Выбрать главу

Arī tas vēl! Katrīna iecirta zobus apakšlūpā, saprazdama, cik ļoti zem­apziņā cerējusi uz Valfrīda klātbūtni drūmajā vakarā, kāds noteikti sekos tik drūmai un vējainai dienai. Vismaz piezvanījis būtu, kaut viņa balsi dzirdētu… Zvanīt pašai nav vērts, jo mēģinājums, gatavojoties ierakstam, Valfrīdam ir visu svētumu svētums, ko nedrīkst traucēt neviens un ne­kādā gadījumā, izņemot varbūt pasaules gala vēsti. Adrians no skolas pār­nāks pēc trijiem, pēc tam arī uz mēģinājumu, jo "Ozolēni" gatavo jaunu koncertprogrammu. Visiem ir ko darīt, vienīgi viņai ne. Ko lai iesāk? Te­levīzijā Kate skatījās vienīgi ziņas un arī ne katrudien, kam tad domāti interneta ziņu portāli! Varbūt uzspēlēt kādu datorspēli? Viņa labu brīdi skatījās uz iemīļotā pinball ikoniņu, tomēr saprata, ka to nedarīs vie­nai pašai mētāt bumbiņu nebija nekāda prieka. Lasīt? Grāmatu milzums, bet, ja jāizvēlas tāda, kas spētu padzīt šībrīža nelāgumu, tad prātā nenāk neviens autors, neviens nosaukums. Piezvanīt Zigmundam? Un ko viņa draugam teiks? "Čau, man ir garlaicīgi, nāk virsū melnie, neciešu rudeni, un Valfrīds būs mājās tikai rīt…" Smieklīgi, lai neteiktu vairāk.

Kā melna ēna istabā ieslīdēja Tuta Otrā. Kaķene paskatījās apkārt, pietipināja pie kamīna un žēlīgi ieņaudējās.

-    Nu, ko tu bļauj?

Tuta palaida vēl garāku ņaudienu.

-     Tikai nesāc arī tu man stāstīt par rudens depresiju, citādi gaļas vietā iebarošu tev zivju eļļu! Kate piedraudēja un devās kurt uguni, pārcentīgā rūpībā sakrāva šķilas vigvama formā, pabāza apakšā sarullē­jušās tāsis un uzrāva sērkociņu. Pēc tam izvilka no klasikas CD statņa pirmo patrāpījušos disku. Istabu piepildīja Mocarta koncerta klarne­tei la mažorā domīgi glāsmainās skaņas. Kate atgriezās pie kamīna, kur liesmiņa jau sāka laizīt pagales, un gurdi atlaidās blakus Tūtai Valfrīda iemīļotajā sofā. Plauksta pieskārās gludajam plīšam, un viņa nez kāpēc atcerējās, kā šis elegantais zvilnis nokļuva viņu mājā.

Proti, deviņdesmit otrā gada pavasarī, īsi pirms Adriana pirmās dzimšanas dienas, Valfrlds, meklēdams brīnumjauku un katrā ziņā vēs­turisku dāvanu Katrīnai, bija ieklīdis kādā Rīgas antikvariātā un tur ie­raudzījis šo bīdermeijera mēbeļmākslas darbu. Tas viņam tik neganti ie­patikās, ka Valfrīds bez domāšanas iztērēja visu naudu, cik vien bija, pat atsevišķi noliktos četrus rubļus autobusa biļetei. īstenībā sofa maksāja neiedomājami lēti, jo varēja lepoties tikai ar trim oriģinālajām kājiņām, ceturtās vietā bija skabargains klucītis. Antikvariātā karājās paziņojums, ka mēbeles Rīgas robežās firma apsola nogādāt bez maksas, un viņš pie­prasīja, lai iegādāto mantu kopā ar pašu nogādā tieši līdz Rīgas robežai. Šoferis izrādījās saprotošs, it īpaši, kad Valfrīds atklāja, ka smalkais dīvāniņš domāts sievai sakarā ar dēla pirmo dzimšanas dienu. Tā kā lādzī­gais šoferītis dzīvoja Jūrmalā, viņš aizveda mēbeli un tās jauno īpašnieku līdz pat Ķemeru pagriezienam. Tur nu Valfrīds plaukstošā aprīļa vakarā palika gaidām piemērotu transportu ar žēlīgu braucēju piedevām. Vēlāk Kate ar Zigmundu vai mira no smiekliem, iztēlojoties Valfrīdu omulīgi atgāzušos uz olīvkrāsas plīša sofas Rīgas-Ventspils lielceļa malas zaļajā zālītē, putniņu apčivinātu un neskaitāmu garāmbraucēju apbrīnētu. Taču, kā zināms, Dieviņš trakos mīl nepagāja ne stunda, kad Valfrīds jau kratījās nobružāta bulciņvāģa kulbā, toties atzvilis uz lieliskās sofas, un tā līdz pašai Ventspilij, kur pārgurušu un nomocījušos, bet varen lepnu par pastrādāto ēverģēlību viņu sagaidīja Kate un Adrītis.

Katrīna juta, ka smaida. Tas nebija ļoti līksms smaids, tomēr zemap­ziņa pakļāvās sejas muskuļu refleksam, un ap sirdi kļuva jaušami vieglāk.

"Labi, ja reiz sapņot, tad sapņot," Katrīna nolēma. Uzvārījusi kafiju, viņa ielēja arī glāzi mokas un atgriezās pie kamīna. Taču sapņi nenāca. Domas šaudījās ap visādām prozaiskām, nenozīmīgām lietām, viņa brīdi paprātoja, ko tādu pagatavot Valfrīdam rīt vēlajās brokastīs… piemēram, omleti ar sēnēm. No sēnēm domas pārsviedās pie Zigmunda un Vīzes, tad pie Danas un Adriana. Nez kāpēc prātā ienāca viņu pēdējās sēņu balles noslēgums ar mistiķi Eglonu un alkoholiķi Otomāru. Tas Eglons patiesībā ir tīri interesants tips, Kate nosprieda un ievilka vaigos saldi kņudinošā liķiera malku. Kā viņš tur teica: "…palasiet mūsu dainas… par seno dievu darbiem…" Hm, dainas viņa lasījusi neskaitāmas reizes, it īpaši gatavojot rakstus vēstures gadagrāmatai, kur salīdzināja arheoloģis­kajos izrakumos atrastās rotaslietas un rīkus ar dainās apdziedātajiem. Bet par dievu darbiem? Interesanti, ko Grietiņmeža gaismas cilvēks ar to domājis! Vai tiešām dainās pieminēta tāda dabas parādība kā zemes­trīce? Pēkšņā doma spārnoja, un Katrīna, aizmirsusi drūmo novembra dienu un savu iepriekšējo noskaņojumu, pietrūkās kājās, lai nekavējo­ties sameklētu attiecīgo Latvju dainu sējumu. Grāmata atradās uzreiz, un Kate atgriezās iesildītajā vietiņā blakus Tūtai. Labu laiku lapojusi, viņa uzdūrās agrāk nepamanītai četrrindei, kas lika nopietni aizdomāties.

Grib Dieviņš šo zemīti Ar ūdeni slīcināt; Mīlā Laima Dievu lūdza, Zelta spēles skandinot.

Ko tas varētu nozīmēt? Eglona pieminētos dievu darbus? "Grib Die­viņš šo zemīti ar ūdeni slīcināt…" Kāds notikums vai pārdzīvojums licis senčiem salikt tādas dainas? Cits nekas nevar būt kā plūdi! Nevis parasti pali, ko lielo upju krastu apdzīvotāji pieredz vismaz katru otro gadu, bet grandiozs ūdens uzbrukums sauszemei, varbūt pat kas līdzīgs cunami. Latvijā cunami? Drosmīga hipotēze, bet kāpēc gan ne? Ja Britu salās ar­heologi atrod pazīmes, ka milzīgas jūras ūdens masas kaut kad gāzušās pāri zemei, tad tas pats varēja notikt arī Baltijā. Tādā gadījumā šī daina, vismaz sākotnējā variantā, ir ļoti sena, ne jaunāka par 13. gadsimtu, citādi megaplūdu apraksts būtu iekļuvis kādā no vācu hronikām… Bet kāpēc mi­nētas zelta spēles? Vai ar spēlēm, tātad mūziku, var savaldīt plūdus? Bij' nu to zināt vecajam Noarn, tad šim nebūtu vajadzējis pūlēties ar šķirsta taisī­šanu, pietiktu vien noorganizēt orķestri ar Jērikas bazūnēm un cimbalēm, teiksim, tādu mīlīgu bībelisku kapelu. Kate iespurcās un pētīja tālāk.

Kas nav ērmus jau redzējis, Lai nāk ērmus skatīties; Ūdens cirta akmiņam, Akmins gāļu purināja.

Šī Kurzemē pierakstītā daina Katrīnu samulsināja ne pa jokam. Viņa nolaida grāmatu klēpī, vērdamās bezcerīgi pelēkajā logā, un pūlējās iz­tēloties apdziedāto ainu. "Ūdens cirta akmiņam…" Ari tas izklausās pēc lieliem viļņiem, pēc MILZĪGIEM viļņiem, ja reiz "akmins gāļu purināja". Ar kādu spēku gan bangām jātriecas pret krastu, lai smiltīs iegūlušies ak­meņi sāktu cilāties! Te patiesi var slēpties ļoti sena liecība par postošu, cunami līdzīgu dabas parādību, lai gan dainas sākums ir tīri drastisks… bet tas var būt vēlāks pārgrozījums, kad briesmīgais pārdzīvojums tautas atmiņā jau padzisis. Turklāt vārds ērmi senāk apzīmēja nevis jocīgu, bet gan neizskaidrojamu, pat bīstamu parādību. Labi, lasām tālāk, meklējam konkrētāku zemestrīces aprakstu Katrīna pāršķīra kādu pusduci lapu… un pēkšņā pārsteigumā nožagojās.

Ko, Pērkon, tu domāji, Uz zobiņa atspiedies? Vai tu gribi pekles tumsu, Vai zemīti saskaldīt?

Tas jau… tas nu patiesi izskatās… izklausās pēc zemestrīces! Viņa at­cerējās draudīgo, pērkondārdiem līdzīgo dunoņu septembra zemestrīces laikā, kas šķita nākam no nekurienes un tai pašā laikā bīstami, šaus­minoši tuvu. Tāda pati skaņa minēta arī aprakstā par 1857. gada zemes­trīci. Turklāt dainā minēta zemes saskaldīšana… vai patiesi senais teicējs runā par plaisām zemes virskārtā, kādas redzētas Holivudas katastrofu filmās? Kaut kas traks! Katrīna juta pieri nosvīstam un sirdi dīvaini dau­zāmies. "Vai tu gribi pekles tumsu…" Kāpēc tumsu? Zemestrīce pati par sevi nevar radīt tumsu, tas nav vulkāna izvirdums, kad pelni, putekļi un gāzes izveido smacējošus mākoņus, kas uz vairākām dienām aizklāj sauli kā slavenajā Vezuva izvirduma laikā, pazudinot Pompeju un Herkulānu. Tā notika arī pēc Krakatau un pavisam nesenā Islandes vulkāna izvir­duma, kad nedēļām ilgi pusē Eiropas nevarēja pacelties neviena lidma­šīna. Savukārt daudzajos vulkānu izvirdumu aprakstos vienmēr minēta arī spēcīga zemes drebēšana. Izvirdums? To nu gan nē, nē, un vēlreiz nē! Pie mums vulkānu nav un nekad nav bijis! Tā tik vēl trūka! Viņa papuri­nāja galvu, kā briesmīgu vīziju atvairot, nolika grāmatu un devās kārtējā ekspedīcijā Valfrīda cigarešu meklējumos. Ekspedīcija bija veiksmīga, jo zem klavieru vāka atradās saspaidīta Chesterfield paciņa ar divām cigaretēm.