpuļainie priežu stumbri ar šalcošiem skuju vainagiem, dzeltējoši lazdu puduri un saulē piesarkušas apsītes, rasaini sūnu spilveni un viršu audzes, robaini paparžu čumuri, mētrām apauguši celmi un slidens nobirušo skuju klājs. Cik brīnumaini! Zaļajās pazarēs skrapstināja vāvere, bet kaut kur biezoknī sparīgi kala dzenis. Smaržoja pēc sveķiem, miklas trūdzemes un pārgatavām brūklenēm. Pirmo reizi svešajā, no agrākās dzīves tik attālinātajā pasaulē meitene jutās kā mājās. Pēc tam četrata, pa pāriem rokās saķērušies, devās pāri tiltam, izbaudot Ventas rudenīgi krāšņo plūdumu zeltainzaļajos krastos. Ja kas, tad tieši tobrīd viņam pirmoreiz prātā ienāca doma par lauku mājas iegādi…
Zigmunds, tumsā smaidīdams, atcerējās, kā viņi aizklejoja līdz Paventes pilskalnam, kā pa meža ceļiem aizkūlās līdz dzirnavām un dīķmalā kūra ugunskuru, lai ceptu līdzpaņemto speķi un kādās mājās dabūtus kartupeļus, pēc tam melnām mutēm dzēra šampanieti no viena kausiņa. Vakara krēslā ar pēdējo autobusu braucot atpakaļ, Katei uznāca lielā apskaidrība.
"Es izdomāju, Zigi!" viņa iesaucās un sāka čukstēt viņam ausī. "Tev jābrauc nevis uz dullo, bet gan uz kādu vietu, kur kādreiz bijis gulaga lēģeris. Mums muzejā ir karte un saraksts; bijušie represētie savākuši milzumdaudz ziņu. Ne jau uz kādu Vorkutu vai Magadanu, bet krietni tuvāk, atceros, Kolas pussalā pie Murmanskas un Arhangeļskas arī bija vairākas nometnes! Tad Vizei nebūs jākļūst par krievieti, tur taču latviešu bija tūkstošiem! Aizbrauksi uz kādu seļsovetu, iegrūdīsi kukuli un dabūsi attiecīgu izziņu, tikai izdomā viņai uzvārdu un neaizmirsti arī tēva vārdu!"
Jau nākamajā dienā Zigmunds un Katrīna meklēja sarkanām zīmītēm izraibotajā kartē piemērotāko galamērķi. Apsvēruši attālumus, dzelzceļa līniju virzienus un iespējami izbraucamus autoceļus, viņi izšķīrās par Karēliju, bēdīgi slavenā Baltās-Baltijas jūras kanāla apvidu. To raka spaidu darbos notiesātie politieslodzītie, un gandrīz puse necilvēcīgajos apstākļos aizgāja bojā. Visā Belomorkanāla garumā stiepās gulaga lēģeru ķēde. Taču dzīvei ir savi likumi, tāpēc vēl sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados šur tur dzīvoja pa latviešu ģimenei, pareizāk sakot, vietējos iedzīvotājos ieprecējušies abēju dzimumu izsūtītie latvieši un viņu pēcnācēji to pastāstīja Kates sazvanītais politiski represēto kluba vadītājs. No muzeja Zigmunds taisnā ceļā joza uz dzelzceļa staciju, lai pasūtītu biļeti uz Sanktpēterburgu, kas toreiz vēl saucās Ļeņingrada.
Vienīgās biļetes, ko varēja dabūt bez nedēļām ilgas gaidīšanas, bija pārpildītā kopīgajā vagonā specifiski smakojošā, ar fekāliju krāsas relīnu aplīmētām sienām un necaurredzami aizputekļotiem logiem. Visu nakti neaizvēris ne acu un paniski baidīdamies no zagļiem, Zigmunds rīta agrumā izvēlās no vagona milzīgā, kā skudru pūznis murdošā stacijā. Mugursomā bija sviestmaižu sainis, zobbirste un pasta, mazs dvielītis un no drauga patapināts rupjvilnas džemperis; pats ceļotājs tērpies dīvainā militārā un civilapģērba mistrojumā padarmijas olīvzaļais krekls, pa virsu pusvatēta jaka, kājās smagi zaldāta zābaki; abi ar Valfrīdu nosprieda, ka ekspedīcijai uz Krievzemi šāds ietērps būs vispiemērotākais, jo tur zaldātiņus joprojām mīl. Tiešām inteliģentā paskata jaunekli, kā redzams, nesen demobilizējušos, ar piebāztu mugursomu plecā, labvēlīgi uzlūkoja gan uzziņu dienesta tantiņa, gan kasieres, bet daži ieskurbuši veči ar grabošiem medāļiem apkārtām krūtīm pat pieprasīja, lai briļļaino zaldātiņu laistu bez rindas. Zigmunds nopirka biļeti līdz pašai Belomorskai ja pa ceļam redzēs ko piemērotu, kāps laukā. Šoreiz paveicās iekļūt kupejvagonā, tātad vismaz guļvieta un pulkas tējas glāzes nodrošinātas.
Vilciens devās ceļā vēlu vakarā. Teju līdz nāvei pārgurušais Zigmunds tikko paspēja iestūķēt mugursomu bagāžas plauktā un izstiept kājas zem galdiņa, ko rotāja plastmasas vāze ar plastmasas puķi, kad kupejā iespiedās divi dūšīgi vīri kopā ar pusaugu puiku. Ieraudzījuši stūrī sēžam pieaugušu vīriešu dzimuma eksemplāru armijnieka kreklā, abi vecākie gaužām nopriecājās. "Klau, puis, tas gan labi, ka mūsu kupejā esi tu, nevis kaut kāds bābietis, kas, nedod Dies, visu ceļu cimperlēsies un pukstēs," paziņoja būdīgākais. Piecu minūšu laikā mazais galdiņš pēc krievu paražas tika bagātīgi apkrauts visvisādiem labumiem, sākot ar armēņu konjaka pudelēm un ikru kārbām, beidzot ar apdzeltējušiem gurķiem un tomātiem, kas aiz gatavības plīsa vai pušu.
Gandrīz diennakts pazuda nebūtībā… Vēlāk Zigmunds miglaini atcerējās, kā dzēris konjaku un pārsaldinātu tēju no vienas un tās pašas glāzes, kā ar alumīnija karoti lopsījis iekšā melnos ikrus no ar kabatnazi uzšķērstas zilas konservbundžas, kā klausījies kupejas biedru, Ziemeļu tirdzniecības flotes virsnieku, stāstus par kuģošanu Baltajā un citās ziemeļu jūrās un veselu blāķi anekdošu, ko, maigi izsakoties, varēja saukt par ļoti rupjām. Kā nojaušams, viņš bija ceļabiedriem atklājis kaut ko no savām problēmām, jo nākamajā dienā ap pusdienlaiku, veldzēdams pārkaltušo rīkli ar boržomu, sagramstīja krūšu kabatiņā no avīzes noplēstu lancku ar uzskribelētiem vārdiem: Летнереченск, загс, Таисия 'Гомасовна.
Zigmunds iebāza zīmīti atpakaļ kabatā un uzlēja atlikušo boržomu uz pakauša. Galva noskaidrojās, pavisam mazdrusciņ, tomēr ar to pietika, lai atcerētos, ka vienam no vīriem, kurš patlaban krāca baisāk par angīnslimu valzirgu, minētā Taisija Tomasovna ir sievas māsa vai māsīca. Tas jau bija diezgan labi, vēl tikai jānoskaidro, kur atrodas šī Ļetņerečenska, un jālūdz visi svētie, lai uzspiestās plītēšanas izraisītajā miegā tā nebūtu palaista garām. Kā saukta pusvaļējās kupejas durvīs parādījās vagona pavadone kārns sievišķis spožām pogām rotātā frencī, baltā neilona kreklā un pamatīgiem zelta riņķiem ausīs. Zigmunds atklepojās un aizsmakušā falsetā apjautājās, cik tālu līdz Ļetņerečenskai.