Spodra Kursīte, vīrieša viedokli respektēdama, paklausīja. Dievs vien zina, kāpēc atbildīgajai amatpersonai tobrīd bija uzradies tik saulains garastāvoklis, bet, no kabineta iznākusi, viņa apraudājās, gandrīz neticēdama savai veiksmei. Tā nu Kate un viņas mamma pēc izdomas bagātiem remontdarbiem tika pie kārtīga dzīvokļa, kur katrai bija sava istaba, turklāt vēl ar tīri labu podiņu krāsni. Pēc Kates pirmā studiju gada mamma noslīka, vasaras ekskursijas laikā glābdama upē iekritušu skolēnu, starp citu, dikti negantu puiku, ko skolotāji cieta kā zobu sāpes… Briesmīgajam notikumam sekojošais gads izvērtās par īstu murgu sāpēm par mātes zaudējumu pievienojās nepieciešamība steidzīgi meklēt darbu un pāriet uz vēstures studijām neklātienē. Agrā rudenī, kad skolotājas Kursītes niecīgajiem ietaupījumiem pienāca gals (pēdējo mēnesi Katrīna pārtika vienīgi no vislētākajiem makaroniem, ķieģeļrupjmaizes un zālīšu uzlējumiem), meiteni pieņēma darbā muzejā, un jaunie kolēģi mīļuprāt izpalīdzēja gan ar nelieliem naudas aizdevumiem, gan cienādami ar kafiju un sviestmaizēm. Tad otras īrnieces dēls alkoholiķis sadomāja tukšajā pirmā stāva dzīvoklī sakurt ugunskuru… Paldies Dievam, uguni paspēja laikā apdzēst, dedzinātāju nosūtīja uz piespiedu ārstēšanos, bet viņa māte nezin kur pazuda. Katrīna Kursīte palika vienīgā dzelteno ķieģeļu namiņa īrniece.
Pagāja gads, un kādā pusliterārā, puspatriotiskā sarīkojumā (gaisā jau vēdīja Atmodas dvesma) viņa iepazinās ar Zigmundu un Valfrīdu; draudzība uzšķīlās acumirklī un dažus mēnešus vēlāk attiecībā uz Valfrīdu pārauga mīlestībā. Viņi sāka dzīvot kopā, kaut gan par kopdzīvi to varēja saukt visai nosacīti abi braukāja uz eksāmenu sesijām, semināriem, Valfrīds koncertēja ar dažādiem ansambļiem, piedalījās savu pirmo, bet daudzsološo kompozīciju iestudēšanā, bet Katrīnai puse vasaras pagāja arheoloģijas praksē. Apreibušiem no laimes un mīlestības, kas brīžiem līdzinājās ekstāzei, nolaistā māja viņiem šķita kā pils, bet ar veciem kokiem un zāli aizaugušais zemes stūris īsts paradīzes dārzs. Vispārējās trūcības apstākļos abiem tomēr izdevās visu cik necik savest kārtībā, neiespējamo atliekot uz tuvāku vai tālāku nākotni, bet tikmēr vēja svilpošana satrunējušo loga rāmju šķirbās, lietus grabēšana uz palodžu izrūsējušā skārda un
pat kāpņu čīkstoņa pārvērtās mūzikā…
♦ ♦
- Būtu jau jāiedzen pāris ķīļi… Valfrīds filozofiski nopūtās, noslēgdams gājienu uz vakariņām. Čīkst zvērīgi, bet varbūt tā skan mūsu mājas valoda?
- Droši vien, tikai gaužām žēlīgi gan šī valodo, Katrīna pasmējās. Pilnīgi pieskaņojusies ekonomiskajai situācijai čīks, čīks, krīze, krīze…
- Patiesībā nekādas krīzes nav! kategoriski teica Zigmunds. Tā ir ienaidnieku uzpūsta himēra latvju tautas gara placināšanai.
Lejā viņi, cits citu bukņldami, veica krasu pagriezienu pa labi, ko šaurajā laukumiņā bez apdauzlšanās varēja paveikt vien gadu gaitā iepraktizējies ļaužs. Pavērās iedvesmojoša aina uz mājas visplašāko telpu apvienoto virtuvi, ēdamistabu un salonu; pēdējo reprezentēja Valfrīda pianlns, mūžveca un drusku ļodzīga nošu pults, no diviem izbijušiem guļamdaiktiem uzkonstruēts, raibiem spilventiņiem apkrauts stūra dīvāns un neliels galdiņš ar zelta krāsas rozēm pilnu vāzi. Ziedu smaržu gan apslāpēja ēdiena aromāts, kas aumaļām plūda no bagātīgi apkrautā ovālā galda. Goda vietā, protams, dižojās kartupeļu pankūku bļoda pats lielākais trauks, kādu Katrīnai reiz izdevās nopirkt muzeja gadatirgū. Blakus kārdinoši gozējās mazākas bļodiņas ar ievārījumu, biezpienu, sviestu un krējumu, kura krāsa un biezums apliecināja tā autentiskumu produkts no nesamaitāta govs piena; šķīvji ar svaigu kāpostu salātiem, sagrieztiem, dillēm apkaisītiem tomātiem un sašķēlētu maizi.
- Mīļie vecāki, tad nu beidzot! iesaucās sārtvaidze ar dzidri pelēkām acīm un pakausī sasietiem gaišbrūniem matiem, tik gariem un bieziem kā godalgotas ķēves aste. Viņas plecus iespīlēja moderni ērmīga jaķele vienas vienīgas piedurknes un bārkšu kaskāde apkakles vietā -, bet pirksti pilni bronzas gredzeniem. Tētis, protams, ņēma priekšā datoru… zināms, Katrīnai tur simtgadīgais pinbols… Gribat, lai mēs, jūs gaidīdami, nomirstam badā? To sakot, viņas lūpas un pat vaigi nodevīgi spīdēja. Zigmunds izlikās nedzirdam atvases necienīgo izrunāšanos un žigli ieņēma vietu pie galda.
- Tu gan, Ieva, būsi tā mirēja, Vize, viņam blakus sēzdamās, pavīpsnāja. Vaigi pilni pankūkām, šī vēl man runās!
- Ieviņa jau tikai pagaršoja, līdzjūtīgi pastiepis pilnīgās lūpas, rātni iebilda viņai blakus sēdošais jaunietis, kura sejā mijās Katrīnas un Valfrīda vaibsti klasisks profils un celiņā pāršķirti tumši mati, kas sniedzās teju līdz lāpstiņām. Viņš atsvieda garās šķipsnas pāri pleciem un aši pamirkšķināja otrai meitenei mazliet slaidākai un garākai par košo sārtvaidzi. Mēs ar Danu gan tikai skatījāmies un rijām slienas, vai ne, Dana?
- Protams! Enerģisko galvas pamājienu pastiprināja ugunskrustu formas sudraba auskaru šūpošanās. Raibi iztamborētā lakatā ietinusies meitene bija Zigmunda un Vizēs vecākā meita, kam Jāņu priekšvakarā apritēja astoņpadsmit. Arī viņas acis bija pelēkas, tikai tumšākas nekā māsai un garākām skropstām. Krāšņie, melnbrūnie mati sapīti gludā franču bizē. Danas glītais deguntiņš šķita kā izgrebts no ziloņkaula, bet zodā, tieši tajā vietā, kur Ievai bija tumša dzimumzīmīte kā pielipis pipargrauds, vecākajai māsai ēnojās koķeta bedrīte. Uzmetusi mazliet noslēpumainu skatienu Adrianam, meitene turpināja. Mēs taču esam tik smalki audzināti, ka bez vecāku atļaujas pat garoziņu neaiztiekam. To teikdama, viņa steidzīgi noslaucīja muti ar delnu.
- Ak, nu beidziet! Nabaga izsalkušie bārenīši, sausas maizes krimtējiņi… Katrīna enerģiski norāva vāku prāvam zupas katlam, tikai nedaudz mazākam par spaini. Skābeņu zupa ir karsta. Kurš grib zupu?
- Tētis, tētis grib! Dana un Ieva iesaucās vienā balsī un, viena otru apsteigdamas, tvēra Zigmunda šķīvi, lai pasniegtu pretī piesmeltajam kausam.
- Man tā rādās, ka grib visi. Valfrīds tlksmīgi ošņāja gaisu, kas tik ļoti atšķīrās no veselus trīs mēnešus Čikāgas ēstuvēs ostītā. Skābeņu zupa… ak Dies, tā taču ir vesela simfonija.
- Jāsaka nevis zupa, bet vira, Adrians izlaboja. Tā ir pareizi latviski, vai tad ne?
- Protams, manu zēn. Kate laipni pamāja. Bet zupa izklausās garšīgāk. Zini, tā biezāk un tumlgāk.