Kate klusēdama papurināja galvu. Viņa būtu varējusi laipnajai dakterltei pateikt aptuveni tā: "Jā, ziniet, es tiešām pārdzīvoju zināmu garīgu satricinājumu, jo pēc tam, kad biju devusies ekskursijā uz septiņpadsmito gadsimtu un ieņēmusi šo bērnu 1686. gada vasaras sākumā, es kopā ar viņa tēvu un vēl dažām piederīgām personām vēlreiz pārlēcu trīssimt gadiem un atgriezos 1990. gadā." Taču pēc tādām atklāsmēm viņai pakaļ noteikti atbrauktu balts mikrobusiņš ar sarkanu krustu un viņu pašu, garpiedurkņainā kreklā ietērptu, nogādātu Tvaika ielas klīnikā.
Tādējādi konsultācija, kas izmaksāja trešo daļu Katrīnas mēnešalgas, neko nedeva. Viņa nopirka Adrītim saldējumu un raibu cepurīti un devās uz autoostu, lai atgrieztos mājās. Uz Valfrīda nepacietībā degošo skatienu Kate varēja atbildēt tikai ar mulsu galvas papurināšanu, sak, nekādas jēgas! Viņš nopūtās, paņēma Adrianu klēpī un krietni samīļoja.
Pagāja gandrīz divi mēneši, maiju nomainīja jūnijs. Bija burvīgs svētdienas rīts, Katrīna un Valfrīds laiskojās gultā, pa jokam bukņīdami viens otru kuram šorīt celties pirmajam, lai uzvārītu kafiju, uzmeistarotu sviestmaizes pašiem un uzsildītu iepriekšējā vakarā sagatavoto auzu pārslu biezputru Adrianam. Kamēr turpinājās bukņīšanās, puisēns pamodās, izrāpās no savas gultiņas un smiedamies ielēca vecākiem pa vidu.
To, kas notika turpmākajās minūtēs, nevarēja nosaukt citādi kā par brīnumu. Valfrīds, guļot uz muguras, turēja mazo izstieptās rokās un vairākkārt cilināja augšup lejup. Adriana līksmā sejiņa bija pavērsta pret atvērto logu. Pēkšņi puisēns pārstāja smieties, abām roķelēm satvēra ciešāk tēva īkšķus un, logā skatīdamies, absolūti skaidri izrunāja piecus vārdus: "Saulīte spīd, un kaķītis sēž."
Katrīna apstulba. Valfrīds tā arī palika sastindzis ar izstieptās rokās pacelto bērnu. Kādu pusminūti pacīnījušies pēc elpas, abi vecāki vienā balsī iesaucās: "Tu runā? Tu sāc runāt, Adrīt? Kāds kaķītis?" "Kaķītis tur!" Zēns pastiepa rociņu pret vaļējo logu. Katrīna burtiski izripoja no gultas un paskatījās pa logu lejup. Šoreiz valodu zaudēja viņa. "Kas tur ir, Katiņ?" apjukušais un neizsakāmi laimīgais Valfrīds pajautāja, glaužot mazuli sev klāt. Dažas sekundes bija redzams tikai Kates izspūrušais pakausis un saspringtie pleci plānajā naktskrekliņā, tad viņa pagriezās atpakaļ, uzlūkojot savus mīļos tik plaši ieplestām acīm, ka šķita plakstu stūrīši tūdaļ pārplīsis, un aplaizīja izbrīna kaltētās lūpas. "Nāc, p-paskaties pats, man liekas… varbūt man vienkārši r-rādās…?"
Neizlaizdams Adrianu no rokām, viņš piecēlās un iespraucās Katrīnai blakus šaurajā spraugā starp gultas galvgali un palodzi.
"Kaut kas traks! Tas taču nav iespējams!" Valfrīds nočukstēja.
Tieši zem loga uz žoga stabiņa tupēja prāvs kaķis. Tā ogļumelnais kažoks bez nevienas vienīgas baltas spalviņas laistījās kā nolakots. Nefrītzaļās acis lūkojās pretī ar tādu izteiksmi, it kā kaķis zinātu pārpasaulīgas gudrības, par ko cilvēciņiem nav ne jausmas.
"Tutanhamons…" noelsās Katrīna. "Kā izspļauts! Nudien, traks var palikt!"
"Ja tas nav viņš pats, tad tā ir viņa reinkarnācija," Valfrīds piekrītoši pamāja. "Uzradies tāpat kā Tutanhamons toreiz Ēdolē no nekurienes. Iedomājies tik, un šis kaķis dabūja gatavu to, kas neizdevās ne mums, ne dakteriem, Adrītis runā."
"Nu, ko darīsim?" jau atģidusies, Kate jautāja. "Laidīsim to melno spoku istabā? Protams, ja tas nav kāda kaimiņa kustamais īpašums."
Valfrīds nepaspēja atbildēt, to viņa vietā izdarīja dēls.
"Kaķītis Tuta, kaķītis Tuta! Laidīsim kaķīti istabā," gavilēja Adrians, izrunājot ik zilbīti tik skaidri, it kā neizprotamās klusēšanas gada nebūtu bijis, un pie viena pārveidojot no vecākiem dzirdēto kaķa vārdu pēc savas gaumes. Klausīdamies bērna dzidrajā balstiņā, pateicīgie vecāki bija gatavi atvērt durvis pat dinozauram, ja tam būtu izdevies tik pēkšņi un skaisti atraisīt zēnam valodiņu.
Melnais kaķis ienāca Kursīšu-Sauleskalnu mājā droši un pašapzinīgi, it kā būtu tajā mitis kopš pasaules iesākuma. Ne todien, ne arī vēlāk neviens kaimiņš nepieteica īpašumtiesības uz šo visādā ziņā neparasto dzīvnieku; starp citu, Valfrīds ar Katrīnu visu pēcpusdienu apsprieda tuvumā jebkad redzētos kaķus bija gan strīpaini, gan lāsumaini, gan rudi, taču viscaur melns nekad netika manīts. Ja, par spīti veselajam saprātam, šis dzīvnieks tiešām bija septiņpadsmitā gadsimta Ēdoles pilī dzīvojušā runča, ko viņi iedēvēja par Tutanhamonu, reinkarnācija, tad pēc ceļošanas caur gadsimtiem noslēpumainā būtne bija mainījusi dzimumu, proti, izrādījās kaķene. No nekurienes uzradies dzīvnieks izrādīja nepārprotamu tieksmi palikt Kursīšu-Sauleskalnu rezidencē uz visiem laikiem. Par savu saimnieku Tuta izvēlējās Adrianu, naktīs gulēja uz pufa blakus bērna gultiņai, rītos ar skaņu ņurdienu paziņoja, ka pienācis laiks celties, un dienas lielāko daļu aizvadīja, sfinksas pozā tupēdama mazuļa tu\oimā, šad tad iesaistoties rotaļās ar bumbiņu. Kad Adrianam apritēja četri gadi, vecāki nolēma, ka zēns ir pietiekami liels, lai viņam būtu pašam sava teritorija, un saveda kārtībā līdz šim neapdzīvoto istabiņu pirmajā stāvā blakus pusgatavajai vannasistabai. Izlīmēja ar dzīvespriecīgi zaļziedainām tapetēm, grīdu noklāja ar šokolādes brūnu mīksto segumu, piekāra sienas lampiņas saules dzeltenumā. Līdz ar Adrianu pirmā stāva istabā ievācās arī Tuta Pirmā, un šī savienība palika nesatricināma sešus gadus. Dažkārt kaķene devās naksnīgos klejojumos pa māju un muzicēja staigāja pa klavieru taustiņiem no kontroktāvas līdz ceturtās oktāvas augšām, domīgi ieklausoties pašas radītajās skaņās.
īsi pirms zēna vienpadsmitās dzimšanas dienas Tuta laida pasaulē divus strīpainus runcīšus un pilnīgi melnu kaķmeitiņu savu kopiju. Taču tikko mazajiem bija atvērušās actiņas, Tuta pazuda. Kaķenes neparasti ilgo prombūtni mājinieki pamanīja tad, kad izsalkušie mazuļi sāka izmisīgi ņaudēt. Katrīna un Adrians (Valfrīds bija aizbraucis apciemot vecākus) rūpīgi pārmeklēja dārziņu, apstaigāja kaimiņus, klīda pa tuvējām ielām, nemitīgi saukdami Tutu, taču tā bija kā zemē iekritusi. Vēlu vakarā abi vilkās uz māju, kur izsalkušie kaķubērni bija nobļāvušies stīvi un vārgi. "Ko mēs, dēliņ, darīsim ar mazajiem kaķīšiem?" Katrīna šņaukādamās jautāja, un Adrians, tieši tāpat raudams dvašu uz iekšu, atbildēja, ka viņš pats kaķīšus baros un kops, lai Tuta nebēdātos, ka bērniņi aizgājuši bojā. Ledusskapī, protams, atradās piens, taču vai tik maziem kaķēniem to var dot? Un kā lai pabaro tik maziņus, kas neprot lakt no šķīvīša? Katrīna apņēmīgi ķērās pie telefona, atcerējusies, ka Helgas pielūdzēju pulkā bijis arī veterinārs. Kaķīšus ar pipetes palīdzību baroja ik pa trim stundām, un tāda noņemšanās līdzēja pārvarēt sāpīgo zaudējumu Tuta Pirmā nebija vienkārši kaķis, bet pilntiesīga ģimenes locekle, bezmaz vai Adriana auklīte un rotaļu biedrene. Trešās dienas rītā Katrīna izdzirdēja dēlu skaļi raudam… viens no runcīšiem bija pagalam. Kaķēnu apglabāja, bet abus pārējos kopa jo rūpīgāk. Vecāki pat atļāva Adrim pāris dienu neiet uz skolu. Pūliņi atmaksājās abi bārenīši auga acīmredzami un pēc nedēļas jau iepratās lakt no tasītes. Strīpainais runčelis pieaugot pārcēlās uz Brīvdabas muzeju, kur veco ēku sargāšanai no pelēm kaķim vienmēr darba pietika, bet kaķenīte, ieguvusi Tūtas Otrās vārdu, stājās savas māmuļas vietā un pieķērās Adrianam tikpat kaislīgi kā Tuta Pirmā. Arī Tūtai Otrajai piemita neparastas spējas; pirmkārt, tā nekļūdīgi zināja, kad Adrians atgriežas no skolas, un jebkādos laikapstākļos piecas līdz desmit minūtes pirms zēna parādīšanās ieņēma dežūrposteni vārtu stabiņa galā. Otrkārt, kaķenei piemita izteiktas dziednieciskas spējas, kas jo sevišķi izpaudās, kad Adrians slidojot izmežģīja potīti. Trauma bija diezgan nopietna, atklājās arī saites plīsums. Tuta Otrā gandrīz diennakti pavadīja, uzgūlusies slimajai potītei, murrāja dažādās toņkārtās un palaikam ritmiski mīcīja zēna kāju ar priekšķepām. Vēlāk ārsts brīnījās, cik ātri un labi viss sadzijis, neatstājot ne mazākās sekas.