Zigmunds rauca pieri, nespēdams tikt galā ar dīvainām izjūtām, kas kopš kāda laika arvien spēcīgāk pārņēma dvēseli un prātu, neparastām domām, kuras, nez no kurienes uzradušās, draudēja viņa būtībai ar īstu apvērsumu. Viņš atbildēja sievas rokasspiedienam ar mīlestību, tomēr tas nebūt nebija viss; bija kas vairāk, kaut kas daudz lielāks par parastajām jūtām, gandrīz vai biedējošs. Tāpēc Valfrīda pēdējo domīgo akordu, kas izgaisa kā nopūta, Zigmunds uzņēma gandrīz ar atvieglojumu.
Ejot ārā no baznīcas, Zigis ieslidināja ziedojumu kastītē piecu latu naudaszīmi; tāda altruisma lēkme viņam gadījās pirmoreiz. Katrīna, to zinādama, iepleta acis, taču neteica neko.
- Eu, vecīt, kas tev kaiš? Valfrīds apjautājās, ieraudzīdams drauga savādo sejas izteiksmi, ko neapslēpa strauji biezējošā decembra krēsla.
- Tev kas sāp? bažīgi noprasīja Vīze, bet Zigmunds tikai papurināja galvu un nospieda podziņu uz automašīnas atslēgpults.
Katrīna joprojām neteica ne vārda, tikai neziņā grozīja galvu.
Sniegs atkal iedziedājās zem riepām; pāri tiltam braucot, visi četri vēl aizvien klusēja. Zigmunds juta, ka tas notiek viņa dēļ, un pārvarēja uzbangojušo jūtu vilni, nolēmis, ka nav ko mulsināt draugus, tāpēc kaut kas jāsaka.
- Tad kā rīkojamies pēc iepriekš nospraustā scenārija?
- Dabiski, tūdaļ atsaucās Valfrīds ar tikko manāmu atvieglojuma nopūtu.
Toijotas riepas pagriezienā uzrāva sniega vērpetes; Zigmunds veikli izstūrēja automašīnu uz Ventspils-Kuldīgas lielceļa, pabrauca dažus kilometrus un piesardzīgi iegrieza pašaurā meža ceļā. Tur sniega bija maz, toties celiņam pāri nostiepušās priežu saknes lika prāvajai automašīnai pamatīgi zvalstīties.
- Au-u! Kate iebrēcās, ar deniņiem visai jūtami iebraukusi loga apmalē. Prātīgāk, citādi no manas galvas izsitīsies visas gudrās domas!
- Turies pie manis. Valfrīds apķēra viņas plecus, bet acumirkli vēlāk toijota sparīgi nošķiebās uz otru pusi. Šoreiz cieta Valfrīda pakausis, bet Katrīna ievēlās viņam klēpī. Priekšējā sēdeklī sēdošā Vize paspēja pieķerties drošības rokturim, bet viņai pie kājām novietotajā grozā kaut kas draudīgi nodžinkstēja.
- Es-ē atvainojos, Zigmunds nostenējās, ar pūlēm stūri valdīdams, tūliņ būsim galā, un visiem cietušajiem tiks izsniegtas dzērveņu šņabja kompreses. Neesmu vainīgs, ka ceļu pārvalde šamo taku nav sakārtojusi pēc eirosojuza standartiem. Vize, paraugi, vai trauki veseli.
- Ko tur raudzīt, kad apstāsies, tad redzēs, uzrunātā filozofiski atteica. Ja kas saplīsis, tas no manas raudzīšanas vesels netaps.
Kad beidzot bija sasniegta īstā vieta, mežā jau valdīja necaurredzama tumsa. Toijotas lukturu dzeltenīgie staru kūļi izgaismoja nelielu noriņu, un iepretī augošais egļu pudurs izskatījās akurāt kā pulciņā satupušas vecenītes caurumainās sedzenēs. Viegls vējiņš iešmauca priedēs, un likās, ka koki izbrīnā sačukstas, vēlīnos ciemiņus vērodami.
- Te nu mēs būtu, Zigmunds rezumēja, dodamies pie bagāžnieka, nu ko, ceļam to mantu laukā! Vize, paņem bateriju un paspīdini.
Kabatas bateriju gan sameklēja Katrīna, jo Vize bija aizņemta ar provīzijas grozu. Nolikusi to starmešu gaismas laukumiņā, viņa izcēla maizes klaipiņu, kartona šķīvīšu iepakojumu un dzērveņu uzlieves pudeli.
- Divas glāzes pagalam.
- Tas ir štrunts! optimisma pilns atsaucās Zigmunds, izcēlis no bagāžnieka pārnēsājamo grilu, un Valfrīds viņam piebalsoja.
- Glāzes plīst uz laimi! Divas tak vēl palika, dzersim pa pāriem.
- Nekāda pāru būšana nesanāks, draugs nopūtās, es esmu pie stūres. Pagaršošu un saliešu dāmām.
Ziemīgais kāzu jubilejas pikniks bija pirms vairākām nedēļām ieplānots pasākums. Piemīlīgo noriņu nolaidena paugura, domājams, senas kāpas, aizvējā Zigmunds ar Vizi bija uzgājuši pirms dažiem gadiem, kad, tīksminoties par tikko iegādāto automašīnu, izlūkoja tuvākus un tālākus Kurzemes stūrus. Toreiz viņi kopā ar meitām atgriezās no Nabas ezera slavenā avota un uz dullo šāvās iekšā visos sānceļos pēc kārtas; bija pavasaris, un noriņā apdullinoši smaržoja meža lakšu ziedi, zumēja bites… Jaukā vietiņa, kā abi vēlāk stāstīja, tieši vai sirdī iekritusi, tāpēc arī tai piekrita gods kalpot par ievērojamā notikuma atceres banketa zāli.
Valfrīds iebēra grila puslodē ogles un dāsni uzšļakstīja degšķidrumu. Katrīna tikmēr pārvērta toijotas motora pārsegu par improvizētu galdu.
- Sitās desiņas ir īsts klasikls. Zigmunds pašāva gaisā roku ar brūnu desiņu virkni tādā žestā, kā burvju mākslinieks no frakas kabatas izrauj zīda lakatu kaskādi. Kaimiņienes Rasmas tēva kūpinātas, iekšā visi meža labumi ar nez kādām veselības zālītēm, tā viņš teica. Klau, laid klāt uguni, lai var izslēgt lustras, kamēr vēl nav nosēdies akumulators, citādi dabūsim tepat arī pārnakšņot.
Valfrīds uzrāva sērkociņu, un mirkli vēlāk virs oglēm uzplandīja liesmiņas, spocīgi izgaismojot četras sejas. Vējš virs galvām iešalcās spēcīgāk; kaut kur tumsā berzēdamies čīkstēja priežu stumbri, un skujās nočabēja sasalušā sniega kripatas.
- Drusciņ tā kā baisi… Katrīna nočukstēja, izbaudot tīksmu satraukuma uzplūdu, kas atsauca atmiņā visvisādus citos laikos notikušus piedzīvojumus un pārdzīvojumus. Un, it kā atbildot viņas čukstam, no necaurredzamās tumsas izlauzās paskarbi sērīgs hu-ū… hu-u-u-hū\
- Ūpis? Valfrīds grozīja galvu, pūlēdamies noteikt skaņas virzienu.
- Meža pūce gan, Vizē pārliecināti teica. Ūpis brēc citādāk spalgāk un skaļāk. Šis būs pūču tēvainis, kazi, mūs baidīt sadomājis…
Ūjināšana pieklusa, taču pēc brīža atskanēja jocīga guldzēšana, it kā žūpīgs mežagars, baudkāri smiekuļojot, tecinātu sev rīklē dzērienu no milzu pudeles.
- Kas šamais pūcainis arī sadomājis svinēt? Ikurāt izklausās pēc saliešanas. Zigmunda brillēs nebēdnīgi uzzibsnīja iekvēlojušos ogļu atspulgi.
- Varbūt viņš saodis mūsu smalko zacenīti, Katrīna sajūsmināti ieķiķinājās. Man nebūtu iebildumu pret tādu kompānijas biedru, Vize, atzīsties ar labu jūs viņu ielūdzāt?
- Drīzāk jau Dana mums šo uzsūtījusi, Vize smējās. Viņai traki patīk pūces, bija tak uzgājusi ligzdu viņpus Grietiņmeža paugura. Tur tāda liela egle ielūzuši tieši pa vidām, stumbrā caurums, un tur šīs ieposušas ligzdu.
- Danai Ziemsvētkos jādabū fotoaparāts, Zigmunds, desiņas ar kabatnaža smaili bakstīdams, noteica, es jau noskatīju. Digitālais ar zvērīgu atmiņu un visādiem greidiem. Lai tad bildē savus putnus, cik patīk, citādi kašķējas ar Ievu. Viena grib ņemt līdzi uz skolu vai orķestri, bet otra stiept uz mežu.
- Lutini tu man tās meitas… Vize pašūpoja galvu, taču balsī nebija ne ēnas no pārmetuma.
- Bērni ir jālutina, lai no viņiem izaugtu kārtīgi laupītāji, Valfrīds smiedamies nocitēja saukli no filmas par sniega karalieni. Labi, mīļie draugi, līdzgaitnieki un domubiedri, neatkarīgi no vecuma, tautības, ticības un muzikālās pārliecības! Atļaujiet man sveikt jūs abus tevi, Zigi, un tevi, Vize, sakarā ar laimīgi, veiksmīgi un auglīgi kopā nodzīvotiem divdesmit gadiem! Un, tā kā labas dziesmas nav garas, ar to mans svinīgais tosts ir izskanējis, caur ko aicinu pacelt glāzes ar šo liesmaini sārto dzērienu!
- Labi rūkts, lauva! Zigmunds pieskandināja Vizei, tad draugiem, iedzēra piesardzīgu malciņu un sparīgi noskūpstīja sievu.