neko. Vislabākais tagad būtu vienkārši noslīkt asarās un vairs nejust.
♦ ❖ ♦
Situācija Saules ielas namiņā turpmākās diennakts laikā līdzinājās dīvainam karastāvoklim karstajā punktā, kad abas karojošās puses, šajā gadījumā Valfrīds un Katrīna, par varītēm cenšas noslēpt savas taktiskās darbības no trešās puses Adriana. Patiesību sakot, Valfrīds darīja visu iespējamo, lai pasteidzinātu izlīgumu un, cik iespējams, ātrākā termiņā, bet Katrīna viņa pūliņus ignorēja pilnīgi un galīgi. Vēl vairāk viņa paziņoja, ka uz Rīgu uz "Putnu" izrādi pat netaisās braukt. Dēlam striktais lēmums tika pasniegts kā mātei pēkšņi uzbrukusi smaga saaukstēšanās ar temperatūru un iesnām no raudāšanas pietūkušās acis un deguns melus padarīja visnotaļ ticamus, tāpēc Adrianam neradās ne mazākās aizdomas.
- Es tevi lūdzu, Katiņ! Valfrīds čukstēja nākamās dienas pēcpusdienā, notupies pie sofas kabinetā, ko sieva bija izvēlējusies par slimošanas vietu; viņa konsekventi atteicās nakšņot kopīgajā guļamistabā, respektīvi, laulības gultā pirmo reizi vairāk nekā divdesmit gadu laikā. Tev noteikti jābrauc! Citādi… saproti, to neviens no paziņām un kolēģiem nesapratīs. Nodomās nezin ko. Pēc izrādes būs pieņemšana, apsveikumi un visas lietas, tu pati zini, kā tādās reizēs pieņemts. Es nevaru un negribu tajā piedalīties bez sievas. Padomā pati, ko teiks Zigis un Vize, viņi taču arī ir ielūgti, un kādus brīnumus par tavu prombūtni izprātos mani vecāki… Nekad mūžā šādi pasākumi nav notikuši bez tevis. Lūdzu, neuzvedies kā kaprīzs un niķīgs bērns! Vai tiešām tu nespēj piedot?
- Tādas lietas var piedot labi ja vienreiz dzīvē, un šo iespēju tu jau esi izmantojis. Man ir vienalga, ko kāds sapratīs vai nesapratīs vai ko safantazēs tavi veči. Ikviens cilvēks taču drīkst reizēm slimot? Nu, un es esmu saslimusi! Kate pagrieza galvu uz otru pusi, lai nevajadzētu skatīties viņam acis.
- Tu nepavisam neesi slima, tev nekas nekaiš, tu vienkārši gribi mani sāpināt, atriebties par… Valfrīds uzlika roku uz sievas pleca, bet viņa to neiecietīgi nokratīja.
- Ak, tevi sāpināt? Atriebties? Paskat, cik skaisti tu par mani domā! Nē, tas ko es tiešām gribu, ir neredzēt tavu melno Rozāliju dzīvā veidā! Negribu skatīties, kā viņa tev luncināsies apkārt vai varbūt tu viņai, un negribu iztēloties, kā jūs abi… Saprati? ja drīkstētu kliegt, Katrīna pēdējos vārdus izbļautu pilnā rīklē, taču Adriana dēļ nācās kliegt čukstus un pārmocīt jau tā daudzcietušās balss saites.
- Es tev apzvēru, ka ar viņu nerunāšu ne vārdiņa! Neiešu viņai klāt, ja gribi, pat nesasveicināšos.
- Vai tad tas ari neizskatīsies pēc skandāla? Katrīna pacirtās uz viņa pusi. Acis zem pietūkušajiem plakstiņiem sīvi nozibēja. Kā gan tu varēsi nesveicināties ar sava mūzikla pirmo zvaigzni, galvenās lomas izpildītāju ar tā-ādu balsi! To tak ari neviens nesapratis.
- Nospļauties! Valfrīds izgrūda un šoreiz patiešām tā arī domāja. Lai nesaprot, ja nesaprot. Tā ir tikai viena izrāde, kaut arī man ļoti svarīga, bet dzīve ir daudz kas vairāk. Un tu… Tev jābūt, es gribu, lai tu man būtu blakus. Kā vienmēr. Un turklāt… Viņš ieturēja ļoti piesātinātu pauzi. Ja tevis nebūs, viņa… Kima patiesi var sākt, kā tu teici, ap mani luncināties.
Kliegt čukstus ir ārkārtīgi grūti, ilgstoši pat neiespējami. Samocītās balss saites sāpēja tik ļoti, ka Katrīna bija spiesta apklust, un Valfrīds viņas klusuciešanu uztvēra kā piekrišanu, vismaz daļēju. Lai galīgi neitralizētu sievas pretošanās spējas, viņš vēlāk slepeni piezvanīja Zigmundam, pasūdzējās, ka nākamajā dienā ilgi gaidītā izrāde, bet Kate, rau, galīgi sačākstējusi, puņķojas, šņaukājas un atsakās piedalīties viņa triumfa stundā. Vajadzētu tak uzpurināt! Zigmundam nebija divreiz jāsaka; vakarā viņš bija klāt ar vienā padusē iežmiegtu ananasu un otrā dzērveņu uzlieves pudeli. No pašas Somijas, pilnu ziemeļzemes vitamīnu, kam kopā ar dienvidu saules vitamīniem piebāzto augli bija jāveic draudzenes atdzīvināšanas procedūra.
- Pat nedomā palikt mājās! izbijušais kapelmeistars jautrprātīgi sludināja, piestūmis skrituļkrēslu sofai un garos stilbus pie kamīna uguns sildīdams. Tu man te netēlo mirstošo gulbi, Sen-Sanss šādos apstākļos lai iet gulēt, saprati? Ieķer vienu pinti sarkanā, uzkod ananasu ar gaļas gabalu un pipariem un būsi olimpiskā formā. Ja neklausīsi, es atvedīšu Vizi viņa tevi apkarinās ar karstiem plītsriņķiem un iesēdinās vāroša ūdens baļļā.
- Negribu, Katrīna ņurdēja, vilkdama pledu uz ausim.
- Ko tu negribi? Pinti dzērvenīša vai septiņus plītsriņķus?
- Neko es negribu. Citos apstākļos viņa būtu smējusies, vai pa zemi vārtīdamās, bet tagad? Turklāt Valfrīds, nelietis un laulības pārkāpējs, pilnīgi droši tup blakusistabā vai vismaz klausās no kāpnēm. Kā šim nebija neērti izmantot Zigmundu, skaidri zinot, ka viņa neparko neatklās draugam savas gulšņāšanas un asarošanās īsto iemeslu? Acīmredzot Valfrīds vispār neapzinās, kas tas ir neērti! Glums kā zutis un mūždien panāks savu. Pilnīga bezizeja.
- Labi, vari ieliet man savu sarkano brīnumu. Pēc pusstundu ilgas stīvēšanās Kate padevās. Un iedod normālu cigareti ar minimālu darvas saturu, Valfrīda smēķus es spēju lietot tikai akūtas zemestrīces apstākļos.
- Nu, re, to es saucu par izveseļošanos! pasniegdams viņai uguni, auroja Zigmunds. Rādās, vai tik nebūšu dziednieks, ko? Man pat nevajag uzlikt rokas un skenēt tavas čakras, pietiek ar septiņu plītsriņķu pieminēšanu! Valfrīd, viņš nobļāvās durvju virzienā, kafiju dziedniekam un pacientei, kas jau ir pusceļā uz pilnīgu izveseļošanos, bet papriekš stiep šurp kārtīgu glāzi un zaceni, vēlams ar sīpoliem.
- Nē, tikai ne ar sīpoliem! Kate ievaidējās. Tā jau ir pietiekami draņķīgi, vēl tikai trūka sīpolu, ko viņa necieta nekādā veidā!
Pāris glāzes stiprā, visnotaļ garšīgā dzēriena un sulīgā ananasa ripas paveica savu. Apzinādamās bezizejas stāvokli, ko Valfrīds bija tik veikli noorganizējis, Katrīna bija spiesta parakstīt kapitulācijas aktu, kas izpaudās solījumā, ka nākamajā dienā trijos pēc pusdienas viņa būs gatava Zigmunda toijotā braukt uz Rīgu, skatīties un klausīties Valfrīda Sauleskalna simforoka mūziklu "Putni virs Atlantijas", kā ari piedalīties izrādei veltītajā pieņemšanā.
- Tad tu tiešām esi nolēmis braukt pats ar savējo? vēlāk vadīdams draugu pa durvīm, pārjautāja Valfrīds.
- Kas cits atliek? Zigmunds paraustīja plecus. Vesela viņa nav, tas tak pa gabalu redzams, un tādā stāvoklī spaidīties pa autobusu nav prāta darbs, pats cik reižu neesi činkstējis par pārsalšanu vai pārkaršanu. Bet es ieslēgšu krāsniņu uz normāliem grādiem, un gan jau ceļš arī būs cik necik nošķūrēts. Brauksim kopā; turp bez tevis, naktī atpakaļ ar tevi gan jau kaut kā saspiedīsimies visi septiņi. Vienīgais zaudējums būs tas, ka es tavā putnu ballītē nedrīkstēšu iemalkot visīti. Patiesībā ari tas ir sūds, rau, pēc nedēļas Ziemassvētki, tad gan varēs pasvinēt bez kādām probzām!
Nākamajā rītā Valfrīds atkal devās uz Rīgu, šoreiz droši zinādams, ka gaidīšana nebūs pa tukšo. Iepriekšējā vakarā no Rika Hārvija pienāca vēl viena vēstule, kas apliecināja sniega vētra rimusies, reiss notiks, visi ir gatavi ceļam, priecājas par gaidāmo uzstāšanos komponista dzimtenē un sūta viņam sveicienus. Savukārt Katrīna turpināja nakšņot kabinetā uz sofas, ar vīru praktiski nerunāja, abi pārmija tikai dažus vārdus un arī tos tikai Adriana sirdsmiera labad.