Tā paraustīja plecus un piedodoši pasmaidīja.
- Šajā ziņā mana sieva ir gudrāka par visiem meteobirojiem, Zigmunds sludināja, un viņai var ticēt absolūti droši; neatceros nevienu gadījumu, kad jūsu mamma, Ieviņ, būtu kļūdījusies ar laika prognozes noteikšanu… tās tēvē ziņas, ē, lai nu pastāv pie ratiem.
- Tas gan būtu labi, Adrians sapņaini nomurmināja, uzsnigtu, varētu kāpt uz slēpēm, izmest luņķīti pa mežu.
- Pašļūkt no Grietiņmeža paugura, Dana priecīgi piebalsoja.
Televizora ekrānā pazuda ziņu programmas logo; Valfrīds nepacietīgi sagrozījās sēdeklī. Katrīna pievilka krēslu viņam tuvāk un ieslidināja plaukstu zem elkoņa.
- Nenervozē tik ļoti, viņa čukstēja, tu taču zini, ka viss būs lieliski, citādi nemaz nevar būt.
Valfrīds pamāja un uz brīdi piespieda vaigu Kates deniņiem, taču dziļi sirdī tomēr nebija īsti drošs. Viņš nevienam nebija teicis, ka tad, kad skaņdarbs klavierēm ar simfonisko orķestri tika iekļauts svētku koncertprogrammā, producenti izlēma, ka klavieru partiju vajadzētu atskaņot vairāku konkursu laureātam Indaram Braunam; Valfrīds piekrita, kaut arī negribīgi, jo ļoti vēlējās to darīt pats. Protams, ar jauno spīdekli Braunu viņš nevarēja sacensties, taču bez liekas kautrības apzinājās, ka nebūt nav slikts pianists un paša kompozīcijas atskaņojumā spētu sevi parādīt gana spīdoši. Indars Brauns bija virtuozs, taču, pēc Valfrīda domām, viņam pietrūka spēka īstam, ekspresīvam fortissimo, bet… Taču viss izvērtās pavisam negaidīti lai gan, pārskatījis klavieru partitūru, Indars šķita sajūsmināts, mēģinājumā viņa sajūsma strauji izplēnēja. Galu galā izskatīgais, bet trauslais mākslinieks pietrūkās no klavierķeblīša un metās Valfrīdam virsū, purinādams nošu lapas.
Ņirgājies, vai? Viņš sauca dusmās drebošām lūpām. Laikam iedomājies, ka esi Bēthovens, un taisi tādas aplikatūras, ko cilvēks ar normālu roku vispār nevar izspēlēt! Man pietiek, lai citi mežģī savus īkšķus!
Un pianisma jaunā zvaigzne pameta zāli, ar troksni aizcērtot durvis, jo uzskatīja, ka to var atļauties. Valfrīds savāca pa grīdu izbirušās notis un, ne vārda nebilzdams, nosēdās pie klavierēm tagad viņš to varēja atļauties. Apmulsušais diriģents bija spiests atzīt, ka komponista Sauleskalna izpildījumā ir daudz vairāk ekspresijas, forte patiešām ir īsts forte, turklāt viņa spēcīgie pirksti bez pūlēm tver savdabīgos akordus visā krāšņumā.
Tagad skatoties un klausoties televīzijas ierakstā, viņš ar dziļu iekšēju gandarījumu konstatēja, ka kopējais skanējums tiešām atbilst izlolotajai iecerei.
Katrīna urbās acīm TV ekrānā, piespiedusi dūrītes pie mutes, un pat nejuta, ka iecirtuši zobus īkšķī. Zigmunds baudīja mūziku, ērti atgāzies dīvāniņā, un labpatikā pūta gaisā dūmus, kas savijās dīvainos rakstos. Tos pajauca Vizēs roka brīžos, kad vīra radītais gaisa piesārņojums aizsedza televizora ekrānu. Palaikam Vize pameta skatu sāņus, kā pārbaudīdama, vai Valfrīds joprojām sēž savā vietā un nav saplūdis kopā ar savu dubultnieku, kurš nupat, matu cirtām virs pieres lēkājot, pirkstiem vai skaldīdams Steinway ziloņkaula taustiņus, atskaņoja tik satriecošas pasāžas, ka Zigmunds sajūsmā noelsās vien.
Lai gan trīs jaunieši diez vai bija simfoniskās mūzikas, kaut arī savdabīgas un avangardiskas, fani, tomēr apziņa, ka šo neparasto skaņdarbu, kas izspiedis sviedrus ne vien diriģentam, bet arī veselam baram mūziķu, radījis cilvēks, kurš sēž, rau, tepatās pie galda, pie kam ir Adriana tētis, bija varen pacilājoša un aizgrābjoša. Ievu vairāk sajūsmināja virtuozitāte, Dana pievēra acis, kā pūloties uzburt gara acu priekšā mainīgās skaņu gleznas atspulgus. Adriana izjūtas svaidījās no vēlmes izprast mūzikas vēstījumu līdz bezgalīgam lepnumam par to, ko paveicis viņa tēvs.
- Nu, tas bija kaut kas! iesaucās Katrīna, kad priekšnesums bija beidzies, un vētraini apskāva Valfrīdu, gandrīz nogāzdama viņu no krēsla. Nezinu, vai es līdz galam sapratu dramaturģiju, bet emocionāli… nudien, sirds pa muti lec laukā.
- Ģēnijs, ne pielikt, ne atņemt! skanēja Zigmunda spriedums. Bet to jau es zināju pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Pietrūka tikai vienas lietiņas.
- Kā tev vēl pietrūka, vecais burkšķi? No satraukumā izbužināto matu jūkļa apakšas uzzvēroja slavētā komponista acu zilie zibeņi; mākslotās dusmās Valfrīds sāka uzrotīt piedurknes un zīmīgi knikšķināt pirkstu locītavas.
- Vienas īsti garas fermātas… Zigmunds zvaigāja, paraudamies sāņus.
- Ko jūs mūžīgi pieminat tās garās fermātas? Dana nesaprata. Tas nozīmē kaut ko īpašu?
- Paaugsies, uzzināsi, Katrīna, Valfrīds un Zigmunds atteica gandrīz vienā balsī.
♦ ♦
Kā jau Vize bija paredzējusi, ziema ar atnākšanu nekavējās. Dažas dienas pēc valsts svētkiem sals ņēmās stindzināt zemi, un tūdaļ to apklāja sniega pēļi. Snigšana turpinājās nedēļu lēna, sapņaina, bez skarbi aurojošiem vējiem un seju pātagojošiem puteņiem. Māju jumti dabūja kuplas segas, logus aizauda sniega mežģīnes, un pilsētas laukumi ik rītu mirdzēja tik neskartā tīrībā, ka dažam agrīnam gājējam bija žēl tos sapēdot un pārvērst ikdienībā. Ārpus pilsētas rudens pelēkuma pieradušās acis žilbināja baltie klajumi. Kurzemes mežu priedes un egles tinās vizuļojošos apmetņos; gan smailās, gan apaļīgās galotnes rotāja pūku cepures, ko decembra agrais saulriets uz dažiem mirkļiem iekrāsoja sārtas kā zemeņu krēmu.
Zigmunda un Vizēs kāzu divdesmito gadadienu, kas veiksmīgi iekrita sestdienā, draugi atzīmēja četratā, savas atvases atstādami savvaļā, par ko tās nebūt neskuma. Agrā pēcpusdienā viņi devās uz Zlēku baznīcu, pa ceļam izbaudīdami Kurzemes krāšņumu slīpi krītošo saulstaru rotaļas sudrabainajos klajos un mežmalas ziiganvioleto ēnu spēles. Venta tikko sāka pārklāties ar ledu; spīdīgas, fantastiski izlocījušās strēmeles stiepās gar krastiem, un, kad viņi uz brīdi piestāja tilta galā, varēja dzirdēt straumes nesto ūdeņu murdēšanu zem trauslajiem ledus vāciņiem. Aukstums vēl nebija kļuvis dzeldīgs, vēsais gaiss spirdzināja vaigus. Apkārt valdīja tāds klusums, it kā divdesmit pirmais gadsimts ar savu trokšņu un skaņu pārbagātību būtu atkāpies neminamā tālumā.
Zigmunda jaudīgā toijota viegli pārvarēja slikti tīrīto ceļu, nepieblīvētais sniegs teju vai dziedāja zem riepām, automašīnai pieveicot pēdējo puskilometru līdz viņu ceļamērķim.
Sirmā atslēgu glabātāja laipni atslēdza baznīcas durvis un neliedza Valfrīdam prieku pamuzicēt uz vēsturiskajām ērģelēm. Vispirms četrotne aizgāja līdz altārim; Vize, Katrīna un Valfrīds nometās ceļos, lai noskaitītu lūgšanu, Zigmunds neizlēmīgi pamīņājās, kamēr Vize viņu spēcīgi parāva aiz rokas, piespiežot pievienoties pārējiem. Vēlāk abas sievietes un Zigmunds apsēdās seniem gleznojumiem rotātā solā, bet Valfrīds uzkāpa ērģeļu luktā.
"Dzīve iet, dzīve steidzas," domāja Katrīna, klausīdamās vīra spēlē. Tā nelīdzinājās jaunības līksmē apskurbušo skaņu kaskādei, kas pirms divām desmitgadēm virmoja no viņa pirkstu galiem; tagad no instrumenta plūda daudzveidīga dzīves melodija ar pārdomām, pieredzi, meklējumiem un jautājumiem, no kuriem tikai daļai rastas atbildes, un rūgti saldo apziņu, ka uz dažiem atbildes nebūs nekad… vismaz šajā dzīvē ne.
Vizēs plaukstas cieši turēja Zigmunda roku; pār vaigiem lēni lāsoja asaras. Viņa nesaprata, vai tas bija aizkustinājums, kas allaž pārņēma, klausoties ērģeles, vai brīnumskaistas, līdz sirds visdziļākajam stūrītim smeldzošas kāzu vakara atmiņas, vai arī pateicība par nodzīvotiem laimīgiem gadiem.