- Es negribēju tevi pārtraukt, tā bilda kā atvainodamās, man tik ienāca prātā…
- Nekas, nekas, Vizīt, neatvainojies. Kas tev ienāca prātā? Vai par šo pašu tēmu?
- Tā gan. Arī dziesmiņa par Pērkonu, stipri līdzīga tai, ko tu nupat minēji. Atceros, mans tēvs ar Ģilteņu pirts vīriņu palaikam godībās…
- Tu vārdus atceries? Katrīna steigšus noprasīja.
- Provēšu atminēties, kā tur bija. Vize pievēra acis un šūpoja galvu sev vien zināmā ritmā. Pārējie, elpu aizturējuši, gaidīja.
- Rādās, tā būs pareizi, un viņa, savādi vilkdama vārdus, dziļā krūšu balsī iedziedājās:
Zeme dimd, zeme rīb,
Pērkons jāja pārjūrin;
Pērkons jāja pārjūrin,
Dzelžu ciri cilādams…
Pārējie seši vai sastinga. Valfrīds atguva valodu pirmais.
- Kolosāli! Vize, tu nu gan esi… Tāda balss un tāda dziesma!
- Mamm, kāpēc tu agrāk nekad to nedziedāji? Dana izbrīnā uzlūkoja māti.
- Nezinu. Gaužām barga izklausās, tāda vīru dziesma. Nebij ne domas, ka jums var derēt.
- Un kā vēl! Adrians iesaucās mirdzošām acīm. Es pierakstīšu vārdus, un mēs pieliksim dziesmai vēl vienu pantu. Varbūt tu atceries vēl kādu?
- Patlaban nenāk prātā, ja nu pēcāk, Vize nomurmināja un paskatījās uz Zigmundu, kurš savukārt vērās viņā dievinošām acīm.
- Klausies, Vizīt, tu esi tīrais brīnums! Katrīna nogrozīja galvu.
- Vienkārši satriecoši. Nevienā dainu krājumā šīs dziesmas nav, ja būtu, es to noteikti būtu uzgājusi un izrakstījusi. Tu man fantastiski palīdzēji. Kādā brīvākā brīdī jāizdara tas, kas man divdesmit gadu laikā neienāca prātā, jāpieraksta visas dziesmas, ko tu atceries no tiem laikiem. Patiesībā otru tādu teicēju kā tevi gaišā dienas laikā ar uguni nesameklēt, goda vārds!
- Ierosinu pacelt glāzes par manu sievu, kas jau kuro gadu nebeidz pārsteigt! Zigmunds tvēra labā dzēriena pudeli.
- Šim tostam klātesošie pievienojas ar visām četrām, Katrīna atsaucās un tik sparīgi pieskandināja Vizei, ka pīrādziņu bļodā iekrita dzintarainas šļakatas.
- Starp citu, to stāstu par Vīdāles ezeru es biju dzirdējis, ierunājās Zigmunds, tīksmīgi gremodams konjaka dušu trāpījušo pīrādziņu, vismaz pa daļai. To gan nezināju, ka tas saukts arī par Dieviņezeru. Netālu no turienes maniem vecvecākiem bija mājas, un, vēl galīgi sīks būdams, es tur esot vadāts riņķī un apkārt…, žēl, neko lielu neatceros.
- Klau, uz turieni vajadzētu aizbraukt! Dana tīri vai iedegās. Tagad, protams, nē, bet pavasarī vai vasarā. Pie viena ari Slīteri paskatīties, tur noteikti ir superīgi.
- Kāpēc gan ne? Valfrīds piekrita. Tur mēs nekad neesam bijuši. Bet tu nu gan esi, Katiņ! Ņemies ar tādām lietām un man ne vārdiņa… mīļotā sieva skaitās.
- Skaitās gan, un kā vēl! Katrīna drusku uzmeta lūpu. Ja kas, tad pie šīm atklāsmēm es nonācu tovakar, kad tev Rīgā bija pēdējais mēģinājums ar orķestri, un tagad atceries, lūdzams, kādā stāvoklī tu nākamajā dienā atkūlies mājās! Pēc tam abi ar Adri dienām ilgi kunkstējāt un stenējāt, šķaudījāt, klepojāt un puņķojāties unisonā, kur man bija tur pa vidu līst ar savām dainām?
- Eu, tikai nestrīdieties, labi? Zigmunds tvēra konjaka pudeli un mudīgi piepildīja glāzes. Valfrīds uzklāja sejai grēku nožēlnieka izteiksmi, sak, ko tu pārspēkam padarīsi!
- Starp citu, es Slīterē esmu bijusi. Katei strīdēšanās nenāca ne prātā.
- Pirms gadiem sešiem vai septiņiem mans kursabiedrs vadīja izrakumus
Talsu rajonā un paaicināja uz konsultāciju, bet vakarā visi aizbraucām līdz Slīteres Zilajiem kalniem pastaigāt pa Litorīnas jūras krastu. Diemžēl tevis toreiz nebija mājās, bet dēls kārtējo reizi dzīvojās pa Riekstukalnu.
- Kas tā tāda Litorīnas jūra? Ieva nesaprata. Tā pati mūsu jūra?
- Tāds nosaukums pieņemts senvēstures periodizācijā. Litorīnas jūrai bija citāda krastu līnija nekā tagadējai Baltijas jūrai; tā pastāvēja vairāk nekā četrus tūkstošus gadu. Aptuveni līdz sešpadsmitajam gadsimtam pirms Kristus dzimšanas. Litorīnas laikā Ventspils vietā vēl bija līcis, sekla lagūna, bet Slīteres Zilo kalnu krauja bija jūras stāvkrasts, apmēram tāds, kāds tagad Jūrkalnē.
- Interesanti… Dana izpūta aizturēto elpu tik spēcīgi, ka tumšās cirtas noplivinājās virs uzacīm. Kā gan tas varētu izskatīties Ventspils vietā lagūna, pat zemes nav…
- Arī Rīgas vietā viens vienīgs ūdens, ja kas. Aizej uz muzeju, tur ir kartes, paskaties. Katrīna mazliet skumji pasmaidīja. Vai arī, ja gribi, es tev varu parādīt grāmatā.
- Es pats parādīšu. Adrians jau bija gatavs steigties un meklēt, taču Dana viņu atturēja, sak, gan jau paspēsim.
- Man bija vēl viena ideja, turpināja Kate, nē, patiesībā tā ir Adriana ideja apkopot ziņas par visām it kā nogrimušajām pilīm, vismaz Kurzemē. Ej nu sazini, varbūt tāda veida teikās slēpjas kāds grams patiesības, varbūt kāda senā apdzīvotā vieta tiešām aizgājusi bojā zemestrīces dēļ.
Valfrīds neticīgi nogrozīja galvu; Vize skatījās lielām, satrauktām acīm, bet Zigmunds entuziasma uzplūdā iesaucās:
- Tu sazīmē visas tās vietas kartē. Es tev sameklēšu… internetā vajag būt, man šķiet, ka esmu redzējis Latvijas karti, kur iezīmētas visu zināmo zemestrīču vietas un kaut kādi lūzumi. Tad tu varēsi salīdzināt, varbūt atklājas kaut kas patiešām svarīgs, ja ne citādi, tad vēsturei noderēs.
- Ai, to gan tu noteikti izdari! Katrīnas acis iemirdzējās. Vai tur kas iznāks, nav zināms, tomēr pamēģināt es noteikti gribu. Vismaz mans ieilgušais brīvlaiks nebūs notriekts pa tukšo.
- Es arī gribu piedalīties, Adrians atgādināja par sevi. Galu galā, ideja patiešām dzima manā gudrajā galvā.
- Ak tā, visi ņemsies ar zinātnisko darbu, izdarīs gadsimta atklājumus, bet man jāsēž maliņā? Valfrīds tēloja aizvainoto.
- Tev, vecīt, jāsēž pie klavierēm, Zigmunds jautrprātīgi ieaurojās. Cik pulkstenis? Vai tad drīz nesāksies tava triumfa stunda?
- Pēc piecdesmit divām minūtēm, draugs atbildēja nekavējoties, jo ik pa brīdim bija nemanāmi metis acis uz pulksteni.
- Tad jau mēs varam vienā mierā iedzert par tavu kreativitāti, kā tagad modē teikt, un Kates pētījumiem, salējis ta esu!
Valfrīda opuss bija iekļauts koncerta otrajā daļā. Ziņu raidījumu, kas bija iestarpināts pa vidu, viņš aizvadīja tādā satraukumā, ka pats nemanīja, ka smēķē cigareti pēc cigaretes. Tikai tad, kad Kate uzsvērti pabīdīja tālāk pelnutrauku un Chesterfield paciņu, Valfrīds atjēdzās, ka pusstundas laikā piedūmojis gaisu vairāk nekā citkārt pusē dienas. Vize atbīdīja podiņu ar biezlapaino naudas koku un atvēra logu. Aizkaru sāka plandīt dzestra vēja brāzma.
- Būs sals, viņa noteica, spraudīdama zem pakausī savītās bizes atrisušu matu šķipsnu. Un sniegs arī.
- Televīzijas ziņās gan teica, ka agrāk par decembra vidu nesnigšot. Ieva neticīgi uzlūkoja māti.