Beidzot zupa jeb vira bija salieta, un visi septiņi ķērās pie ēšanas. Zigmunds, Ieva un Adrians, rīkojoties pēc principa labs labu nemaitā, piekoda zupai neaprakstāmi gardās kartupeļu pankūkas, pārējie tās pietaupīja otrajam ēdienam. Kā melna, lunkana ēna starp ēdēju kājām izslīdēja Tuta Otrā un pēc atsperīga lēciena piezemējās uz palodzes tieši aiz Adriana muguras, nešaubīgi zinādama, ka tieši viņš nepaslinkos nokniebt pa kumosiņam žāvētās gaļas vai krējumā apmērcētas pankūkas kaķim likumīgi pienākošos nodevu no vakariņu galda.
- Tad tu saki, ka viņpus dīķa nekādu krīzi nemana? pēc diviem vai trim kas šos var saskaitīt! zupas šķīvjiem un pirmā pankūku desmita
Zigmunds apprasījās Valfrīdam, kurš pēkšņā estētisma uzplūdā veidoja sarežģītus ornamentus no krējuma un brūkleņu ievārījuma uz šķīvī ieplātajām pankūkām.
- Vismaz es nemanīju, tas atteica. Avīzes gan pilnas ar Volstrīta drāmām un traģēdijām, tāpat Starptautiskā Valūtas fonda atklāsmēm… Tiesa, es jau lasīju tikai virsrakstus, citam pietrūka laika, ņemšanās bija vienkārši ārprātīga, studijas laiks jāizmanto līdz pēdējai sekundei, pēc tam mēģinājumi… un vēl nemitīgā braukāšana, brīžam šķita, ka no tās jezgas galva plīsīs. Bet galvenais ir rezultāts. Kolosāls, starp citu, paši dzirdēsiet, ierakstus solīja atsūtīt mēneša laikā.
- Skaņa vien, vai bilde arī būs?
- Bilde arī, protams, kur nu bez tās. Valfrīds izskatījās ļoti apmierināts un nedaudz miegains, kas arī bija saprotams; pēc vairāk nekā desmit stundu lidojuma no Čikāgas viņš vēl nebija paspējis īsti atjēgties.
Vize pārstāja ēst un paskatījās uz Valfrīdu tā, it kā baidītos, ka kuru katru brīdi tas viņas acu priekšā varētu saplīst gabalos vai izkūpēt kā dūmi. Desmit stundas lidot… pa gaisu! Lai gan viņa zināja, ka šaislaikos cilvēki lido, un pati savām acīm bija redzējusi lidmašīnu gan paceļamies, gan nolaižamies, tas tomēr bija kaut kas dīvains… galīgi traka lieta.
Ieva ar Danu par kaut ko sačukstējās un tad, kā pēc komandas, sāka paklusām ķiķināt.
- Valfrīd, vai Čikāgā foršas meitenes? tikko valdīdama spurdzienu, noprasīja Ieva.
- Ieva, nu tu gan… Vize ievaidējās.
- Jā, jā, jautājums ir ļoti interesants. Katrīna atbalstīja zodu plaukstā, bet ar otru atbīdīja matus no auss. Ļoti labs jautājums, Ieviņ, es arī labprāt paklausīšos atbildi.
- Nu, kā lai tev pasaka, Ieviņ… Valfrīds novaibstljās, pūloties apslāpēt smaidu.
- Jā, vai Amerikā glīti skuķi? konfidenciāli pieliecies tuvāk, Putimas vahtmistra* tonī apprasījās Zigmunds.
" Personāžs ļaroslava Hašeka romānā "Krietnā kareivja Sveika dēkas pasaules karā".
- Glīti skuķi visur atrodami, Valfrīds atbildēja precīzi kā senapgūtu paroli, tad vairs neizturēja un skali iesmējās. Klau, Zigi, tev gan ir jocīgas meitas! Es saprastu, ja man prasītu, vai tur ir forši puiši, bet… kas tās par netradicionālām interesēm? Labi, labi, meitenes kā jau meitenes, tīri foršas, tikai viena vaina amerikānietes! Ar visām no tā izrietošajām sekām. Valfrīds piešķieba galvu, iepleta acis un griezīgā soprāniņā nočivināja: Hey, what's up? Everything cool? Wanna talk about it? I know, the capital of Latvia is Tallinn, polar bears are wandering the streets, and you dudes chow down on peas and talk Russian…'
Istaba vai eksplodēja jautros smieklos.
- Tikai nesaki, ka tev neviena nepatika! Ieva nerimās. Mamm, paliec mierā, nu ko tu… viņa izlocījās no Vizēs mazās, bet krampīgās roķeles. Pati vienmēr saki, ka vīriešiem uz smukām meitenēm acu skaits dubultojas, tāpēc es gribu zināt, un viss.
- Vai tev ari dubultojās? Katrīna draudīgi uzprasīja, bet Valfrīds pamanījās iestūķēt viņas pavērtajā mutē pamatīgu pankūkas stūri. Jaunā paaudze, to redzot, ieķiķinājās vēl skaļāk.
- Fūūū… beidzot Zigmunds atgāzās krēslā un palaida bikšu siksnu vaļīgāk. Kate, tavas zupas ir nāvējošas, bet manas sievas pankūkas cilvēku vienkārši piebeidz… Nupatās esmu pierijies kā anakonda, vēl tikai derētu viena kafija…
- Būs! Vize jau cēlās kājās, bet Katrīna atstūma viņu atpakaļ krēslā un pati devās pie gāzes plīts.
- Sēdi, pūties un krāj vira komplimentus, tu jau pirmīt ņēmies pieliekami sacept pankūkas šitādam baram… pusspainis mīklas… esam gan mēs rīmas!
- Tā cepšana tāds nieks vien. Vize tīksmi piemiedza dzidri pelēkās acis, kuru savdabīgais slīpums tā vien mudināja domāt, ka Vizēs senčos pirms gadiem trīssimt vai vairāk iemaldījies kāds Austrumu cilvēks. Ja tik nav jārīvē, bet tev jau, Katin, tā mašīna…
' Kā tev klājas? Vai viss forši? Gribi par to parunāt? Zinu, Latvijas galvaspilsēta ir Tallina, pa ielām klīst leduslāči, tur ēd zirņus un runā krieviski. (Angļu vai.)
- Kolosāli garšīgs ievārījums… Valfrlds baudkāri nošmakstināja tējkaroti. No kurienes tas?
- Ā… Katrīna nopūta sērkociņu un noslēpumaini iesmējās. No mūsu pašu pieliekamā, mīļais!
- Ej nu ej… Valfrlds izbrīnā sarauca uzacis. Tu vārīji ievārījumu?
- Nūja. Viņa saskatījās ar Vizi, pēc tam abām meitenēm un pamirkšķināja dēlam. Mēs, jā, tādu drusku savārījām… Katrīna mākslotā pieticībā piebilda.
- Drusku? Uzacis Valfrīda pierē sakāpa vēl augstāk. Viņš juta ko nelabu.
- Nūja, Kate atkārtoja vēl vientiesīgākā balsī. Pag, meitenes, cik mums tur bija?
- Pieci simti astoņ… Vize pūlējās atcerēties. Lielie skaitļi viņai joprojām sagādāja grūtības.
Tējkarote izkrita no Valfrīda slaikajiem pirkstiem un nodžinkstēja uz grīdas.
- Cik?!
- Pieci simti astoņdesmit sešas burciņas. Vērojot Valfrīda sejas izteiksmi, Katrīna no aizturētiem smiekliem gandrīz plīsa.
- Tas nemaz nav tik daudz, Dana ņēmās skaidrot, kamēr Valfrlds cīnījās pēc elpas, apmēram trīssimt litru. Uz katru no mums iznāk četrdesmit trīs litri un, izdalot ar astoņiem mēnešiem, tas ir, līdz nākamajai vasarai, katram sanāk pieci litri ievārījuma mēnesi. Normāli!
- Kur nu vēl normālāk… Valfrīds pamazām atguva elpu. Zigmunds smēķēja un klusītēm irgoja.
- Nu, ja neiedzīvosimies cukura diabētā, tad jau laikam badā nenomirsim. Valfrīds pastiepa roku pēc cigaretēm, bet, pamanījis pārējo dīvainās sejas izteiksmes, nojauta, ka bez ievārījuma cisternas viņu gaida vēl kādi gastronomiski pārsteigumi. Un ko vēl jūs esat savārījuši bez zaptēm, Katiņ? Zigi? Vize? Paklau…
- Vēl mums ir divdesmit trīslitru burkas marinētu gurķu, tikpat daudz kāpostu…
- Trīs spaiņi sālītu sēņu, izpalīdzīgi piebilda Vize.
- Piecpadsmit kartupeļu maisi, kori noskaitīja māsas Reizemanes.
- Un man skurstenī karājas kūpināta mežacūkas dirsa, Zigmunds uzvaroši nobeidza. Tad, pāris sekundes padomājis, piebilda. Pareizāk sakot, trīs. Trīs dirsas, tās divas ir mazākas, tās ir sivēnu.
- Ei, vai jūs visi esat jukuši? Valfrīdam beidzot izdevās aizsmēķēt, un dūmi plūsmoja ap viņa izbrīnā sastingušo seju kā jautājuma zīmes. Divdesmit pirmajā gadsimtā nolēmāt pāriet uz naturālo saimniecību?
- Nē, tēt, mēs esam nodrošināti, Adrians prātīgi paskaidroja. Krīzes situācijai, nu!
- Bet… pa kuru laiku? Cik nedēļu vajag, lai salasītu tik daudz ogu un savārītu trīssimt litru zaptes? Tas taču sanāk… Valfrīds galvā veica sarežģītus aprēķinus. Sanāk pusotra lielā muca! Jēziņ! Un vēl gurķi, un kas tur… Katiņ, tev nebija ko darīt, vai?