Pavadone laipni paskaidroja, ka vēl jābrauc gandrīz divas stundas un ka viņa var atnest glāzi stipras tējas ar citronu, ko izbijušais Vindavas kapelmeistars pieņēma ar neviltotu pateicību. Tēja un milzīgs, sulīgs tomāts paveica brīnumu kuņģis pārstāja raustīties, galva sāpēt un rokas drebēt. Viņš pat atcerējās, ka zīmītes rakstītāju sauc neparastā vārdā Ļubomirs.
Laipnais Ļubomirs un viņa biedrs nebija pamodināmi, tāpēc Zigmunds varēja atvadīties tikai no puišeļa, kurš drūmi šķirstīja žurnālu Юный натуралист un krimšķināja indīgi zaļas stiklenes. Labi, ka vilcienā bija pieticis prāta iztīrīt zobus un noskalot seju, jo Ļetņerečenskas stacijas labierīcības sastāvēja no ķieģeļmūra būdas ar tumšiem, piekārnītiem aizgaldiem un caurumiem grīdā. No izlietnes vai ūdenskrāna nebija ne miņas. Šķita, ka pilsētiņā laiks apstājies pirms gadiem trīsdesmit, varbūt pat vairāk. Vairums māju no resniem guļbaļķiem, ar raksturīgiem kokgriezumiem rotātiem logiem, taču nami bija nomelnējuši, saplaisājuši, apauguši sinepjkrāsas sūnām. Ielu asfalts pārvērties lielās un ļoti lielās bedrēs, ko nodevīgi slēpa varavīkšņaini spīguļojošs ūdens. Ietvju vietā nezālēs iebradātas takas un dēļu laipas. To visu apspīdēja bāla saule, piešķirot pilsētiņai sirreālu noskaņu.
Ziņkāri lūkodamies apkārt, Zigmunds ieraudzīja ko līdzīgu tirgus laukumam ar pāris kioskiem un dēļu nojumi. Uz apgāztām kastēm un spaiņiem kluknēja lakatos satinušās sievas un piedāvāja garāmgājējiem ābolus, saulpuķu sēklas un skābus gurķus. Pie sarkana žiguļa ar atvāztu bagāžnieku tirgojās ar kartupeļiem, bet tālāk pozicionējās jaunais laikmets statnis ar vējā plīvojošām, raibām drānām, visticamāk, no Viļņas vai Varšavas tirgus.
Lai ievadītu sarunu, Zigis nopirka pārīti skābu gurķu un tad apjautājās iepriecinātajai pārdevējai, kur atrodas dzimtsarakstu nodaļa jeb, vienkāršāk sakot, zagss. Pāris minūšu laikā tirgussievas viņam iebaroja tādu informācijas daudzumu, ka galva vai piepūtās: kā aiziet uz zagsu, uz ispolkomu, uz kultūras namu un bibliotēku, uz ēdnīcu un tējnīcu, uz pastu un miliciju… Sirsnīgi pateicies, Zigmunds koda izmirkušajā gurķī un kājoja norādītajā virzienā. Gan izpildkomiteja, gan zagss un pat tējnīca atradās zem viena jumta divstāvu ēkā no debesziliem silikātķieģeļiem. Durvju vienā pusē šķībi karājās telefona automāts bez klausules, otrā apaļa atkritumu urna. Vīreļi vateņos un zilstrīpainos matrožu kreklos laida no rokas rokā stiprinātā vīna trauku un pēc katra malka ilgi ostīja vateņu notaukotās piedurknes. Uz sliekšņa kasījās noplucis suns. Zigmunds ievilka elpu un ar kāju apņēmīgi pabīdīja kustoni pie malas. Tas neprotestēja, un topošais kukuļdevējs iesoļoja patumšā gaitenī un pieklauvēja pie durvīm.
Taisija Tomasovna bija glīta trīsdesmitgadniece, īsi apgrieztiem platīnblondiem matiem un ārkārtīgi zilām acīm. Glīts ķirškrāsas kostīmiņš ērmīgi kontrastēja ar mūžvecu rakstāmgaldu un pilnīgi arhaisku tintnīcu, kas varēja būt saglabājusies no pilsoņkara vai oktobra revolūcijas laikiem. Taču Taisijas pirkstiņi spēlējās ar gluži normālu lodīšpildspalvu, arī rakstāmmašīna Optima bija tīri jauna. Ieraugot svešu, tīkamā baltiešu akcentā runājošu jaunekli, amatpersonas acīs uzdzirkstīja interese.
Zigmunds nomurmināja, ka viņam bijusi tā laime vilcienā iepazīties ar godājamās Tomasovnas radinieku Ļubomiru, bet uz šejieni viņu no tālās Latvijas atvedusi, lūk, kāda problēma: viņam ir līgava, ļoti jauka meitene, kura izaugusi bērnu namā un savus vecākus neatceras; izdevies uzzināt tikai to, ka tie kādreiz izsūtītie latvieši dzīvojuši šajā novadā, un pirms astoņpadsmit gadiem te nākusi pasaulē viņa meitene. Nelaimīgā kārtā mājā, kur viņa dzīvojusi, izcēlies ugunsgrēks, un sadegusi gan pase, gan dzimšanas apliecība. Diemžēl arī iepriekšminētais bērnu nams kopš pāris gadiem likvidēts. Meitene palikusi bez dokumentiem, bet viņiem steidzīgi jāapprecas… viņa pati nav uzdrīkstējusies laisties tik tālā ceļā, jo… Zigmunds izteiksmīgi pamirkšķināja jo situācija ir tāda, ka…
Lai gan šajā stāstā bija lielāki caurumi nekā Šveices sierā, Taisija Tomasovna saprata visu, kas jāsaprot, un vēl vairāk. Abi apmainījās ārkārtīgi daiļrunīgiem skatieniem, tad Zigmunds nedzirdami nomurmināja ateista lūgšanu un paslidināja uz vadītājas pusi plaukstu, zem kuras vīdēja zaļganu naudaszīmju stūrīši. Sekundes laikā trīsdesmit amerikāņu dolāri mainīja īpašnieku un liegi ieplīvoja pavērtajā atvilktnē, kas tūdaļ ar skanīgu klakšķi aizcirtās. Taisijas Tomasovnas smaids izvērtās gluži apžilbinošs, viņa atbalstīja elkoņus uz galda un ieguldīja zodiņu kopā saņemtajās plaukstās. Zigmunds uzticīgi vērās pretim. Sieviete padomāja, kaut ko apsvēra un teica:
- Zini ko, puisi, es tavai meitenei varētu arī pasi izkārtot. Tev fotogrāfijas ir?
- Ir. Zigmunds izvilka no krūšu kabatiņas fotopapīra loksnīti, no kuras četros eksemplāros pretī raudzījās Vizēs sejiņa ar baiļpilnām acīm gājiens uz fotodarbnīcu bija dramatisks pārdzīvojums, pēc kura tā vairākas stundas nespēja atjēgties.
- Gauži jauna izskatās, bet smukiņa gan, sieviete vērtējoši novilka. Tad man jāaizskrien uz milicijas nodaļu, lai noformē ar visiem zīmogiem un parakstiem. Tikai tur arī vajadzētu.
Viņš saprata.
-Cik?
- Tam mudakam pietiks ar desmitnieku, Taisija nicīgi attrauca un, laiku lieki nekavēdama, ielika rakstāmmašīnā dzimšanas apliecības dublikāta veidlapu. Uzvārds, vārds, tēva vārds?
Zigmunds pēkšņi nosvlda kā pirtī, atjēgdams, ka tā arī nav izdomājis uzvārdu Vizei, un šāva vaļā pirmo, kas iekrita prātā. Pēc pāris minūtēm Taisija Tomasovna jau naski klaudzināja:
- Avotiņa… Vize… Janovna, dzimusi… gadā… Ļetņerečenskā…
Kamēr amatpersona, svārciņiem plīvojot, aizmetās uz milicijas pusi, "tas nav tālu, aiz divām šķērsielām", Zigmunds atkrita uz soliņa un trijos paņēmienos nosūca cigareti līdz filtram. Vīreļi, pieveikuši agdamu, blenza viņam virsū, kā jau hroniski dzērāji, ja vien izdodas nofokusēt skatienu. Viens nomurmināja, ka Taiskai uzradies piecirtējs, otrs drūmi klusēja. Zigis turpināja sēdēt kā koka dieviņš un būtu izsmēķējis vai visas atlikušās cigaretes, taču apziņa, ka paciņā palicis ne vairāk par astoņām un tuvākajā laikā nav cerību tikt pie jaunām, spieda pārvarēt tieksmi pēc nikotīna.
Taisija atgriezās pēc pusstundas un izskatījās ārkārtīgi apmierināta ar sevi.
- Viss kārtībā, viņa paziņoja un ielika gaidītājam saujā sarkano grāmatiņu, kur Vizēs ģīmetnes stūri greznoja trekni violets zīmoga nospiedums. Gandrīz neticēdams savai veiksmei, Zigmunds juceklīgi pateicās un jau grasījās doties prom, kad sievietes sauciens viņu apstādināja. Redzams, amerikāņu kukulis bija modinājis cēlākas jūtas vai varbūt Taisija Tomasovna patiesi bija labs sievišķis, jo viņas brīdinājums atsauca Zigmundu atpakaļ uz grēcīgās, iespējams, bīstamās zemes. Izrādījās, ka vilciens uz Ļeņingradu Ļetņerečenskā piestāj tikai sešos no rīta, tas ir, pēc piecpadsmit stundām. Uzklausījusi ieceri pagulēt stacijā uz soliņa, viņa šausmās iekunkstējās.