Dzīve likās zaudējusi jebkādu jēgu kā moderna abstraktā luga. Viens tās balsts pačibējis jau pirms laba laiciņa, proti, darbs. Tomēr Katrīna nepilna pusgada laikā bija iemanījusies tīri labi balansēt uz diviem atlikušajiem ģimenes un draugiem. Taču, ja Valfrīds izdarījis to, ko viņš, bez šaubām, ir izdarījis, par kādu ģimeniskumu vispār vairs var runāt? Kā savu vecāku turpmākās attiecības uztvers Adrians? Kā jutīsies zēns, redzot, ka starp tēvu un māti izskrējuši visi iespējamie melnie kaķi, protams, runa nav par Tutu, kas, saldi saritinājusies, čuč dīvāna stūrītī, bet gan par… zināms, par ko! Turklāt tas notiek brīdī, kad Adrians piedzīvo savu pirmo mīlestību. Ja dēls uzzinās par tēva Amerikas dēkām, tad viņa skaisti veidotā jūtu un priekšstatu pasaule sabruks vienā mirklī! Tātad, lai tā nenotiktu, viņai nāksies izlikties, tēlot, spēlēt nožēlojamu teātri diendienā, katru mīļu brīsniņu, lai tikai Adrians paliktu neziņā par tēva nepiedodamo rīcību un mātes sāpjpilno aizvainojumu. Vai viņa to spēs, apzinoties savu palaikam līdz galējībai sakāpināto taisnīguma izjūtu?
Un vēl jau ir Zigmunds un Vize… Draugi. Nē, vairāk nekā draugi, gandrīz vai viena miesa un asins, zari no tā paša koka. Zigmundam viņa varētu izstāstīt, Zigis saprastu, tāpat kā saprata toreiz. Bet Vize? Vizēs acīs Valfrīds nokristu tik zemu, ka zemāk vairs nevar, zaudētu cieņu uz laiku laikiem, jo viņas raksturs ir tik viengabalains, ka izslēdz jebkādas nianses starp baltu un melnu, godīgu un negodīgu un nepieļauj nekādus kompromisus. Taču nav iespējams izkratīt sirdi Zigmundam, apejot Vizi; tas nozīmētu radīt zināmu plaisu arī viņu abu attiecībās. Nē, to nedrīkst nekādā gadījumā, lūst vai plīst! Tātad nāksies spēlēt labas saprašanās un mūžīgas mīlestības teātri arī draugu vidū?
Šausmīgi, neizsakāmi gribējās raudāt, izpinkšķēties tā, lai asaras šķīst uz visām pusēm, brēkt balsī varbūt tad viņas kaklu vairs nežņaugtu neredzamā dzelzs cilpa? Nokrist gultā, kaut vai uz grīdas, spārdīties ar kājām kā mazam bērnam varbūt tad no sirds noveltos neizsakāmais smagums, sāpe klintsbluķa lielumā?
Taču asaras nenāca. Galva dunēja, acis sūrstēja, zobi joprojām klabēja kā traģikomisks kastaņešu solo, un sirds krūšu kurvī raustījās kā putns ar salauztiem spārniem. Valfrīda neuzticība bija ietriekusies miesā kā slepkavas duncis, un, domājot par to, tāpat arī par tās sekām, Katrīnai šķita, ka ar katru aizritošo sekundi viņa zaudē pa asiņu lāsei. Ak kungs, kaut jel varētu paraudāt! Viņa koda sev pirkstos, kamēr bālajā ādā palika zili sarkani pusapļi, taču pirksti nesāpēja, sāpēja sirds, sāpēja viss ķermenis līdz pēdējam nervu galiņam.
Vēja auriem un sniega čirkstoņai bija pievienojusies kāda šībrīža jutoņai neatbilstoša skaņa, taču stingums, kas bija pārņēmis pie dziestošās plītsmalas sakņupušo sievieti, liedza saprast, kas tā par skaņu. Tā nerimās un nerimās, tikai pieņēmās skaļumā, un beidzot Katrīna attapa augšā guļamistabā jau kuro reizi viņas mobilais tālrunis atskaņo Vivaldi "Pavasari". Gribēja piecelties, taču notirpušās kājas neklausīja, meties vai rāpus. Kamēr Kate uzkļuva pa kāpnēm, tālrunis vēlreiz uzsāka jūsmīgo vijoļu partiju, kas nu jau izklausījās pēc izmisīgas čīgāšanas. Pat nepaskatījusies, kas zvana, viņa nospieda sarunas podziņu.
- Katiņ! Nu, tad beidzot! Es zvanu un zvanu reizes desmit… vai tev viss kārtībā? Valfrīds, gluži aizelsies; fonā vēja auri, automašīnu trokšņi un skaļas balsis. Katiņ! Tu dzirdi mani?
- Dzirdu.
- Tu biji kaut kur izgājusi, vai? Vai arī tik cieši gulēji?
Varbūt viņa patiešām gulējusi? Un visu nosapņojusi? Gan elektronisko vēstulīti no Melnās Rozes, gan pretīgo bildi? Ak, debess, kaut tas patiešām būtu tikai sapnis, no kura viņu uzmodina Valfrīda balss!
- …Katiņ, vai tu mani dzirdi? Ilallo! Tu dzirdi mani?
- Jā, dzirdu, Katrīna atbildēja, visiem spēkiem cenšoties savaldīties.
- Vai no Rika kas pienāca? Viņš atsūtīja ziņu? Varēja dzirdēt, ka Valfrīds teju plīst aiz nepacietības.
- Jā. Ziņa pienāca. Veselas divas… Iekšā lēni brieda spīdīgs niknuma burbulis. Viņi cer ielidot Rīgā parīt ap vieniem dienā.
- Tikai parīt? viņš ievaidējās. fohaidī! Izrādes dienā! Nedabūs ne atpūsties, tūlīt uz skatuves… tā būs katastrofa!
Katastrofa? Katastrofa jau ir notikusi! Tepat mājās, Saules ielas namiņā.
- …tad man jābrauc mājās, ko es te nīkšu divas dienas, Valfrīds runāja tālāk, šķiet, vairāk pats ar sevi nekā ar Katrīnu. Labi, ka vēl neaizkūlos uz lidostu. Tepat… autobusa pieturā… drausmīgs laiks. Putenis pierimst, bet vējš gāž no kājām. Katiņ, tu dzirdi mani?
- Dzirdu, dzirdu, viņa apstiprināja, niknumā gandrīz vai griezdama zobus.
- Tad es pēc pusdienas būšu, iekur vannas krāsniņu, labi? Pamatīgi pārsalu, kamēr no autostacijas… un tūliņ jāiet atpakaļ, ap desmitiem laikam viens autobuss iet. Būtu baigi labi izkarsēties vannā. Un uztaisi kaut ko garšīgu, varbūt pankūciņas?
"Velnarutku plācenīšus un zilo kurpīšu tējiņu ar strihnīnu cukura vietā," Kate domās atcirta, "lūk, ko es tev tagad gribētu uztaisīt!"
- …labi, Katiņ? Tad gaidi mani!
- Ārkārtīgi! viņa atcirta un sparīgi nospieda sarunas pārtraukšanas pogu.
Dusmas auga augumā, izpalīdzīgi nobīdot stindzinošās sāpes otrajā plānā. Tomēr tās negaidot uzjundīja savādu enerģijas paisumu. Katrīna sakopās, saģērbās, iekurināja visas krāsnis, arī kamīnu, aplēja puķes un paveica neskaitāmus, labu laiku krājušos sīkus un lielākus mājas darbiņus, kam citkārt netikās ķerties klāt. Kamēr rokas kustējās, domas klejoja visādos ceļos.
Ja tā būtu pirmā reize, tas ir, pirmā reize kopš tolaik pirms trīssimt gadiem Valfrīda neuzticības izraisītajām sāpēm, sirdsēstiem, aizvainotās mīlestības un dvēseli plosošā zaudējuma! Ja būtu… Bet vai ir? Pagājušo divdesmit gadu laikā aizdomas par vīra kreisajiem sānsoļiem radušās vairākkārt, tikai aizdomas, vairāk vai mazāk dibinātas, jo konkrētu pierādījumu, tādu kā šobrīd, nebija… un, ja atzīstas pavisam godīgi, vismaz pašai sev, viņa arī sevišķi nepūlējās ar pierādījumu meklēšanu. Droši vien baidoties, ka tādi varētu atrasties, un nežēlīgi skaidri apzinoties, ka nespēj dzīvot bez Valfrīda. Vienkārši nespēj, un viss!
Ak, cik labi tagad būtu izrunāties ar Helgu! Viņai gan varētu izkratīt sirdi, nebaidoties no attiecību maitāšanās vai pat pārrāvuma. Helga saprastu, jo pašai rūgtu piedzīvojumu pārpārēm. Divas izirušas laulības, vienatnē izaudzināts bērns… kāds vairs bērns, Helgas meitai Rūtai jau divdesmit septiņi vai divdesmit astoņi gadi, un pēdējos četrus viņa dzīvo un strādā Anglijā, no kurienes atgriezties pat nedomā. Katrīna zināja, cik ļoti draudzenei sāp sirds arī par to, taču Helga prata apslēpt savas sāpes, raizes un vilšanās labāk par jebkuru citu, aizkraut sāpīgos dvēseles stūrīšus ar nerimtīgu darbošanos un spilgtiem, šķietami vieglprātīgiem romāniņiem.
Patiešām būtu labi piezvanīt. Rokas, kas tobrīd locīja svīterus un jakas, lai glīti saliktu skapja plauktiņos, pierima, un Katrīna pieķēra sevi raugāmies pēc tālruņa. Piezvanīt… Kā tad! Pašlaik ir darba dienas vidus, Helga droši vien aizņemta līdz matu galiem, kož sviestmaizē, nenolaižot acis no datora, piedzer pusatdzisušu kafiju, ik pa brīdim tver tālruņa klausuli vai rakņājas papīriem pilnajās atvilktnēs… Un vēl pēc visa nesmukuma viņu attiecībās, pie kura vainojama tikai un vienīgi Kate, tagad traucēt darbā, atraut no svarīgām lietām, lai piespiestu uzklausīt asarainu bēdu stāstu? Nē, arī to nevar! Nāksies vien pašai tikt ar visu galā ja tas vispār iespējams -, kā nu mācēs un pratīs.