Valfrīds pārradās pusdivos aukstumā sasarkušu seju un visai skābā omā. Nekādas pankūciņas viņu, protams, negaidīja tā tik vēl trūka! Katrīna bija izvārījusi biezputru un sacepusi gaļas šķēlītes, tās griežot, pāris reižu iešņāpa pirkstā roku trīcēšanu pie labākās gribas nespēja apvaldīt.
- Vai tu arī tik ļoti pārdzīvo, Katiņ? Valfrīds, pie galda sēzdamies, beidzot pamanīja sievas dīvaino sejas izteiksmi, sakodītās un sakniebtās lūpas. Draņķīgi bez sava gala, dabiski, bet tev jau… Es gribēju teikt, neuzņem to tik personiski…
- Ko neņemt? viņa spīvi noprasīja, kraudama biezputru šķīvī un cīnoties ar vēlmi uzmaukt to viņam galvā.
- Nu, visas šīs nepatikšanas, galu galā tās ir manas problēmas. Galvenais, lai viņi tiktu šurp, tad gan jau…, lai būs, kā būs, kaut kā jau būs, jo nekad…
- Nekad nav tā bijis, ka nekas nav bijis!!! Pilnais šķīvis ar būkšķi nokrita uz galda. Vai ne, mīļais? Kaut kas taču vienmēr ir bijis?
- Par ko tu runā? Valfrīds sarauca uzacis un uzlūkoja Kati neviltotā neizpratnē. Kas tev, ellē, uznācis, kāpēc mētājies ar traukiem? Vai kas noticis pa šīm dažām stundām, kamēr es braukāju turp un atpakaļ?
- Nekas sevišķs. Viņa izvilka cigareti no Valfrīda paciņas un demonstratīvi aizsmēķēja. Dūms šķita neparasti rūgts, pat pretīgs, un cigarete ielidoja atkritumu spainī. Ja nu vienīgi pienāca daži e-pasti.
- Nu? Un?
- Un! Nu! Katrīna vairs nespēja izturēt bezjēdzīgo svaidīšanos ar vārdiem. Labāk pateikt uzreiz, nekā ļaut viņam turpināt spēlēt mīlošu un sievas neizprotamās uzvešanās satriektu nezinīti. Sirdij neganti dauzoties, viņa uzskrēja pa kāpnēm un pagrāba klēpjdatoru ar joprojām atvērtu nodevīgo bildi.
Valfrīds tikmēr palēnām sukāja iekšā biezputru un kraukšķināja pārcepto gaļu, klusībā īgdams par Kates izlēcieniem; patiešām, atradusi īsto brīdi, kad pārbaudīt viņa pacietību ar nez kāda iemesla izraisītām kaprīzēm! Vai tiešām sievietes, šajā gadījumā pat Kate, nespēj uzvesties kā normāli cilvēki? Tāpat jau galva vai pušu plīst no uztraukumiem un pārdzīvojumiem. Nekādas izpratnes, kur nu vēl līdzjūtības un atbalsta.
- Es tā iedomājos, ka tu pats gribēsi izlasīt… tik ļoti gaidītās ziņas.
Blakus pustukšītajam putras šķīvim ar blīkšķi piezemējās atvērtais dators. Ar visu haizivs smaidā atviezušos Melno Rozi uz sarkaniem palagiem.
Labi, ka tobrīd viņam nebija pilna mute, citādi Valfrīds būtu aizrijies kā vēl nekad savā mūžā. Lai nu ko, bet to viņš nebija gaidījis! Kima! Draņķe! Zina taču, ka viņš ir precējies, arī to zina nevar nezināt -, ka tas, kas viņu starpā notika, nenozīmē neko. Pilnīgi un galīgi neko īsa aizraušanās, viena vakara seksiņš, kādu viņai, domājams, bijis simtiem. Sūtīt tādu meilu… nudien, pretīga draņķe! Un Kate to… Ak, žēlīgais, nu gan vienreiz ir mēsli!
- Tas… viņš drudžaini pūlējās atrast sakāmo. Vienalga, kādu, bet lai… Un kas tev lika rakņāties manā pastkastē?
Šis nu bija pagalam neveiksmīgs gājiens, kaut arī militārie stratēģi uzskata, ka vislabākā aizsardzība ir uzbrukums.
- Kā kas? Tu pats, mans mīļais un mūžīgi uzticīgais! Katrīnas acis zvēroja, un balss bija pilna medū iejauktas indes. Vai varbūt es būtu kļūdījusies? Vai tad tas nebiji tu, kurš rītiņa agrumā, no mūsu laulības gultiņas izlīdis, piekodināji man nenolaist acis no datora, nočekot pienākošos meilus un tūlītiņās ziņot tev par to saturu?
- Es teicu no Rika… viņš nomurmināja, nespējot ieskatīties sievai acīs un biezajā, melnajā svīterī neganti svīstot. Katiņ… tas nav tā, goda vārds, tev nav iemesla…
- Man nav? Redzot vīra nožēlojamo stomīšanos, Katrīnas niknums auga augumā. Man nav iemesla kam? Tu taču negribēsi iegalvot, ka šajā burvīgajā bildītē attēlots Riks? Ja nu vienīgi viņš ir nepārspējams transvestīts un pie viena spēj mainīt ari ādas krāsu, un jūs abus saista netradicionālā seksa piedzīvojums. Starp citu, ari tādā gadījumā man būtu iemesls tagad ņemt šo šķīvi un mest tev pa galvu.
- Tas, protams, nav Riks… viņš pūlējās saņemties, atgūt līdzsvaru un, ja iespējams, nomierināt greizsirdības trakuma pārņemto Kati, ne tik daudz baidīdamies no tā, ka viņa tiešām spētu ielidināt viņam sejā biezputras šķīvi, bet vairāk satraucoties par šīs lēkmes sekām, kas varēja būt ellišķīgi tālejošas. Turklāt vēlākais pēc pusstundas no skolas pārnāks Adrians viņš neko nedrīkst zināt, citādi tēvs dēla acīs zaudēs jebkādu autoritāti.
- Nē, kur nu nabaga Riks, tā ir Rozei Šķiet, tev šis vārds ir liktenīgs! Vai tu ceļo laikā vai telpā visur kāda priekšā! Melna un dziedoša Rozālija Amerikā nudien, prātu var zaudēt! Nu jau Katrīna kliedza pilnā balsī un tik skaļi, ka viņam sāka džinkstēt ausis. Vismaz netēlo muļķi, maestro Sauleskaln! Vai nemēģini mani par tādu pataisīt!
- Es netēloju, viņš atbildēja pavisam klusu. Tas ir vienīgais veids, kā piespiest klausīties to, kurš kliedz. Jā, man bija… es izdarīju muļķību. Tādu muļķību, kādas reizēm gadās vīriešiem, ilgu laiku atrodoties tālu no mājām, un par kurām vēlāk ir kauns. Tas nav attaisnojums, tikai izskaidrojums. Ja tu spēj to pieņemt.
- Nē, nespēju, Katrīna atcirta, bet jau klusāk. Un negribu spēt, jo tas ir pretīgi.
- Ir, taču… Katiņ, saproti, tur nav un nebija nekādu jūtu, pilnīgi nekā.
- Kā tad! Pilnīgi nekā, izņemot brīnišķīgu sadarbību visās jomās, ko šī Roze ar prieku atkārtotu tavā teritorijā.
- Tā ir viņas interpretācija, un es par to nevaru atbildēt, tagad viņš pacēla balsi. Pavisam mazdrusciņ, taču sieva šo atšķirību saklausīja.
- A, tu nevari? Cik skaisti! Par visu atbildīga sieviete, bet tu tik tāds nevainīgs jēriņš, ko vienkārši ņem aiz čupras un ievelk gultā… tādos seksīgos, sarkanos palagos. Izbeidz, Valfrīd! Izbeidz, nepadari sevi smieklīgu! Sagrieztais pirksts atkal sāka asiņot, un tas Katrīnu satracināja vēl vairāk.
- Vai ir jēga tev teikt, ka es to nožēloju? Pulksteņa rādītāji neatlaidīgi tuvojās trijiem laikam, kad Adrians atgriežas no skolas. Lai vai kā, dēls nedrīkst dzirdēt šo skandālu, Katei taču jāsaprot, ka…
- Nav! Viņa nogrieza kā ar nazi. Pagaidām pilnīgi noteikti nav nekādas jēgas. Jo es absolūti neesmu pārliecināta, ka tava nožēla ir patiesa. Tāpat kā neesmu pārliecināta, ka šimbrīžam tev vispār nozīmēju ko vairāk par ierastu mājas ērtību.
- Katiņ! juzdamies teju nāvīgi aizskarts, Valfrīds iebrēcās. Kā tu tā vari runāt?
- Un kā tu vari tā darīt? Beidzot visu rītu gaidītās asaras bija klāt. Tās sakāpa acīs kā sūri sāļš cunami un aizmigloja visu pasauli, lija pār vaigiem kā pēcleduslaikmeta nevaldāmie ūdeņi, iegraužot Kates sejā jaunas rievas. Kā tu… Valfrīd, kā tu spēji man to nodarīt? Kā tu vari man pēc visa tā… kā tu vari runāt par mīlestību, par ilgošanos?
- Bet es patiešām tevi mīlu! Vienmēr esmu mīlējis, un tu to nevari nezināt!
- Man pietiek! Katrīna piecēlās no dīvāniņa, kur bija bezspēkā iešļukuši, un taustīdamās streipuļoja uz durvju pusi. Joprojām palojošās asaras laupīja redzesspēju, un viņa arī negribēja neko redzēt ne savu mājīgo virtuvi, ne salona stūri, ne atvērtās klavieres, ne Valfrīdu… vispār