Katrīna satrūkās. Plīts bija gandrīz izdzisusi, un dēla istabā jūtama paklusa rosība pulkstenis rādīja piecas minūtes pāri pusastoņiem.
Viņa aši iegrūda plīts mutē pāris pagaļu un uzmeta tējkannu uz riņķa. Izņēma no ledusskapja sviestu, sagrieztu šķiņķi, biezpienu un sāka gatavot sviestmaizes. Adrianam pa priekšu virtuvē ietecēja Tuta Otrā, sveicinot saimnieci ar skanīgu murrņau.
- Vai, cik te silti! Adrians staipīdamies brīnījās. Tu jau sen augšā, mamm? Un kur tētis?
- Sveiks, mans acuraugs! Tētis aizspērās uz Rīgu, radoša nemiera dīdīts, jau sešos. Caur to mans miegs bija pagalam, kā redzi, vienīgais, kas atlika iedzert kafiju un gaidīt tevi pamostamies, Kate mazliet neveikli pajokoja, likdama dēlam priekšā sagatavotās maizītes.
- Tad viņš paliks Rīgā līdz pat izrādei? Trīs dienas? Dēls brīnījās.
- Varbūt. Tas viss saistīts ar laiku, es domāju, laikapstākļiem. Čikāgā sniega vētra, arī Rīgā putina… Vari iedomāties, kā tētim ap dūšu, ja aktieri un dziedātāji netiek šurp un tik ļoti gaidītās izrādes var vispār nenotikt!
- Sūra jušanās, piekrita Adrians, maisīdams krūzē iebērto cukuru. Jācer, ka tomēr viss būs labi. Tas ir kolosāls gabals, tik oriģināls! Kurš vēl Latvijā spējīgs uztaisīt tādu simforoka mūziklu? Savā laikā Imants Kalniņš ņēmās pa šo tēmu, bet tagad neviens!
- Nūja, viņa piekrita. Ļoti gribas redzēt uz lielās skatuves, ieraksts paliek ieraksts, un televizora ekrāns nav dzīva izrāde.
- Tad mēs brauksim uz Rīgu bez tēta? Adrians gribēja zināt. Ar apalīti vai ar autobusu? Man jāpasaka Danai un Ievai, viņas arī noteikti grib braukt.
- Droši, ka ar autobusu, Katrīna nopūtās. Visu laiku puteņo, ceļi pustīrīti, es ari neesmu nekāda rallijbraucēja, iesēdināšu mūs visus kādā kupenā, un tas tikai labākajā gadījumā, bet par sliktāko negribas ne domāt.
Adrians piekrītoši pamāja.
- Ja tu man iedotu naudu, es jau šodien varētu nopirkt biļetes, viņš ieminējās.
- Jā… Katrīna mazliet izklaidīgi pamāja, domādama, kā pa aizputināto ceļu Rīgai patlaban tuvojas viņas vīrs. Nē, atvaino, Adrlt, es domāju, labāk pagaidīt, kamēr tētis piezvanīs vai citādi kļūs skaidrs amerikāņi tiks vai ne.
- Var arī pagaidīt, dēls piekrita, veicīgi piebeigdams pēdējo sviestmaizi. Būs kārtībā, mamm, kā tētis saka: lai būs, kas būs, kaut kas jau būs, jo nekad tā nav bijis, ka nekā nav bijis.
Valfrīda iemīļotā sakāmvārda atkārtošana viņam tik raksturīgajā intonācijā Katrīnu pamatīgi sasmīdināja. Smaids viņas lūpās kavējās vēl labu brīdi pēc tam, kad līdz ausīm sapogājies Adrians bija izgājis, un sniegainā tumsa aiz loga kļuvusi jaušami palsāka.
Tikko Kate uzkāpa augšstāvā saģērbties, viņa pamanīja pulsējam pienākušas elektroniskās vēstules ikoniņu Valfrīda klēpjdatorā. Katrīna nometa džinsus uz krēsla un steidzīgi uzklikšķināja aploksnītei, kurā noteikti bija ziņas, ko tik nepacietīgi gaidīja viņas mīļotais vīrs.
Hallo, Vai, diemžēl reisu atkal atlika, bet ir cerības, ka ielidosim Rīgā 17.12. ap pulksten 13 pēc vietējā laika, ar labākajām cerībām un vēlējumiem Riks.
Viņa vēlreiz pārlasīja nedaudzās rindiņas, pārliecinoties, ka visu sapratusi pareizi, un jau skatījās pēc mobilā tālruņa, lai nekavējoties zvanītu Valfrldam, bet tobrīd dators īsi notrallināja, un zem izlasītās ielēca vēl viena ziņa. Būdama pilnīgi pārliecināta, ka jaunpienākusl papildina iepriekšējo, Kate atvēra arī to.
Sveiks, jaukumiņ, jo ilgāk atliek mūsu reisu, jo vairāk es ilgojos tevi atkal satikt. Ceru, ka neesi mani aizmirsis, tāpat mūsu brīnišķīgo sadarbību visās jomās (šeit sekoja smailiņu pārītis, kas dedzīgi mutējās), ko es ar prieku atkārtotu tavā teritorijā. Paskaties pielikumā tas viss būs tavs!
Ja tobrīd māju sadrebinātu deviņu ballu zemestrīce, Katrīna justos mazāk satriekta, nekā pēc šīs intīmās vēstulītes izlasīšanas. Viņa neviļus papurināja galvu, gatava pilnīgi un absolūti noliegt savas tīri ciešamās angļu valodas zināšanas, lai tikai nule izlasītais izrādītos pavisam aplami saprasts. Tomēr tas nebija iespējams katrs vārds, īpaši skūpstošies smailiņi, bija tik viennozīmīgs un nepārprotams, ka nepalika vietas ne mazākajām šaubām.
Paraksta nebija. Toties labajā malā atradās spraudītes simbols; prāts vēl nespēja iztēloties pievienotā faila saturu, kad neganti drebošā roka jau klikšķināja. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem pirksti neparko negribēja klausīt atvērās spilgts fotoattēls: uz zemas un varen plašas, ar sarkanīgu palagu pārsegtas tahtas izlaidusies izskatīga, tumšādaina sieviete efektīgā Playboy pozā, tērpusies perlamutrīgām zvīņām apšūtā rozā topiņā un laškrāsas biksēs, kas piegulēja bezgalīgajām kājām kā otrā āda. Rūsgani iekrāsotu, sīkcirtainu matu gūzma vēlās uz brūni spīdīgajiem pleciem, lielā, skaistā mutē spīdēja tik daudz baltu zobu, ka pietiktu vidusmēra haizivij. Zem fotogrāfijas bija teksta rindiņa: Vai atceries, cik šeit bija labi? Your black rose'.'
Katrīna ievaidējās un pagrūda klēpjdatoru ar tādu sparu, ka tas noteikti nogāztos uz grīdas, ja vien nebūtu pieslēgts lādētājam. Joprojām atvērtajā attēlā, šķībi karādamās pār sēdeklīša malu, tumšādainā daiļava turpināja pavedinoši smaidīt. Nē, ne jau viņai, Katrīnai, šis pornozvaigznes smaids bija adresēts Valfrīdam, kurš tak sadarbojies ar šo… šo…
Kate norija visneķītrāko vārdu, kādu vien zināja. Un tas ir viņas virs, kuram tagad jāatceras, cik labi bijis uz sarkanajiem palagiem?
Logā atkal iecirtās graudaina sniega vērpete. Mājā valdīja sastindzis klusums, bija dzirdami tikai ledainā vēja auri aiz sienām, kas pēkšņi šķita tik trauslas kā no kartona. Šķita vēl viens pūtiens, un viss sagrūs, un viņa neaizsargāta un puskaila savā brūnajā rītasvārciņā paliks sēžam trakojoša puteņa vidū.
Drebuļi pieņēmās, un Katrīnu no pusmurgainā stāvokļa uztrūcināja pašas zobu klaboņa. Viņa piecēlās, pilnīgi aizmirsusi nodomu saģērbties, un, garajām stērbelēm kājās pinoties, noklumburoja lejā; domas streikoja, bet instinkts aizveda līdz joprojām siltajai plītij un lika pietupties, cieši pieplokot tās sānam.
Kā viņš varēja!? Kā viņš to spēja!! Pēc divdesmit gadu kopdzīves, visa tā, kas viņiem bijis un ir, pēc dedzīgajiem solījumiem un neapstrīdamajiem zvērestiem, mīlestības apliecinājumiem līdz pat asarām… Kā?!!
Kas tā par jutoņu un dziņu, kas Valfridu gan kādreiz, senos laikos, gan izrādās joprojām gumda meklēt dēkas svešās gultās? Kāpēc viņam palaikam tik ļoti gribas paspēlēt Donžuānu vai Kazanovu? Ko, sasodīts, izjūt vīrietis, kurš, tikko atraisījies no gadījuma sievietes apkampieniem, steidzas stāstīt savai sievai nav svarīgi, vai tas notiek personiski, telefoniski vai elektroniskās vēstules formātā -, cik ļoti to mīl un cik briesmīgi tam viņas pietrūkst? Kurā brīdī viņš ir patiess, velns parāvis? Un vai vispār spēj būt patiess?