Pagaro ceļu līdz autostacijai viņš mēroja ar smagu sirdi. Sajūtas ļoti lielā mērā atšķīrās no pirms pāris dienām pārdzīvotajām tobrīd viņš gan nervozēja, tomēr jutās arī pacilāts kā gaišā, nevaldāmā straumē ierauts. Kaut arī neziņa, kaut nepacietība, tomēr zemapziņā Valfrīds bija pārliecināts, ka viss izdosies, viss notiks, un stresainās stundas ir tikai taisnīga maksa par gaidāmo gandarījumu.
Šobrīd bija pavisam citādi. Lai cik labi (labi?) lietas nokārtojās ar neko nezinošā Zigmunda palīdzību, iekšā visu laiku ēnojās un šļakstījās kaut kas melns, netīrs, lipīgs. Grūti izšķirt, vai tas bija kauns, vai arī bezspēcīgas dusmas, ka Kate viņu tā pieķērusi gluži nejauši, dumjas sagadīšanās (būtu viņš iepriekšējā vakarā uzlādējis klēpjdatora bateriju!) vai Kimas Rouzas nepārspējamā stulbuma dēļ. Taču tumšais nelabums iekšā joprojām griezās, vārījās, gremzās un mutuļoja un nekādi nebija ne pārvarams, ne apejams.
Ja Kate vismaz nebūtu tik pareizai Ja viņa… jā, bet kādai tad vajadzētu būt mazliet nepareizajai Katrīnai? Tādai, kam vienalga, ko dara viņas vīrs? Kuru nesatrauc viņa neuzticība, lai arī reta, neregulāra un īslaicīga? Vai viņš, Valfrīds, gribētu sev blakus sievieti, kam uzticība ir tukša skaņa, kas varbūt arī pati, kā saka, nelaistu izdevību garām? Nē, negribētu vis! Pilnīgi noteikti un neparko.
"Kas tādā gadījumā atliek?" Valfrīds prātoja, kad autobuss jau bija pieveicis ceļa lielāko pusi. Par katru cenu jācenšas atgūt Katiņas uzticēšanos, viņas tuvumu, draudzību, siltumu. Par mīlestību viņš pat nešaubījās, tā bija un pastāvēja, tomēr ar mīlestības eksistenci vien ir par maz, vajag, lai tā izpaustos, būtu jūtama diendienā, katrā skatienā un pieskārienā, vārdā un žestā. Nāksies pacīnīties Kate ir stūrgalvīga un lepna un, ja reiz ko ieņēmusi galvā, tik viegli to projām nemetis.
Kamēr Valfrīda prātu nodarbināja samilzusī problēma, Katrīna ar skumjām acīm apvērtēja jau pirms vairākām nedēļām sagatavoto vakartērpu īpaši šim gadījumam. Kleita bija skaista, neko tādu viņa nebija valkājusi vairākus gadus, dabiskais zīds izsmalcinātā rožu pelnu krāsā, sievišķīgs piegriezums ar pieguļošu vidukli un krūšu daļu, svārkiem, kas zem gurniem strauji paplatinājās. Kailos plecus vajadzēja piesegt mazītiņai jaciņai no tā paša auduma ar oriģināli sakrokotu apmali. Ap kaklu viņa bija iecerējusi likt lavandas kvarca karekli sudraba iekalumā, ausīs sudraba auskarus ar slīpētiem kvarca gabaliņiem arī maģiski pievilcīgajā lavandas ziedu krāsā. Viss kopā izskatījās neticami skaisti, pirmoreiz uzlaikojot, Katrīna šajā ietērpā pati sev ļoti patika un cerēja, ka arī Valfrīds būs sajūsmināts. Tagad gaidīšanas prieks saplīsis kā no nagiem izšļukusi kristāla glāze, sagandēts un izpostīts, un nekādi pasaules spēki to vairs nevar sadabūt kopā.
Labi, lai būtu, viņa posīsies nevis savam priekam, bet citu dvēseles mieram un tāpēc, ka tā pieņemts. Vismaz Valfrīda māmuļa šoreiz neatradīs, kur piesieties nebūs ne džinsu, ne pluncīgo džemperu, ne izspūrušo matu; viņa uztaisīs sev tādu frizūru, ka ne matiņš nepasprauksies vaļā no tam ierādītās vietas.
Adrians, atprasījies no skolas stundu agrāk un atsteidzies mājās, lai pārģērbtos braucienam, savu māti gandrīz vai nepazina tik loti viņu pārvērta atpakaļ atsukātie, gludā vijumā sakārtotie mati un garais, neparasti krāšņais tērps.
- Mamm, tu izskaties pēc senlaiku grāfienes, dēls izdvesa, acis mirkšķinādams. Tev pēkšņi uzradies tāds profils… deguns un pavisam cits skatiens, goda vārds, jocīgi paliek skatoties. It kā sveša.
- Es īsti nesapratu, Katrīna noprasīja mazliet ērclgi, vai es, tavuprāt, izskatos labi, vai arī ne?
- Protams, labi, steidzās apgalvot Adrians, pat ne vienkārši labi, bet superlabi! Vienreizīgi! Es iedomāties nevarēju, ka tu spēj būt tāda tik cēla un skaista, it kā ne no šīs pasaules. Tētis būs gar zemi, ka es tev saku!
- Kur nu bez tā, viņa nomurmināja un piebilda vēl kaut ko, taču tik klusu, ka Adrians nesaklausīja. Ej, Adrīt, pārģērbies, nomazgājies bez steigas, mums vēl ir mazliet laika.
Dēla soļi attālinājās, un Katrīna domīgi pagriezās pret logu. Biezais sniega mākoņu slānis beidzot bija sadilis, un pelēkvioleto blāķu plaisas liesmoja rietošās saules staros.
Mirdzums bija tik spilgts, ka vajadzēja piemiegt acis, un tik burvīgi skaists, ka iedūrās sirdī. Likās, liesmainās krāsas spiežas cauri loga rūtīm, jo rudens drēgnuma un rūgto asaru izbalinātie vaigi piepeši kļuva karsti un sārti kā vasarā, pļavā vai liedagā gozējoties saules palos.
Daudz netrūka, lai Katrīna pasmaidītu, taču ap muti ievilcies pārdzīvojuma vaibsts turēja muskuļus kā krampī, neļaujot ne uz brīdi atslābt. Un tad jau ārpusē atskanēja toijotas jaudīgā motora rūkoņa un durtiņu klaudzēšana.
Iesteidzās Dana jauna, daiļa, pietvīkusi, bordo krāsas mākslīgās ādas kažociņā; pāri apkaklei kā tumšspīdīga kaskāde risa matu viļņi.
- Vai! Katrīna! Tā patiesi esi tu? meitene iesaucās neviltotā izbrīnā. Kolosāli! Kleita un frizūra, un viss pārējais. Nu, tik! Tevi pat pazīt grūti! Un vēl teica, ka esot apslimusi. Kā tu to dabū gatavu?
- Kādā pavaļākā brīdī es tev pastāstīšu, viņa pavīpsnāja. Braucam?
- Braucam, braucam, mamma un māsa palika mašīnā, bet tētis nemaz neizslēdza motoru, lai neatdzistu, zini, ārā ņemas baigais sals! Kur Adris?
- Esmu šeit, puisis atsaucās Danai aiz muguras, un gatavs ceļam.
Kamēr Katrīna apdomīgi, lai nesaburzītu zīda jaciņu, spraucās iekšā
mētelī, abi jaunieši apmainījās ar pāris zibenīgām bučiņām, varen sajūsmināti par priekšā stāvošo braucienu un kopīgo vakaru. Arī pārējie mašīnā sēdošie Zigmunds, Vize un Ieva izskatījās gaužām pacilāti, līksmi apsveicinājās ar Kati, tērzēja vienā gabalā, jokoja un smējās. Tiesa, izstūrējis toijotu no pilsētas labi tīrītajām ielām uz šosejas, ko klāja nodevīgi plāna piesaluša sniega kārtiņa, Zigis drusku pieklusa, toties abas māsas un Adris ņēmās tik skaļi, ka Katrīnai sāka džinkstēt ausīs. Pūloties viņus pārkliegt, Vize apjautājās par Katrīnas jutoņu un veselības stāvokli un tūdaļ konstatēja: laikam jau viņa jūtas daudz labāk, rau, ne vairs šķauda, ne šņaukājas. Vize gan gribējusi iedot Zigmundam līdzi sajauktas visādas zālītes, kas lieti der pret drudzi un karstumiem, bet tas pagāns tik ķiķinājis, ka Kate tikšot vesela ari bez siena vannām… nu, tā ari izskatās.
Pēcpusdiena ātri satumsa, debesis bija skaidras; caur egļu spicēm vīdēja zvaigznes un iesārts, drusku padilis mēness. Tur, kur meža sienas nomainīja piesniguši klajumi, virs apvāršņa varēja samanīt Oriona jostas trīs dimantus, bet debesjuma ziemeļpusē šķībi sazvēlušos Lielos Greizos ratus. Jauniešu klaigas pamazām pierima. Ieva atspieda galvu pret Vizēs sēdekļa atzveltni un snauda vai vismaz izlikās snaužam, bet Dana ar Adrianu sačukstējās tik klusu, ka abu mīlētāju sarunu drīzāk varēja noturēt par sazināšanos ar nevienādiem elpas vilcieniem. Ieslēdzis automagnetolu ar pirmklasīgu džeza izlasi, Zigmunds nopietni koncentrējās uz ceļu, jo piebrauktais sniegs toijotas starmešu gaismā zvīļoja spogulīgā spozmē. Termometra displejā automašīnas panelī bija redzams, ka ārā kļūst aizvien aukstāks Ventspilī bija tikai mīnus vienpadsmit grādi, bet Talsu augstienē sals jau sasniedza deviņpadsmit.
- Brr… noskurinājās Vize, pievērsusi pārējo braucēju uzmanību šim faktam. Nosalsim mēs tai Rīgā, nudien.
- Nav tik traki, attrauca mūžīgais optimists Zigmunds. Mums taču nekur nav jāstaigā, pievedīšu visas dāmas tieši pie sliekšņa, pat frizūras nepaspēs apsarmot vai tad nu mēs ziemu neesam redzējuši? Vai tad Grietiņmežā tāpat nav mīnusi visriņķī?