- Kādai tēmai? Katrīna izklaidīgi apjautājās, jo tobrīd klusībā apspriedās pati ar sevi, vai nebūtu lietderīgi izmantot vīra un dēla prombūtni, lai kādu stundiņu pakoptu savu skaistumu ar sārto kosmētisko mālu.
- Par dabas katastrofu atspoguļojumu folklorā. Tu meklēji tikai dainās, bet var jau arī citur.
- Kur tad vēl?
- Visur kur! Adrians dedzīgi iesaucās. Pasakās, piemēram, bet vēl labāk teikās! Un ja nu nostāsti par nogrimušām pilīm ir kas vairāk nekā pasakas? Vismaz daži. Katrā ziņā piļu grimšanu var tīri labi savienot ar zemestrīcēm, vai tad ne? Es vienīgi nesaprotu par to debess ķermeni vai ķermeņiem, man liekas, ka nav loģikas… tas īsti neiet kopā.
- Neiet tāpēc, ka mums vēl trūkst informācijas, pamācoši teica Katrīna un paslēja rādītājpirkstu profesores cienīgā žestā. Abi iesmējās, tad Adrians cēlās uz iešanu.
- Tu jau projām? Katrīna vīlusies novilka. Bija tik jauki paspriest ar dēlu par aizraujošo tēmu.
- Nē, bet man pirms mēģa drusku jāpamācās. Algebra, ka viņu… Dēls izteiksmīgi pārvilka plaukstas malu kaklam. Un vēl ķīmija, bet no tās vismaz kāda jēga.
Jāteic, ikvienu skolas programmas priekšmetu Adrians vērtēja tikai pēc viena kritērija, proti, vai tas der vēsturniekam. Dzimtā valoda, svešvalodas, ģeogrāfija, bioloģija un sabiedriskās zinības viņam nekad nebija sagādājušas grūtības. Ar ķīmiju un fiziku zēnu izdevās samierināt tad, kad Katrīna viņam sīki un smalki izstāstīja par oglekļa radioaktīvā izotopa C14 metodes pielietojumu izrakumos vai citur, teiksim, Ēģiptes piramīdās atrasto priekšmetu vecuma noteikšanai, kā arī par stroncija testu, ar kura palīdzību var noteikt, kur dzīvojis vai no kurienes atceļojis cilvēks, kura kauliņus pēta paleoantropologs. Matemātika šajā skalā ieņēma pēdējo vietu, un zēna vecāki samierinājās ar to, ka šajā priekšmetā viņam ir pati zemākā sekmīgā atzīme.
Katrīna vēl brīdi sēdēja, izklaidīgi bužinot matus, beidzot nolēma paklausīt dēla padomam. Atgriezusies darbistabā, viņa apzinīgi salika izpētītos dainu sējumus plauktā, bet to vietā uz sofu pārceļoja tautas teiku un nostāstu izdevumi, un stāstu par nogrimušām pilīm tur bija vai cik. Katrīna atzīmēja arī tās teikas, kas vēstīja par lielu ūdens masu pārceļošanu, un viņu īpaši ieinteresēja dīvainais nostāsts par Vīdāles ezeru. Pirmkārt, senatnē to saukuši par Dieviņa ezeru… visai oriģināls nosaukums. Viņa ieskatījās Latvijas ģeogrāfisko nosaukumu rādītājā un pārliecinājās, ka ar šādu vai līdzīgu vārdu nav nevienas citas ūdenskrātuves ne ezeru, ne upīšu, tikai trīs Dievkalni. Ezers esot atlaidies pa gaisu, tas gan nav nekas oriģināls palasoties latvju teikas, kļūst skaidrs, ka deviņdesmit procenti vērā ņemamo ezeru savās vietās nonākuši tieši caur gaisa telpu. Otrkārt, Vīdāles ezers atradies pavisam netālu no vietas, kas jau divas reizes nosaukta par lokālas zemestrīces epicentru Slīteres bākas rajonu. Treškārt, ezers esot vienkārši pazudis 1837./1838. gadu mijā. It kā barons nolēmis nolaist ezeru jūrā, lai tiktu pie brīva zemes gabala, licis izrakt divus kilometrus garu kanālu, kas arī paveikts, taču ūdens nekur nav tecējis, taču ziemas otrajā pusē, kādam ragavu braucējam pāri laižot, ledus pārsprādzis ar pērkona grāvienam līdzīgu troksni, un turpmāko divpadsmit stundu laikā ezers pazudis jūrā ar visām zivīm… Blīkšķis bijis tik skaļš, ka to varējuši dzirdēt Dundagā, tas ir, teju divdesmit piecu kilometru attālumā. Kā izskaidrot tik ērmīgu Dieviņezera uzvedību? Un, ceturtkārt, divdesmit gadus vēlāk tai pašā reģionā novērota pamatīga zemestrīce, ko pavadījuši pērkondārdiem līdzīgi trokšņi! Sagadīšanās? Varbūt. Tomēr var arī nebūt.
Pulksteņa rādītāji jau tuvojās astoņiem, kad Katrīna nolēma mest mieru acis bija pārgurušas, un nemitīgi izplūstošās burtu kontūras uzbāzīgi atgādināja par nepieciešamību doties pie okulista un beidzot tikt pie brillēm. Ak, vai! Patiesībā, kas tur sevišķs? Valfrīds jau kopš gadiem lieto brilles lasīšanai, tāpat darbā ar datoru un bez kādiem kompleksiem!
Vakara atlikušo daļu viņa, kā iepriekšnolemts, veltīja sevis lutināšanai. Kamēr iedarbojās balzams, kam atbilstoši reklāmai vajadzēja padarīt Katrīnas nevaldāmās krēpes viegli ieveidojamas un dzīvīgi mirdzošas, uztriepa sejai un kaklam biezu sārtā māla kārtu. Kad māls bija nožuvis, viņa, spogulī skatoties, ar pūlēm valdījās šitādu mūmiju pasaule nav redzējusi. Tomēr pēc nomazgāšanas āda patiešām izskatījās krietni svaigāka un gludāka. "Tas priecē," prātodama, vai pozitīvās izmaiņas viņas izskatā pamanīs arī Valfrīds, Kate devās gatavot dēlam vakariņas. Darbodamās virtuvē, viņa domāja, ka rīt noteikti iezīmēs Kurzemes kartē visas nogrimušo piļu un lidojošo ezeru nolaišanās vietas varbūt atklājas kāda interesanta dinamika, kas varētu papildināt dabas katastrofas aprakstošās dainas.
Taču kā allažiņ cilvēks domā, Dievs dara… Nākamo rītu ievadīja no pirmā stāva atplūstoša nelāga klepošana. Kad satrauktā Katrīna iebruka dēla istabā, atklājās, ka Adrians iedzīvojies pamatīgās kakla sāpēs, kam pievienojies stiprs kāss un paaugstināta temperatūra. Tikko viņa bija sagatavojusi zālīšu uzlējumus gan dzeršanai, gan kakla skalošanai un izvārījusi viegli norijamu mannas putru, baudāmu kopā ar dziedinošo aveņu ievārījumu, tā pārradās drebuļu pārņemts Valfrīds un jau no sliekšņa pērkonīgu šķaudienu starplaikos brēca pēc labi liela kabatlakata. Noskaidrojās, ka arī Valfrīdam ir paaugstināta temperatūra, pamatīgas, lai neteiktu zvērīgas, iesnas, sastīvējis kakls un briesmīgas drebuļu lēkmes. Pagāja labs brītiņš, kamēr Katrīna nomierināja un apčubināja savus slimniekus Adrianu viņa istabā zem vatētas segas, Valfrīdu darbistabā uz mīļotās sofas, ietīstītu oranžmelnā pledā līdz ausīm. Vīrs samērā paklausīgi izdzēra pelašķu, vībotņu, māllēpju un kumelīšu uzlējumu, bez ierunām izēda tasīti dzērveņu, bet tad pieprasīja savas universālzāles veco labo zelta zvaigznīti, un pēc brīža istaba smaržoja kā eikaliptu birztaliņa. Diena pagāja, aptekājot gan vienu, gan otru; kā jau cilvēki, kas pie slimošanas nav pieraduši, Valfrīds un Adrians bija neiedomājami nepacietīgi, pat kaprīzi pacienti. Nekas viņiem negāja pie dūšas, nekas nešķita pietiekami gards, lai kauč uz brīdi aizmirstos sasirgums. Adrians nespēja norīt pat vispūkainākās pankūciņas, kādas Katrīna jebkad bija cepusi, savukārt Valfrīds ņurdēja, ka ēdienam neesot ne smaržas, ne garšas, un pavisam nopietni bažījās, ka viņa ožas un garšas receptori pārstājuši funkcionēt uz mūžmūžiem. Pēcpusdienā tēvs un dēls gandrīz sinhroni iegrima snaudā; Tuta Otrā ielavījās Adriana istabā, un Katrīna ieraudzīja zīžaini melno ķermenīti uzgūlušu puiša krūtīm tieši zem kakla. Tuta liegi murrāja un ar priekšķepu nagiem saudzīgi ērpēja aizmigušā Adriana matu lēkšķes. "Paskat, dēla dziedniece atkal uzdarbojas! Lai tik mīcās, nebūs jau pirmā reize, kad Tuta palīdz Adrim atveseļoties," Kate nodomāja un atgriezās tukšajā virtuvē. Viņa jutās tik nogurusi un trula, ka doma par zinātniskiem pētījumiem nenāca ne prātā, turklāt darbistabu bija okupējis mīļotais vīrs un viņa globālās iesnas. Vienīgais, kas atlika TV, kur visi kanāli kā sazvērējušies piedāvāja tik salkanas melodrāmas, ka dūšas saglabāšanai prasījās uzkost ķiploku.
Nekas, profilaksei noderēs, Kate grūti nopūtās, sīvo daiviņu košļādama.
Turpmāk neklājās daudz labāk. Adriana kaklasāpes gan mazinājās ceturtajā dienā, bet Valfrīds no zvērīgajām iesnām tika vajā vien pēc pusotras nedēļas, kad jau tuvojās valsts svētki un viņam bija jābrauc uz Rīgu, lai piedalītos koncertierakstā. Koncertu bija paredzēts rādīt valsts televīzijā astoņpadsmitā novembra vakarā. Tā bija pirmā reize, kad Valfrīda Sauleskalna opusu klavierēm ar orķestri bija paredzēts atskaņot tāda mēroga koncertā, turklāt ar pašu komponistu pie klavierēm. Tik ievērojamu notikumu vajadzēja svinēt kopā.