Valsts svētku dienā Zigmunds ar ģimeni atbrauca ap pusdienlaiku, jo vienos Jaunrades namā notika koncerts ar "Ozolēnu" piedalīšanos. Dana ar Ievu noteikti vēlējās to dzirdēt, arī Valfrīds gribēja redzēt dēlu uz skatuves un aizvilka līdzi Zigmundu, kurš gan ķepurojās pretim viņam tīri labi būtu paticis kopā ar Kātiņu uzraut iemīļoto pinballi, tomēr draugs neatlaidās, tāpēc Saules ielas namiņā palika tikai Katrīna ar Vizi. Arī Katei gribējās noklausīties grupas jauno programmu, kur bija iekļauta Valfrīda dziesma "Ko, Pērkon, tu domāji", taču sirdsapziņa neļāva uzgrūst kaklā svētku maltītes gatavošanu Vizei vienai pašai. "Nekas," viņa sevi mierināja, "decembra sākumā būs koncerts ar to pašu programmu, tad arī dzirdēšu."
Kamēr krāsniņā gozājās cepetis, sievietes ķērās pie pīrādziņiem. Vize, aizsējusi priekšautu, lai nenotrieptu skaisto oranžbrūni svītroto kleitu, mīcīja miklu, Katrīna grieza žāvēto speķi un kapāja sīpolus. Uz galda rindojās bļodiņas ar pašu gatavotiem labumiem marinētiem gurķīšiem un baravikām, brūkleņu mērci, sēņu salātiem, kūpinātas medījuma gaļas šķēlītēm. Tikusi galā ar sīpoliem, Katrīna piekrāva savu skaistāko stikla bļodu ar Zigmunda vestajiem vīnsarkanajiem āboliem.
Mikla uz siltās plīts rūga vareni; Katrīna pagatavoja kafiju sev un Vizei, tad atstiepa uz virtuvi pārnēsājamo televizoru, lai noskatītos Nacionālo bruņoto spēku parādi.
- Man patīk skatīties, kā viņi soļo… Tik raženi puiši. Vize, kafiju sūkdama, tīksmi miedza acis. Mundieros un cepurēs, stalti kā bildes. Nez, mūsējie arī tā gribētu?
- Tu domā Valfrīdu un Zigi? Kate uzmetās ar elkoņiem uz galda. Bet viņi jau… tu taču redzēji fotogrāfijas.
- Zinu, zinu, jā, bet tā tak bija sveša armija. Man gan gauži patiktos, ja Zigmundam ar būtu tāds mundieris… to viņa pateica tik sapņaini, ka Katrīna iesmējās. Arī Vize smaidīja, mulsi mirkšķinot garajām skropstām, tik tumšām, ka tīri vai skaudība metas Kate nodomāja, bet draudzene runāja tālāk.
- Viņam tā karavīru būšana gaužām stāv pie sirds, cik pa mājām, tik pleķainās bikses ar kamzoli mugurā. Vakaros ar lūgšanu jālūdzas, lai met lielos zābakus nost. Skatos, laikpalaikam atkal savus šaujamrīkus cilā.
- Bisi? Uz medībām taisās? Katrīna nesaprata.
- Tak jau, un Ieva prasās līdzi. Man gan nepatīk, ka meitene ķeras pie šaujamā. Zigmunds teicās tik uz cūkām, citu lopiņu šaut roka neceļoties. Adrīti arī aicināšot… nez, Valfrīds gan laikam negribēs?
- Diez vai. Zini, Vizlt, man arī tā medību būšana nepatīk. Labi, mežacūkas… lai būtu, dārzus posta, kartupeļus izrakņā, bet citu, sacīsim, stirniņu, alni, kaut vilku, žēl kustonīšu. Kate sērīgi saviebās.
- Bet gaļa tev garšo, Vize piezīmēja, un kā bez kaušanas vai šaušanas no dzīva lopa gaļiņu dabūt?
- Tev taisnība, šajā ziņā esmu liekule un divkose, bet liekas, ja kaut reizi nāktos kaujamam lopiņam paskatīties acīs, laikam kļūtu par veģetārieti.
- Tas ir šajos laikos, kad tu esi aizmirsusi, kas ir bads! Tagad tā var nopirkt veikalā, ko vien sirds kāro, un nedomāt, kā tas nāk, bet reiz taču…
Abu sieviešu acis sastapās, un Katrīna pamāja. Patiesi, bija laiks, kad abas nepacietīgiem, asiņainiem pirkstiem dīrāja stīvu zaķi, nožņaugušos Valfrīda liktajā cilpā, un Katei i prātā nenāca apraudāties par kustonīša nāvē sastingušo skatienu. Ēst gribējās tik ļoti, ka visas citas jušanas, tostarp arī žēlums un dzīvniekmīlestība, atkāpās pašā pēdējā plānā. Nelaimīgais zaķis tobrīd bija viņu izdzīvošanas ķīla, un dzīvot gribējās… un dzīvot vajadzēja!
- Ir tā, kā tu saki, un, paldies Dievam, šodien mums nav nepieciešamības darīt tādas lietas. Taču, ja večiem patīk mežā blīkšķināties, lai viņi to dara, un, ja Adris grib piedalīties, man nav iebildumu.
- Danai gan ir… daudznozīmīgi piebilda Vize. Viņai viss, kas saistās ar dabu, svēta lieta. Ka tik nesaiet matos ar tavu dēlu, lai Dieviņš nogriež. Dana par šīm lietām jokus nesaprot. Kad Zigmunds toreiz tos sivēnus… iedomā, meita divas dienas ar tēvu nerunāja!
- Bet galiņa gan garšoja… Katrīna piemiedza aci, un abas pasmējās, atkal pievērsdamās staltajiem puišiem, kas pašapzinīgi soļoja otrpus TV ekrāna.
Pīrādziņi izdevās lieliski viegli, čagani, smaržīgi. Tikko no cepeškrāsns bija izvilkta otrā plāts, sētā noblīkšķēja automašīnas durtiņas, kam sekoja daudzbalsīga mīļu balsu kņada. Brītiņu vēlāk visi pieci ievēlās virtuvē, tīksmīgi ošņādami gaisu.
- Speķrauši gatavi! Lūk, tās tik ir sievietes! Valfrīds jūsmoja un koda karstajā pīrādziņā, pat mēteli nenovilcis.
- Ē-ē! Zigmunds aplaizījās un nekavējās sekot drauga piemēram, to pašu darīja arī Ieva un Adrians.
- Katiņ, paskaties, viņi tak ēd visu nost, nebūs, ko uz galda likt! Elkoņus iepletusi, Vize aizstājās priekšā pīrāgu bļodai. Papriekš noģērbieties, kā pieklājas. Ieva, beidz gremot, un abas ar Danu nāciet palīgā jāpabeidz taisīt ķimeņrausīši!
- Bet, mamm! Ieva iepleta acis taisnīgā sašutumā. Mēs tikko no koncerta, pārākais kaifiņš, gara lidojums, un uzreiz ķimeņrausīši!
- Tūdaļ pat velc nost jaku, nomazgā rokas un dari, ko saku!
Kamēr Vize izrīkoja meitas, kas tieši apbrīnojami vienā mirklī pārstāja spuroties pretī, Katrīna izspraucās cauri burzmai un satvēra dēla roku.
- Nu, kā? viņa nepacietīgi prasīja.
- Manuprāt, labi, publika teju ekstāzē. Adrians līksmi smaidīja un atglauda no vaigiem garos matus. Prasi tētim, viņš tev tūdaļ sniegs profesionāļa kritiku.
- Valfrīd?
- Kolosāli. Un nekādas kritikas, puikas bija lieliski. Sadziedājušies tik augstā līmenī, ka ne pielikt, ne atņemt! Instrumentālā puse tāpat. Valfrīds beidzot bija atbrīvojies no mēteļa un biezās šalles. Žēl, ka tu nedzirdēji, bet uz nākamo koncertu noteikti iesim abi, tas ir tā vērts!
- Un jaunā dziesma? Katrīna nelikās mierā.
- Kura? Bija vairākas… ā, tā par Pērkonu un zelta spēlēm? Tētis vienreizēji uztaisīja, mēs jau varētu… tikai bez lielajām bungām nebūs ne puse efekta.
- Es nepaspēju paprasīt kur jūs dabūjāt tās milzīgās bungas? Valfrīds tomēr pamanījās, Vizei neredzot, izmakarēt no bļodas vēl vienu pīrādziņu. Mmm… pilnīgs kulinārisks crescendol Cik atceros, iepriekšējā reizē tādu es domāju bungu, nevis pīrādziņu nebija.
- Tās mēs ar Ansi vasarā uztaisījām. Viņš izkala bronzas katlu. Šausmīgi grūti bija dabūt tik daudz materiāla, bet es apstrādāju buļļa ādu, dabūjām vienā kautuvē, nu, ķēpa un baiga smirdoņa, es tev teikšu! Toties rezultāts pats dzirdēji!
- Goda vārds, Katiņ, īsti pērkona grāvieni, pat šermuļi pār kauliem skrēja, Valfrīds jūsmoja. Man tā vien prātā uztaisīt tiem puikām ko nopietnāku, kārtīgu dziesmu ciklu ar spēcīgu dramaturģiju, viņi to pacels vienā mierā.
Katrīna juta laimes tirpiņas kņudinām pakausi. Tāds brīdis kā šis… Tālab vien vērts dzīvot, šo to pieciest, ja vajag, reizēm arī klusiņām paraudāt. Kāda laime būt kopā ar savējiem, kāds prieks redzēt viņus priecājamies! Brīnišķīga diena! Pie mājas plīvo karogs, istabā gaiši un silti, no televizora skan vienkāršas, sirdij mīļas dziesmas, apkārt līksmas sejas, rau, arī Dana gluži vai staro pirksti ritina mīklu, smērē sviestu, kaisa ķimenes, bet skaistās, tumšpelēkās acis ne uz mirkli neatlaižas no viņas dēla, kurš sirsnīgi glauda un bužina uz palodzes gulošo, visādus labumus pārmēru nobaudījušo Tutu Otro. Tātad par abu jauno mīlētāju matos saiešanu pagaidām var neuztraukties.