Labi, Kate nomurmināja, taustoties pēc kamīna malā noliktajiem sērkokiem, pieiesim tai lietai zinātniski. Izrakstīsim visas dainas, kas liecina par kaut kādām ekstraordinārām un anomālām parādībām, pameklēsim arī internetā.
Viņa pameta tīkami silto vietiņu un pārvācās pie datora. Pagāja stunda, otra… datorgalda virsma noklājās ar atšķirtām grāmatām, ko raiboja krāsainas iellmītes. Kate pievilka tuvāk otru krēslu, lai viss vajadzīgais atrastos izstieptas rokas attālumā. Izrakstītajām dainām pievienojās vēl dažas.
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Saul' ar Dievu ienaidā;
Saules meita atraidīja
Dieva dēla preciniekus.
Trīs dieniņas, trīs naksniņas Dievs ar Sauli ienaidā; Saule laida Mēnešam Ar sudraba akmentiņu.
Ko nozīmē Dievs ar Sauli ienaidā? Far preciniekiem var aizmirst, tās ir poētiskas blēņas, antropomorfisms un tamlīdzīgi. Bet "Dievs ar Sauli ienaidā…"! Ja ienaidā ar sauli, vai tam būs nozīmēt, ka trīs dienas valdījusi tumsa? Atkal? Kas tā par dīvainu, īpaši uzsvērtu tumsu? Tagad, šopašbrīd, rau, arī neredz sauli, debess pilna melnu mākoņu. Nepatīkami, protams, tomēr nekā traģiska, tādu apmākušos dienu gadā daudz, pat vasarā. Un neviens taču neteiks, ja ārā tumšs saules vispār nav.
Labi. Kate sarauca pieri un vēlreiz lasīja otro dainu vārdu pa vārdam. "Saule laida Mēnešam ar sudraba akmentiņu." Tātad Dievs dusmojas uz Sauli, jo tā metusi Mēnesim ar sudraba akmentiņu. Kas ir sudraba akmentiņš? Krītoša zvaigzne, tātad meteorīts? Zinām, esam redzējuši. Debesīs pavīd spoža svītriņa, pats ilgākais, pāris sekunžu garumā, bet kāpēc dainās minētas trīs dienas? Varbūt runa ir par komētu? Lielu, pamatīgu, garastainu komētu, tautā sauktu par astes zvaigzni, kas parādīšanās reizēs debesīs kavējas ilgāku laiku, trīs dienas jau nu noteikti. Turklāt komētas parādīšanās nebūt nav ikdienišķa aina, bet gan tāda, kas ilgi paliek atmiņā un par ko stāsta bērniem un bērnubērniem, atceras dažādos ģimenes vai paziņu saietos. Tiktāl viss pareizi, sudraba akmentiņš varētu būt komēta, bet kamdēļ tās parādīšanās saistīta ar ilgstošu tumsu un Dieva dusmām? Dieva vai Pērkona šajā gadījumā vienalga, dainās Dieva un Pērkona vārdi bieži mijas.
Katrīna aizsmēķēja otru cigareti un sāka ievadīt datorā visu iepriekšminēto dainu kopsavilkumu stāstījuma formā. Pēc nebūtisko detaļu atmešanas pāri palika gandrīz vai šausmu filmas scenārija uzmetums:
Nezināmā senatnē, taču jau pēc tam, kad Baltijas reģionā bija ienākuši latviešu senči baltu ciltis, tātad ne agrāk par otro gadu tūkstoti pirms Kristus, pie debesīm parādījās spīdošs kosmisks ķermenis, un tā parādīšanās ievadīja (vai izraisīja?) dabas katastrofu; zemi (jūras krastu?) pārpludināja milzīgi viļņi, kas izkustināja no vietām pēdējā leduslaikmeta šļūdoņa atstātos laukakmeņus. Ar pērkonam līdzīgu dunoņu ieplaisāja zemes virsma, un uz vairākām dienām iestājās pilnīga tumsa, kas neapšaubāmi atstāja satricinošu iespaidu uz cilvēkiem, kuri šeit dzīvoja un vēlāk savus pārdzīvojumus iekļāva ritmizētā stāstījumā, kas, nodots nākamajām paaudzēm, gadsimtu gaitā pārtapa dainās. Interesanta papildu detaļa: kā Dieva dusmu savaldīšanas vai katastrofas novēršanas līdzeklis minētas "zelta spēles", iespējams, rituālos lietots nezināms mūzikas instruments.
- Mamm! no lejas atskanēja Adriana balss. Tu esi mājās?
- Jā, Katrīna atsaucās, bet dēls jau lēkšoja augšā pa kāpnēm. Iegarenā seja bija vējā piesarkusi un valgi spīdēja, skropstas miglas lāsīšu pilnas.
- Ko tu dari? Adrians vienā mirklī novērtēja zinātniski radošo haosu visapkārt datoram. Jauns darbiņš? Kaut kas interesants?
- Nāc, papriekš nobučo savu iesirmo māti. Viņa pastiepa Adrianam pretī rokas. Puisis noliecās un noskūpstīja Kati uz pieres, apdvešot ar dzestru vēja smaržu. Es te… patiesībā tas ir ļoti interesanti, drusciņ pat biedējoši. Ienāca prātā palūkot dainās, vai tur nav apdziedātas kādas dabas katastrofas, zemestrīces, piemēram… Ņem, palasi! Lūk, dainas, ko es izrakstīju, bet te mans analītiskais apraksts, ja to tā var nosaukt.
Adrians pievilka tuvāk otru krēslu, atglauda miklās matu šķipsnas un ar acīm ieurbās datora ekrānā. Katrīna klusēdama gaidīja dēla spriedumu vai viņš domājamās dabas katastrofas pēdas uzskatīs par tikpat nopietnām kā viņa pati, vai arī uzskatīs, ka secinājumi grābti no gaisa un pievilkti aiz matiem?
- Kolosāli interesanti! Kā tev tas ienāca prātā? Viņš izbrīnīts ieskatījās mātei acīs. Es nekad neko tādu nebiju lasījis.
- Mans dēls, tu varbūt ļoti smiesies, bet man šī doma ienāca prātā sakarā ar Zigmunda kaimiņa Eglona izteikumiem par senajām gudrībām un dievu darbiem. Katrīna pavīpsnāja.
- Eglona? Tā pajoliņa? Adrians tiešām sāka smieties.
- Pajoliņa vai nē, taču šajā ziņā viņš trāpījis desmitniekā, vai vismaz tuvu tam. Kaut gan… viņa pasmīnēja, mani māc šaubas, vai viņš pats šīs dainas lasījis. Varbūt ar Eglonu ir kā ar bērnu, kurš atradis dārgakmeni, bet, nezinot atraduma vērtību, spēlējas ar to kā ar visparastāko oli. Tomēr atzīšos godīgi, man pašai nekad nebūtu ienācis prātā meklēt dainās lielu dabas katastrofu liecības.
- Klau, mamm! Adriana acis uzdzirkstīja. Izdrukā man tās dainas, labi? Tur var sanākt iespaidīgs gabaliņš… tādi teksti! Man visvairāk patika par Pērkonu. "Ko domāji, uz zobena atspiedies?" Super! Iztēlojies ainu! Un par zelta spēlēm arī labs! Interesanti, kas domāts ar vārdu spēles? Parasti runa ir par koklēm, bet, ja zelta… Metāla kokles? Nav loģiski, pēdējos vārdus puisis nomurmināja kā pats sev un neziņā paberzēja pieri. Labi, par to paprātošu vēlāk, bet vakarā jāpalūdz tētim, lai ieskatās, varbūt viņam prātā ienāk kāds oriģināls motīvs.
- Protams. Kate pamāja. Tikai šovakar nesanāks, tētis būs mājās tikai rit, viņam pārcēla mēģinājumu.
- Skaidrs. Dēls piecēlās. Ē, tu vēl strādāsi? Ja… vispār es jau arī pats varētu sagrabināt ko ēdamu.
- Ak, nu neizskaties tik vainīgs, ejam, tūlīt tevi paēdināšu, tas taču mans pienākums un goda lieta. Katrīna mīļi sabužināja viņa garos matus.
Kad Adrians bija nokopis trīs kotletes un veselu kalnu kartupeļu biezputras, karotīti medus padzisušajā tējā šķīdinādams, viņš atgriezās pie pirmītējās sarunas.
- Ja tev nav iebildumu, es arī gribētu pieslēgties tai tēmai.