- Iešu pārģērbties, Kate nomurmināja. Pārģērbties, protams, vajadzēja tā vai tā, svētku dienā viņa noteikti nebūtu sēdusies pie galda apdilušos džinsos, taču Katrīnai gribējās mirklīti palikt vienatnē; laimes sajūta bija tik pārvarīga, ka draudēja izlīt asarās, tomēr raudāt, visiem redzot, negribējās. Valfrīds saprastu, viņš zina, cik nevaldāmas spēj būt Kates emocijas, taču bērni varētu pārprast.
Brīdi pastāvējusi sidrabpelēkas rudens gaismas piestrāvotajā guļamistabā, viņa ieslēdza sienas lampu un izņēma no skapja garus tumšzilus vilnas svārkus un baltu mežģīņadījuma jaciņu. Izgriezums skaisti apņēma plecus, ko vēl zeltīja vasaras iedegums. Rūpīgi izsukāja matus, savija smagā grīstē un uzsprauda pakausī ar trim senlaicīgām sudraba matadatām, ievēra sudraba auskarus oriģināls rotkaļa darbs mazu zvaniņu formā. To paveikusi, Katrīna kritiski aplūkoja sevi spogulī.
Var iztikt. Protams, neviens neteiks, ka viņa izskatās divdesmit gadus jaunāka, arī uz piecpadsmit gadu atlaidi nav ko cerēt. Taču desmit… ja istabā ir, lūk, tāds maigs, saudzīgs apgaismojums vai, teiksim, svece, cerēt var. Sīkās krunciņas pie acīm sveces gaisma tīri vai izkausē, arī zoda apveids šķiet stingrāks un lūpas apaļākas. Tomēr, kā aizmirst, ka viņai jau tālu pāri četrdesmit, un cik vairs trūkst no piecdesmit? Vienkārši neticami, dažbrīd viņa jūtas kā savu studentu un pašas dēla līdzaudze, gatava visādām dullībām un avantūrām, par spīti visiem zinātniskajiem grādiem un ieņemamajiem (vai kādreiz ieņemtajiem) amatiem.
Katrīna novērsās no spoguļa un parakņājās atvilktnē. Redz, kur tā ir, pirms cik tur gadiem pirktā skropstu tuša! Ilgi nelietotā birstīte bija iekaitusi, un viņa, daudz nedomājot, pamērca to vāzē, pabīdot sānis bālsārlās krizantēmas. Tuša acumirklī padarīja gandrīz caurspīdīgās skropstas redzamas, un Katrīnas gaišās acis ieguva pavisam citu izteiksmi noslēpumainu un valdzinošu. Apmierināta ar efektu, viņa tvēra pēc mazītiņas, skaisti apgleznotas krūciņas ar Damaskas rožu eļļu draudzenes Helgas dāvana pēc ceļojuma pa Turciju.
- Katiņ, tu izskaties kolosāli, vienkārši super! paskaļi nočukstēja Valfrīds, tikko viņa bija atgriezusies apakšstāvā, kur visi vai dīdījās nepacietībā, lai sēstos pie galda. Izņemot Vizi, kas cēlā nosvērtībā ņēma nost no paplātes karsti garojošos ķimeņrausīšus.
- Vai tik tu nebūsi uzlicis vecās brilles, mīļais? Katrīna attrauca, tomēr jutās pacilāta un gandarīta par komplimentu. Lai nu kā ar visu citu, ar komplimentiem viņas vīrs nebija sevišķi dāsns, it īpaši sabiedrībā.
Atbildes vietā Valfrīds daudznozīmīgi pasmaidīja un paspieda viņas elkoni.
- Klau, beidziet jūs tur dudināt, gan jau paspēsiet, sauca Zigmunds, snaikstīdamies pēc kārdinošas cepeša šķēles. Tagad vajag saliet un kārtīgi uzkost, citādi man no skatīšanās acīs čūla iemetīsies.
- Pareizi, citādi tētis noslīks kuņģa sulā. Ieva mudīgi iebāza mutē pusi pīrādziņa. Un ne jau viņš viens…
- Cik labi tā kopā sēdēt pie galda! pārlūkojusi, vai visiem šķīvji pilni, domīgi sacīja Vize. Lai paldies Dieviņam, ka visi veseli un ka mums visa pietiek!
Acīmredzot viņa joprojām kavējās pirmīt uzjundījušajās atmiņās par četrotnes paskarbajiem piedzīvojumiem pirms divdesmit gadiem vai vēl senākās dienās, kad auga skarbā, nežēlīgā vidē bārene, māti neatcerēdamās, tēvu tik tikko; kad dzīvoja no svešu žēlastības, kas brīžiem bija gaužām liesa sausas maizes dona rītos, melnas, neaizdarītas putras pikucis vakaros. Vēlāk, kalpones gaitās ēdamā gan pietika, taču katram kumosam jaucās klāt baiļu sīvums. Un, ja nebūtu noticis tā, kā notika, ja viņas dzīvē nebūtu ienācis Zigmunds un pārējie, kas zina, vai viņa tagad ziedoša un pievilcīga sieviete tajā laikā un vietā nebūtu pārvērtusies izdilušā nabadzē.
- Tā ir. Valfrīds neparasti nopietni pamāja un palūkojās visapkārt, ietverot skatienā visus ap galdu sēdošos. Ja labi padomā, kopīga ieturēšanās ir kas vairāk nekā tikai izsalkuma apmierināšana.
- Ēst pie viena galda un senlaikos arī no viena trauka nozīmē savstarpēju uzticēšanos, tēvam piebalsoja Adrians. Dalīšanās ēdienā apliecina draudzību un savstarpējas palīdzības solījumu, vai tad ne?
- Protams, un to visaugstākajā vai garīgajā pakāpē simbolizē Jaunās Derības svētais vakarēdiens, Katrīna papildināja.
- No vienas akas ūdeni smelsim, no vienas maizes lauzīsim, Dana klusiņām iedziedājās un pārmija zibenīgus skalus ar Adrianu. Vizei acīs pamirdzēja aizkustinājuma valgme, Katrīna pasmaidīja.
- Dana trāpīja desmitniekā, jo, kas attiecas uz mums, mēs to visu esam apsolījuši un apliecinājuši jau pirms entajiem gadiem. Zigmunds noslēdza tēmu un piepildīja pieaugušo glāzes ar dzintaraini zaigojošu konjaku. Bet var jau iepriekšējo nostiprināt. Par to! Par mums! Par draudzību un visu, kas no tās izriet!
Meiteņu, tāpat Adriana glāzēs bija ābolu sula. Nerakstītais likums palika spēkā arī svētkos pirms divdesmit viena gada sasniegšanas stiprie dzērieni nav atļauti, taču pie deserta jaunieši drīkstēs tukšot pa glāzei labvīna, proti, šampanieša.
Pusdienas ieilga. Ne vien tāpēc, ka galdā bija daudz gardumu, bet arī tādēļ, ka tīkamus brīžus gribas paildzināt. Līdz koncertam vēl bija jāgaida turpat divas stundas; novāktā galda vidū Katrīna novietoja pamatīgu kafijas kannu, ietērptu pašas darinātā sildītājā, kas izskatījās pēc laipnīgas, izspūrušas pūces.
- Kate, tu ieminējies, ka esot uzrakuši folklorā visādas interesantas lietas attiecībā uz zemestrīcēm un tamlīdzīgiem cunami. Zigmunds aizkūpināja cigareti un uzlūkoja draudzeni. Pašbrīd ikurāt ir laiks, plāj vaļā!
- Tiešām? Valfrīds iepleta acis. Kāpēc es par to neko nezinu?
Kate nepaspēja atbildēt, jo dēls pasteidzās pirmais.
- Tēt, tu zini gan, tu tikai neieklausījies, kad es tev stāstīju. Adrians nolika uz galda aizkosto ābolu. Tās dainas, kam tu uzrakstīji mūziku par Pērkonu un Laimas zelta spēlēm ir tieši no mammas atradumiem.
- Tas gabaliņš bija super! Ieva jūsmoja. Lielās bungas, vargāns… un kur jums visiem tik zemas balsis gadījušās?
- Nu, Ivars ar Ansi jau gadu var dziedāt basus, es līdz šim biju tāds vidējs baritons, bet, ja vajag, varu paķert arī zemāk, puisis skaidroja.
- Labi jau labi, dziesmu mēs dzirdējām, Zigmunds nerimās, bet man nāvīgi gribas zināt, kāds tam visam sakars…
- Visiem gribas zināt, Dana piebalsoja. Citādi izskatās, ka Adris un viņa mamma slēpj no sabiedrības svarīgu informāciju. Viņa jocīgi saviebās un iesmējās.
Tā nu Katrīnai nācās sīki izklāstīt savus atradumus dainu krātuvēs, godīgi piebilstot, ka šai nodarbībai viņu iedvesmojuši Vecķesteru Eglona izteikumi. Izdzirdējis sava pajolīgā kaimiņa vārdu, Zigmunds nešpetni novaibstījās, bet Ieva ar Danu nespēja savaldīt paklusu spurdzienu nu gan tā Katrīna ir jocīga! Vēsturniece, īsta profe, tik daudz zinātnisku darbu sarakstījusi, bet ņem par pilnu gaisā pašauto Eglonu!
Tomēr vaibstīšanās un spurgšana drīz rimās. Ne velti par Katrīnu Kursīti runāja, ka viņa spējot iedzīt saprašanu pat galīgi neaptēsta studenta dimanteietajā paurī. Dainās pieminētā zemes skaldīšana, akmeņu cilāšanās, pērkonduna kopā ar pavisam svaigajām atmiņām par pašu pārdzīvoto zemestrīci izvērtās iespaidīgā vēstījumā, un vairākkārt pieminētās, bet līdz galam neizprastās tumsas atgādinājums klausītājiem pat uzrāva tirpiņas. Kad Katrīna nocitēja dainu par Pērkonu, kurš domā, uz zobiņa atspiedies, Vize strauji sakustējās, it kā pēkšņi kaut ko atcerēdamās. Kate aprāvās un jautājoši uzlūkoja viņu.