Выбрать главу

Un Zigmunds bija spiests pasludināt kapitulāciju. 'Iaču, tikko viņš samierinājās ar uzvalka un tauriņkaklasaites perspektīvu, uzradās jauna problēma. Vize atzina tikai tādu laulību, kas slēgta baznīcā; neizprotamais divdesmitā gadsimta izgudrojums dzimtsarakstu nodaļa viņai neko neizteica. Kā gan bez mācītāja svētības, tad viņa vispār nejutīsies precē­jusies… Lūk, Valfrids ar Kātiņu varēja salaulāties kā cilvēki, bet… Kamēr Vizei bira asaras, trim pārējiem lija sviedri: Zigmundam aizstāvot savu sirdsapziņas brīvību, Valfrīdam un Katrīnai mēģinot viņu pierunāt uz stundu no šīs brīvības atteikties. Šoreiz Zigmunds kapitulēja tikai pēc vai­rākām dienām, drūmi ņurdēdams, ka, pirmkārt, neviens mācītājs neņem­sies laulāt bezdievīgu kapelmeistaru, otrkārt, pēc viņa laulāšanas baznīca būs jāiesvēta no jauna. Beigu beigās visi šķēršļi tā vai citādi bija noārdīti. Gados jaunais un uzskatos visai liberālais Zlēku draudzes mācītājs piekrita dīvaino pāri salaulāt, Katrīna sarunāja savu muzeja kolēģi un labu drau­dzeni Helgu, kam piederēja automašīna, aizvest visu kompāniju uz Zlēku baznīcu.

Kad palsā decembra pēcpusdienā visi četri sēdēja Helgas baltajā ži­gulī, pār satumsušajiem mežiem, kailajām pļavām un pieklusušo Ventu liegā valsī aizvirpuļoja pirmās sniegpārslas. Vizei pāri plānajam tērpam bija uzmesta Zigmunda daudz pieredzējusī virsjaka, bet satraukumā dre­bošie pirkstiņi turēja pušķi no bāli mēļām un krēmkrāsas krizantēmām, ko, pieckārtīgos papīros satītu, Valfrīds bija atvedis no Rīgas, Ventspils puķu veikalos stāvēja tikai anēmisku Alpu vijolīšu podi. Parūgtenais aro­māts Zigmundam pirms tam allažiņ asociējās ar sērīgiem vai oficiāliem saietiem, taču kopš tā vakara kļuva par visburvīgāko ziedu smaržu, kam nespēja līdzināties pat rozes vai jasmīni. Par spīti ilgajiem un iecirtīgajiem protestiem, viņš savās jaunajās sakās izskatījās gaužām cildeni un uzvedās gandrīz nevainojami. Gandrīz, jo pirms ceremonijas saviesīgā tonītī ap­vaicājās mācītājam, pret kāda numura talonu šņabja bodē var iegādāties baznīcvīnu, bet vēlāk, kad rituāls jau tuvojās beigām, uz jautājumu "Vai tu no laba prāta un no sirds šo savu līgavu gribi pieņemt par savu laulāto draudzeni, viņu uzticīgi mīlēt un cienīt… vai tu apņemies nekad viņu ne­atstāt…" viņš atbildēja nevis tradicionālo jā, bet nepacietīgi iesaucās:

Nu, bet dabiski!

Mācītāja lūpu kaktiņi dīvaini noraustījās, tomēr viņš apzinīgi nova­dīja rituālu līdz uzvarošam finālam, kad Zigmunds uzvilka Vizei pirkstā gredzentiņu un pēc tam skūpstīja jauno sievu tik sparīgi, ka rimās tikai pēc mācītāja taktiskās iekāsēšanās.

Jaunajiem aiz muguras jau krietni apaļīgā Katrīna aizkustinājumā apraudājās tik skaisti un neizsakāmi laimīgi abi izskatījās! Paveicis ve­dējtēva pienākumus, Valfrīds piesēdās pie senajām ērģelēm un spēlēja tā, kā laikam vēl nekad nebija spēlējis. Pat mācītājs, elpu aizturējis, klausī­jās brīnumaino skaņu kaskādēs, kas lējās, plūsmoja, šalca un virmoja no brīnišķīgā instrumenta.

Vēlāk Zigmunds draugam apjautājās, vai viņam šīs spēles laikā nav nācies tāpat kā sendienās pašam Hendelim uzsist dažas notis ar de­gungalu? Valfrīds nosmējās vien, teikdams, ka pats vairs īsti neatceras, ko spēlējis, vienkārši ļāvies savām izjūtām un to izpausmei mūzikā.

Helga viņus izsēdināja pie Saules ielas namiņa; lai kā arī četrotne pūlē­jās viņu pierunāt ienākt vismaz uz vienu šampanieša glāzi, tomēr laipnā braucēja atteicās, laikam saprazdama, ka divu mīlošu pāru sabiedrībā ju­tīsies lieka. Valfrīds atslēdza durvis, bet Katrīna atbilstoši abu mazajai sa­zvērestībai aizkavēja jaunlaulātos pie sliekšņa tik ilgi, kamēr no iekšpuses sāka skanēt Mendelsona slavenais kāzu maršs, turklāt Lista piņķerīgi satamborētajā versijā. Zigmunds uz brīdi apjuka, tad paķēra Vizi uz rokām, ienesa istabā, glīti apsēdināja uz dīvāna, bez ceremonijām pastūma draugu nost no klavierēm un ņēmās spēlēt to pašu maršu pikantā regtaima stilā…

Svinīgajā mielastā bija Katrīnas ceptie speķa pīrādziņi, sautēti kāposti, pildītas olas un kafejnīcā "Bitīte" iegādāta torte, kas garšoja labāk, nekā iz­skatījās. Kad bija iztukšotas šampanieša glāzes, Valfrīds izvilka dažas nošu lapas, padeva Katei un abiem jaunlaulātajiem, bet pats nosēdās pie klavie­rēm. "Tas ir mans veltījums jums abiem… un mums visiem kopā. Nekādas repetīcijas nebūs, te visi ir profesionāļi un dzied no lapas!" Un, lai gan Vize notis nepazina, ar viņas iedzimto muzikalitāti pietika, lai draugu kvartets godam izpildītu pirmatskaņojumu, kas sākās ar vārdiem "Ar četriem lo­giem namiņu celsim".

-    Ai, cik brīnišķīga dziesma, noelsās Katrīna, kamēr Valfrīda pirksti uz taustiņiem vēl izglāstīja noslēguma akordus. Pēkšņi viņa sarāvās, gan­drīz vai palēcās un spēji piespieda abas plaukstas pie vēdera. Kas…? Valfrīds traucās kājās, arī Zigmunds ar Vizi satrūkās, taču nākamajā mir­klī Kate atplauka svētlaimīgā smaidā. Viņš sakustējās! Bērniņš… mūsu bērniņš… tieši tagad, laikam šī dziesma viņu pamodināja un, ak kungs, tik brīnumaina sagadīšanās!

Valfrīds apskāva Kātiņu, noskūpstīja uz pieres un abiem vaigiem, bet viņa sāka smieties gandrīz nepiedienīgā jautrībā.

-    Klau, mīļie, kas man ienāca prātā! Šis mazulis laikam taču būs pir­mais bērns pasaules vēsturē, kuram starp ieņemšanu un piedzimšanu būs pagājuši nevis deviņi mēneši, bet trīs gadsimti!

-    Es arī gribu bērniņu, plīvura apņemtā, ēteriski skaistā Vize pačuk­stēja Zigmundam.

-    Būs! viņš tāpat čukstus apsolīja bez mazākajām šaubām, jo, lai gan pat vistrakākajos sapņos nespēja iedomāties sevi tēva lomā, bija gluži vai apdullis no laimes un fantastisko notikumu virpuļa, kura centrā atradās un ko tikai tobrīd sāka pa īstam saprast. Un tagad, pēc divdesmit gadiem, guļot savas mājas siltajā tumsā, kas smaržoja pēc Vizēs matiem, Zigmundam nezin kā­pēc ienāca prātā ķecerīga doma, ka tas virpulis vēl nebūt nav pilnībā norimis.

♦ ❖ ♦

Rudens dienas ne vien strauji raucās īsākas, bet arī traucās garām pie­augošā ātrumā. Likās, oktobris izdedzis tik strauji kā caurvējā atstāta svece.

Katrīna novērsās no loga. Vēja rauto, nez no kurienes atnesto lapu haotiskā deja no jauna uzgumdīja dvēselē nenoteiktas, tāpēc jo biedējo­šākas bažas un pat nez no kurienes uzradušos nelaimes priekšnojausmu.

Viņai nepatika vēlais rudens. Jaunībā tumstošā gadalaika izraisīto skumju sajūta bija tikko manāma un bieži pazuda vispār, jo vienkārši trūka laika tajā iedziļināties apkārt vērpās un virmoja dzīve, pētījumi un atklā­jumi darbā, prieki un rūpes par strauji augošo dēlu, Valfrīda radošo pai­sumu un bēgumu cikli, lieli un mazi, lielākoties priecīgi notikumi.

Tagad daudz kas mainījies. Viņa vairs nestrādā muzejā, Adrians gandrīz pieaudzis un izrāvies no rūpju loka. Dzīves virpulis pārvērties vienmērīgā plūsmiņā, toties laiks sācis steigties kā traks. Tāpat kā laiks, dila arī maciņa saturs. Abi ar Valfrīdu bija pieraduši dzīvot līksmi kā sienāziši, nevis krāt kā skudras. Tikko ģimenē ienācās lieka naudiņa, tā iztērējās vienā mirklī par grāmatām, mūzikas ierakstiem, mākslas priekšmetiem vai kopīgiem ekskursiju braucieniem. Viņa pati drēbēm tērēja maz, toties Valfrīdam un Adrianam pastāvīgi vajadzēja ko jaunu; vienam respektablu, otram modernu vai, tieši otrādi, senlaicīgu. Ari dēla aizraušanās ar etnogrāfisko muzicēšanu nebija lēts prieks.

Melodisks plinkšķis vēstīja c-pasta pienākšanu. Kate pieripināja skrituļkrēslu pie datora.

Sveika, mīļā, šodien mājās netieku, mēģinājumu pārcēla uz vakaru, braukšu rītrīt astoņos. Neskumsti, iekur kamīnu, paklausies labu mūziciņu un pasapņo. Daudzreiz skūpstu, līdz rītam! V.