- Aplaupīs un vēl pa galvu iedos, tu jau nezini, kādi pie mums ļauži! Ak, vai, ko ar tevi iesākt… pie sevis vest nevaru, vīramāte gatavais Zmejs Goriničs… paklau, uzgaidi! Mana draudzene strādā kanāla kopmītnē, viņa tevi novietos, tikai tu proties!
Viņš pratās. Par pieciem zaļajiem Taisijas draudzene Tamāra viņu iekārtoja mazītiņā istabiņā ar pusotru metru garu dīvāniņu un pusi skrūvju pazaudējušu krēslu, taču Zigmundam pietika. Tamāra atstiepa jaunas segas, spilvenu, modinātājpulksteni, elektrisko tējkannu, cukura paciņu un bleķa krūzi un apjautājās, vai viņam vēl ko vajadzētu. Nevajadzēja. Zigmunds nokratīja zābakus, aprija atlikušās sviestmaizes ar Kurzemes speķi un vietējās izcelsmes gurķi, izstrēba tējas krūzi un, pārliecinājies, ka nauda kopā ar nenovērtējamajiem dokumentiem iebāzta krekla kabatā, ierakās flaneļa segās un vienā mirklī aizmiga, apņēmies sapņot tikai un vienīgi par Vizi. Pamodās dziļā naktī. Pulkstenis rādīja ceturksni pāri četriem. Pūlēdamies netrokšņot, Zigmunds aiztaustījās līdz labierīcībām. No krāna tecēja tikai auksts ūdens, taču tīrs un neierobežotā daudzumā. Viņš mazgājās un birstēja zobus, kamēr jutās spirgts kā gurķītis; nomainīja armijas kreklu pret silto džemperi un izgāja laukā, iekrizdams vēja saltajās skavās. Pa ceļam uz staciju nekas ļauns negadījās, bet, kad Zigmunds izgāja uz perona, lai svētlaimīgi izpīpētu priekšpēdējo cigareti, šūpojošos laternu gaismā viņu pamanīja daži vietējie huligāni. Zigmunds apzinājās, ka ar vienu tiktu galā vēsā mierā, ar diviem būtu pagrūtāk, taču ar trim… Sapratis, ka fiziskā tuvcīņā ne vien riskē iegūt miesas bojājumus, bet arī zaudēt atlikušo naudu un, kas zina, pat dokumentus, viņš izšķīrās par taktisku gājienu.
- Eu, veči, jūs nākat kā saukti! Zigmunds atviezās tik idiotiskā smaidiņā, uz kādu jebkad bijis spējīgs. Vot, visu laiku stāvu un domāju, kur lai dabū kādu trauku. Es te caurbraucot, laižu pie čoma, rīkle galīgi izkaltusi. A jūs, vietējie, noteikti zināsiet, kur šajā stundā var dabūt, ko?
Huligāni apjuka. Viens no viņiem domājams, autoritāte paziņoja, ka pie Toņkas dabūs jebkurā laikā, bet tā sterva prasa piečuku par trauku. Zibenīgi izspriedis, ka viens krievu desmitnieks nav dārga maksa par veselības un laba izskata saglabāšanu, nemaz nerunājot par dokumentu drošību, Zigmunds iemauca autoritātes netīrajā saujā naudaszīmi.
- Tad paņem divus baltos, vienu atnes man, otrs jums par izlīdzēšanu, un pafiksam, kamēr vilciens vēl nav pienācis! Pēdējais teikums jau skanēja gluži priekšnieciski un uz dauzoņām iedarbojās necerēti pozitīvi.
- Būs, priekšniek! tie korītī nomurmulēja un dažu sekunžu laikā izgaisa. Zigmunds izpūta krūtīs aizturēto elpu un aizsmēķēja ilgi kāroto cigareti.
Vilciens pienāca četras minūtes agrāk, un nedaudzie pasažieri sakāpa smacīgajos, toties siltajos vagonos. Zigmunds drusku aizkavējās uz kāpnītēm mugursomas siksna aizķērās aiz kaut kāda dzelža. Kamēr viņš to piņķerēja vaļā, no perona atskanēja elsaina, aizsmakusi balss:
- Klau, priekšniek, šekur tavs trauks! Viss, kā norunāts, mums svešu nevajag. Ņem taču! Pagriezies atpakaļ, Zigmunds ieraudzīja pirmītējo huligānu autoritāti, kas stiepa viņam pretī saujā iežmiegtu Moskovskaja Osobaja šņabja pudeli…
Tas nu bija kaut kas! Vilciens jau bija tālu no sirreālās Ļetņerečenskas, aiz loga miglainā tumsā zibēja ūdeņiem un arhaiskām celtnēm piebārstītas ainavas, bet Zigmunds joprojām stāvēja gaitenītī, turēdams rokā auksto, norasojušo pudeli, un kratījās nervozos smiekliņos. Tikai tad, kad vagona pavadone pavēlēja nekavējoties iet kupejā, Zigis atjēdzās un paklausīja. Vispār atpakaļceļš noritēja bez kādiem starpgadījumiem, un divas dienas vēlāk viņš kā uzvarētājs izkāpa no dubļiem nošļākta Ikarusa Ventspils autostacijā, kur lapu piebirušās peļķēs bradājās baloži un valdīja gandrīz vai patriarhāls miers. Vize savu līgavaini sagaidīja tā, it kā tas būtu atgriezies bezmaz no viņpasaules bāliņa, turpat veselu nedēļu negulējuši un ēdusi vien tik daudz, lai baiļu un šaubu plosītā dvēsele turētos kopā ar miesu. Taču tad sākās prieki! Bezmaz leģendāro Moskovskaja Osobaja Zigmunds iztukšoja divatā ar Valfrīdu. Vizei nepatika šņabja smaka, bet Katrīna to nobaudīt atteicās ar tik starojošu sejas izteiksmi, ka tikai tāds laimes apmāts mūlāps kā Zigmunds Reizemanis nespēja apjēgt, kāpēc.
- Vismaz pagaršo, Katiņ, Zigis uzplijās, saproti, tas nav vienkāršs šņabis, bet tāds, ko, manas personības apburti, no personīgajiem barības vadiem labprātīgi atrāva absolūti degradējušies Ļetņerečenskas hulīši.
- Ej tak tu pa gaisu, kapelmeistari Kate atvēcinājās. Es nevēlos, lai mūsu bērns jau mātes miesās kļūst par žūpu!
- Kāds bērns? Zigmunds blenza pāri nošļukušajām acenēm. Es te neredzu nevienu bēr… Ko? Mātes miesās? Tad tu!? Tajā brīdī Zigis atjēdza, ka kopš atgriešanās mājās nav redzējis Katrīnu smēķējam.
- Jā, mums būs puika! lepni paziņoja Valfrīds un uz Zigmunda jautājošo skatienu paskaidroja. Es sapnī redzēju!
Vize pētīja Zigmunda atvesto pasi, apbrīnoja noķēpāto fotogrāfiju, pēc tam vīlusies paziņoja:
- Te tak svešā mēlē rakstīts, neko nevar saprast.
Zigmunds ņēmās skaidrot, ka pēc kāzām viņai iedos jaunu pasi, kur skaidrā latviešu valodā būs rakstīts Vize Reizemane.
Mazliet vēlāk izbijušais Vindavas kapelmeistars pavilka Katrīnu malā.
- Paklau, es negribu nekādas tur laulību evaņģēlības, tas ir, ēverģēlības un muļķīgas izdarības, bet es noteikti gribu, lai Vizei ir vissmukākā kleita un kurpes, un šitas te… Viņš izteiksmīgi grābstīja gaisu kādus desmit centimetrus virs galvas.
- Plīvurs? Kate noprasīja.
- Nu, jā, tas pats… Tu jau labāk zināsi, kas un kā, tu tak esi dāma un saproti, Zigmunds stomījās, ar katru vārdu piesarkdams arvien vairāk. Nauda ir, tu tikai pasaki, cik vajag, un… un… un lai būtu vissmukākais!
Vizēs līgavas tērps patiešām bija pasakains. Lai cik tukši arī bija veikali un šūšanas ateljē, jaunlaulāto veikalā atradās gan drēbes, gan kurpes. Kleitu izdevās nopirkt gatavu. Baltās lakādas kurpītes ar pērlītēm apšūtu virsu un paaugstu papēdi veikalā bija nostāvējušas vairāk nekā gadu, daudzu līgavu iekārotas, bet nenopirktas, jo ar trīsdesmit sestā izmēra kājiņu neviena nevarēja lepoties, taču Vizei bija pašā laikā. No trim metriem tilla Katrīna uzmeistaroja plīvuru, ko izrotāja ar balta zīda ziediem. Vārdu sakot, Vize līdzinājās īstai princesei, bet Zigmunds… Zigmunds jutās kā ar bomi pa galvu dabūjis, kad Katrīna medainā balstiņā apjautājās ko tad kapelmeistara kungs domājot vilkt mugurā, stājoties blakām tik skaistai līgavai?
Atceroties savu tābrīža apjukumu, Zigmunds aizspieda muti ar delnu, lai neiesmietos pilnā kaklā.
- Tu gribi, lai es ģērbjos melnā uzvalkā kā apbedīšanas biroja priekšnieks? Un vēl sienu tauriņšlipsi!? viņš auroja. Tu esi galīgi traka! Ks tajās sakās nosmakšu jau pēc trim minūtēm, un par to būsi atbildīga tu! Mana līgava, vēl nekļuvusi par sievu, paliks atraitnēs, Kate, kur dējies tavs veselais saprāts?
- Nebļauj uz grūtnieci! draudzene pikti aizrādīja. Citādi Valfrīds tev sados pa kaklu! Ja tu pirms nedaudziem mēnešiem varēji nēsāt samta kamzoļus un baltas zeķes un nenožņaudzies mežģīņu žabo, tad arī normāls uzvalks ar kaklasaiti dzīvību neizspiedis, tā tev sīksta kā kaķim. Varbūt iesi laulāties džinsos un džemperī? Nudien, teikšu Valfrīdam, lai viņš tevi iekausta, vai vēl labāk… nosūdzēšu Vizei, ka tu pat viņas dēļ negribi uzposties!