Ogļu sarkanīgajā gaismiņā četras sejas izskatījās neparasti jaunas, it kā laiks uz brīdi būtu sameties cilpā un atsviedis viņus atpakaļ senajās dienās, kad visi četri tādā pat ziemas spelgonl klejoja pa Kurzemes mežiem un, par spīti draudošajām briesmām, aukstumam un pat badam, jutās laimīgākie cilvēki pasaulē, jo viņus sildīja mīlestība, baroja draudzība, un jaunības pārgalvība viegli tika pāri visām bailēm.
Smaržīgās desiņas, slavētas un cildinātas, ātri vien pazuda četrās mutēs. Zigmunds uzāķēja grila restītes uz sprunguļa un nocēla nost.
- Būtu nu pa rokai kāds sauss zara gals, varētu uzimprovizēt uguntiņu, vismaz rokas pasildīt… viņš nomurmināja, apkārt skatīdamies.
Dedzināmais nebija tālu jāmeklē; draugi aizbrida līdz egļu audzei un atgriezās ar maziem malkas klēpīšiem un čiekuru riekšavām. Pēc brīža ogļu gailēs vietā dejoja liesmiņas zaru sprakšķu pavadījumā.
- Zigmund… Pēc brīža Vize liegi pieskārās vīra plecam. Pasaki, kas tev pirmāk baznīcā atgadījās? Slikta jušanās? Vai kaut kas nelabs ienāca prātā?
Zigmunds jau grasījās noraidoši pakratīt galvu, taču tad pārdomāja. Vizei ir tiesības zināt, un Katei ar Valfrīdu tāpat, jo, ej nu sazini… varbūt ari pārējiem kaut kad prātā ienākušas tādas vai līdzīgas domas. Labāk izrunāt, nevis mocīties visādos minējumos, kas izklausās pēc piemēriem psihiatrijas mācībgrāmatās.
- Nē, nekāda nelabuma nav, vispār nekā slikta. Es tikai… Zigmunds aizkūpināja cigareti un brīdi lūkojās debesīs. Labi, es jums visiem trim uzdošu vienu jautājumu, tikai nesāciet uzreiz aurot kā tādi misionāri, savaņģojuši pēdīgo pagānu.
Pārējie, šāda sākuma maķenīt sabiedēti, piekrītoši pamāja.
- Vai tiešām, jūsuprāt, Dievs ir?
Dzirdot tādu jautājumu no zvērināta bezdievja mutes, nevienam aurošana nenāca ne prātā, tieši otrādi. Visi trīs blenza uz Zigmundu tā, it kā tam pierē tikko būtu atvērusies mītiskā trešā acs, bet ap galvu sākušas riņķot vismaz vienpadsmit zvaigznītes. Kate atģidās pirmā.
- Vispār, ē… jā, ir gan.
- Protams, ka Dievs ir, arī Vize atguva balsi. Kā tad citādi viss varētu būt un notikt?
- Un tu? Zigmunds cieši uzlūkoja draugu. Vai tu arī esi pārliecināts par Dieva esamību, atbildi godīgi, kā pie bikts!
- Neesmu bijis pie bikls, jo neesmu katolis, bet pārliecināts… jā, esmu gan, Valfrīds atbildēja mazliet nedroši, nespēdams saprast Zigmunda domu gājienu.
- Ja jau tu tā prasi, tas nozīmē, ka esi sācis apšaubīt Dieva neesamību. Kate ķērās pie loģikas. Agrāk tu…
- Kas bija agrāk, to es pats zinu, nepacietīgi attrauca Zigmunds. Bet vispār, jā, Kate, tev gandrīz taisnība, jo… Es vairs nespēju ticēt, ka tā ir tikai sagadīšanās!
- Kas? Vize, Valfrīds un Katrīna vienā balsī iesaucās.
- Viss. Zigmunds vienkārši atteica. Pilnīgi viss. To, ka mēs ar Valfrīdu pirms daudziem gadiem sadraudzējāmies un kopā aizgājām uz to pašu sarīkojumu, kurā piedalījās arī Kate, vēl varētu saukt par sagadīšanos, tāpat to, ka jūs abi sagājāt kopā. Tā dzīvē notiek, visi kaut kad kaut kur satiekas, sadraudzējas, samīlas, apprecas un tā tālāk. Bet pēc tam? Pēc tam es pēkšņi ne no šā, ne no tā sāku ņemties ar spoguļiem, kaut gan tajā laikā biju nenormāli aizrāvies ar robottehniku. Reče, un īstajā laikā uzrodas visādi teksti, tostarp stāstiņš par Ludoviko Amāro, un man, galīgam profānam, izdodas tas, kas nav izdevies nevienam, vismaz nav ziņu, ka kādam būtu izdevies. Viņš aizgūtnēm ievilka pēdējo dūmu un iemeta nodeguli ugunī. Tad pēkšņi mēs pēc jautras laika kavēšanas un labvīna dzeršanas atrodamies trīssimtgadīgā pagātnē, sagāžam visādus podus, demoralizējam cienījamus cilvēkus, pie viena uzspridzinām Ēdoles pils pagrabu un satiekam Vizi. Es skaidri zinu, ka viņa ir vienīgais cilvēks pasaulē, vienīgā meitene, kurā es jebkad būtu spējis iemīlēties. Un atkal viss notiek! Bet priekš kārtējās sagadīšanās būtu tā kā drusku par daudz un par smuku! Pēc tam mēs laimīgi atgriežamies, apprecamies, mums ir bērni… mums ir kolosāli, superīgi bērni, kas šaislaikos ir viens vienīgs brīnums! Un…
- Un? Valfrīda skatiens ieurbās drauga acīs.
- Un jau kopš kāda laika es nekā nevaru tikt vaļā no uzmācīgas domas, ka visa šo brīnišķīgo notikumu virtene nav bijusi nejauša, nav nekāda sagadīšanās un… joprojām turpinās. Tas ir, tai būs turpinājums, kāds es nezinu, jūs, ticīgie, to laikam saucat par Dieva pirkstu, vai, it kā patiešām kāds tur augšā būtu un to visu diriģētu, lūk!
- Jocīgi, ka tu tā saki, Katrīna nez kāpēc sāka čukstēt. Es saprastu, ja tādas domas uzrastos jebkuram no mums trim, kaut visiem reizē, taču tev…? Tev, kas allažiņ bijis pragmatiķis un materiālists.
- Kad tas viss sākās? Valfrīds sabāza rokas jakas kabatās. Kad tev tas pirmoreiz ienāca prātā?
- Nezinu, īsti vairs neatceros. Šķita, ka Zigmunds, izteicis skaļi to, kas tik ilgi nebija devis miera, kļuvis mierīgāks. Iespējams, jau vasarā vai drusku vēlāk, ap to laiku, kad tu atgriezies no Amerikas.
- Tad laikam pie vainas būs tā zemestrīce. Katrīna mulsi pasmējās, bet neviens viņai nepievienojās.
Visu laiku klusējusī Vize iesprauca roku vīra elkonī un paspieda viņa vēsos pirkstus.
- Nelauzi par to savu gudro galvu, viņa mierīgi sacīja. Protams, ka viss uz pasaules, mēs un citi cilvēki, viņu prieki un bēdas, dienas un nedienas ir Dieva rokā un viss notiek pēc Viņa prāta. Kam tu brīnies, to tak visi zina! Ja Dievs bija licis satikties papriekš jums trim, pēc tam mums abiem, tad Viņam te ir savs prāts, un mēs to izdibināt nevaram.
Zigmunds papurināja galvu; pat izkvēlošo ogļu blāzmā bija sajaušams viņa sejas neparastais bālums, kas liecināja par dziļu iekšēju pārdzīvojumu.
- Re, cik grūti ateistam pārtapt teistā, Valfrīds mēģināja pajokot. Vecīt, atceries, ko teicis Šekspīrs par lietām starp zemi un debesīm, par ko pat gudrajiem nav ne jausmas. Tās vienkārši ir. Un arī Dievs ir.
- Kaut kas laikam patiešām ir, Zigmunds vēlreiz atkārtoja, it kā nostiprinādams šo domu sevī. Es nezinu, kā lai to nosauc Dievs, Absolūts vai Augstākais saprāts, vai vēl citādi. Jo, ja viss mūsu dzīvē ir tikai nejauša sagadīšanās, akla kauliņu spēle, tad, johaidī, pat man gandrīz metas bail. Taču, ja jūs visi trīs sakāt un tā arī domājat…
- Sakām, sakām un domājam arī. Valfrīds viegli uzsita draugam pa plecu. Nelauzi savu ģeniālo galvu, viss būs labi, jo tā tam jābūt, tā vienmēr bijis… gandrīz vienmēr!
- Kaut ko līdzīgu teica arī Einšteins… nomurmināja Kate.
- Einšteins? Ko tādu līdzīgu teica dižais Alberts? Zigmunds sarosījās, pastiepa kaklu, un viņa brilles pēkšņi nošļuka degungalā.
- Ē-ē, kā tur īsti bija… ka Dievs vis nemet kauliņus, un viss, kas notiek, nav ne nejaušs, ne nepastāvīgs, nu, kaut kā tā. Un, ja pat diži relatīvais Alberts tā izteicies, tad arī tu nu vari ņemt un nomierināties. Lai tas notiktu ātrāk un dabiskāk, ierosinu nekavējoties atjaunot jubilāru godināšanu! Katrīna iesaucās, izteiksmīgā žestā pavicinot savu tukšo glāzi. Par tiem divdesmit gadiem un visu, kas šajā laikā darīts, iegūts un sakrāts!
Zigmunds apzinīgi iepildīja dzērveņu uzlievi abos pretī pastieptajos traukos.
- Lai notiek! Viņš pēkšņi iesmējās jautri kā rezgalīgs puišelis. Divdesmit gadi laulībā tie nav nekādi joki!
Nākamajā nedēļā turpināja snigt lēni, graciozi, taču neatlaidīgi. Lai izbrauktu toijotu uz ceļa, Zigmundam nācās katru rītu slieties augšā sešos vai pat agrāk un sviedriem vaigā šķūrēt naktī sakritušo sniegu no iebrauktuves. Skaistā gatve, ar kuru viņš lepojās visos pārējos gadalaikos, kļuva par smagu klaušu darba objektu. Decembris nebija ne pusē, kad gatves ošu, kļavu un pīlādžu stumbri jau grima pamatīgos sniega vaļņos, un, domājot, cik daudz vēl sasnigs ziemas gaitā, Zigmundam pamatīgi maitājās oma.