Līdz pat Rīgas apvedceļam visi pārsprieda ziemas apstākļus gan Ventspilī un Grietiņmežā, gan Rīgā un citviet Latvijā, nonākot pie gandrīz vienprātīga slēdziena, ka, lai nu pēc kā, taču pēc globālās sasilšanas izpausmēm tie neizskatās vis. Arī Katrīna sākumā negribīgi, bet vēlāk arvien ieinteresētāk iesaistījās sarunā un pat pastāstīja par tā saucamo mazo leduslaikmetu, kas lielākajā daļā Eiropas noturējies teju piecsimt gadu no četrpadsmitā gadsimta beigām līdz deviņpadsmitā vidum, kad visai īsā laikperiodā kļuva ievērojami siltāks.
- Pagaidi, tad jau iznāk, ka arī septiņpadsmitajā gadsimtā tas leduslaikmets darbojās? Zigmunds jautāja pār plecu, nenolaizdams acis no ceļa, kur viņa toijota bija iekļāvusies blīvā transporta straumē. Kaut kā ne tā… mēs taču tur nodzīvojām veselu ziemu, bet tā nebūt neizskatījās pēc pašas aukstākās. Atceros, manā skolas laikā… nu, dritvaikociņ! ziemās lielākoties bija tāds sals, ka ģīmi vajadzēja aiztīt ar šalli, lai zem deguna neizaugtu lāstekas. Kad nācu mājās no bērnu muzičkas, acis sprāga laukā, pirksti stīvi kā kāši ar visiem diviem cimdu pāriem.
- Bet tā patiešām bija silta ziema, kad jūs Ēdolē… kad mēs visi satikāmies, Vize iejaucās vira atmiņās. Pirms tam, iepriekšējos gados, es atceros, bija daudz aukstāks, lausks sacirta dzīvus kokus, bet ezerā ledus sprāga ar tādu troksni, ka gan ļauži, gan lopiņi no pārbīļa lēca stāvus. Mūsu, tas ir, pils saimes istabā, lāgiem naktīs mati pie lāvas piesala…
- Tev arī, mamm? Tavi garie mati? Ieva no aizmugures aplika viņai rokas ap kaklu. Un tu nepaliki slima?
- Paliku ar' reizēm, kāss bija ļaunāks par veca suņa riešanu, bet, kā redzi, izdzīvoju. Vize atlieca galvu un piespieda vaigu meitas samtainajam zodam. Cilvēks jau var daudz izturēt, īpaši, kad jauns un dūšīgs, raug, Katiņa toreiz…
- Nevajag, Vize, Katrīna palūdza. Tās nebija pašas patīkamākās atmiņas, kur nu vēl pašreizējā noskaņojumā, apzinoties, ka jau pēc stundas nāksies uzlūkot sievieti, ar kuru Valfrīds viņu pirms dažiem mēnešiem bezkaunīgi pievīlis. Turklāt ne vien uzlūkot, bet skatīties virsū visas izrādes garumā! Jā, un, ej nu sazini, kā šie abi šodien satikās un vadīja stundas kopš ielidošanas brīža līdz izrādei? Šī doma žņaudzās ap kailo kaklu kā cilpa, knaibīja sirdi kā dzelžains nags. Tomēr nedrīkst nodot savas izjūtas ne ar vaibstu, ne žestu dēla, draugu, Valfrīda vecāku un sazin vēl kādēļ. Ak Dievs, kā to var!
Tomēr viss izvērsās citādi un daudz labāk, nekā Kate iztēlojās. Galvaspilsētas blīvo korķu dēļ Zigmunda toijota pie Dailes teātra durvīm pieripoja tikai desmit minūtes pirms izrādes sākuma. Līdz tam Valfrīds vairākkārt zvanīja gan viņai, gan Zigmundam, kurš, spraukdamies cauri automašīnu, autobusu, tramvaju un tamlīdzīgu braucamo biežņai, gan nevarēja atbildēt, to viņa vietā darīja Ieva, skaidrojot tābrīža atrašanās vietu un mierinot, ka tūdaļ viņi būs klāt.
Publikas pārpildītajā foajē Valfrldu meklēt nevajadzēja viņš mīņājās pie garderobes un izskatījās mākslinieciski izspūris un pilnīgi eksplozīvā garastāvoklī. Tas gan jūtami uzlabojās, ieraugot visus savējos dzīvus, veselus, nekādās avārijās neiekūlušos, turklāt Katrīna bija pilnīgi satriecoša! Tomēr komplimentiem, vēl jo vairāk runāšanai neatlika laika maestro Sauleskalns steidzīgi iebīdīja visus sešus zālē, aizsteidzināja līdz rezervētajām vietām un beidzot atviegloti nopūtās. Katrīna veikli iemanevrēja dēlu un viņam pie rokas cieši turošos Danu blakus vīra vecākiem, pati nosēzdamās starp Ievu un Zigmundu. Valfrlds iedeva draugiem programmiņu žūksnīti un piemetās rindas galā blakus Vizei. Akadēmiskā ceturkšņa nebija izrādes sākums aizkavējās tikai par četrām minūtēm. Kad priekškars vērās vaļā, Katrīna, uzspiedusi plaukstu krūtīm, kur zem rožu pelnu zīda jaciņas plosīgi dauzījās sirds, vēlreiz atgādināja sev, ka jāsavaldās, taču šī apņemšanās zaudēja jēgu jau pēc dažām minūtēm mūzika un dramatiskais sižets viņu aizrāva tā, ka visas citas domas vienkārši pagaisa.
Protams, draugi visi kopā jau agrā rudenī bija noskatījušies izrādes ierakstu DVD, ari muzikālās tēmas bija vairākkārt dzirdētas, taču kas gan ir TV ekrānā redzamais salīdzinājumā ar lielo skatuvi, aktieru dzīvajām emocijām un to strāvojumu! Un, kaut arī tur mainīgajā prožektoru gaismā zem gaisa plūsmas ņirbinātajām kulisēm dziedāja un dejoja sieviete, kas sūtījusi pretīgo e-pasta vēstuli, tā taču bija Valfrīda mūzika, viņa gara un sirds uzburtā skaņu pasaule, tik piesātināta un spilgta, gan liega, gan traģiska. Trimdas latviešu dzejnieka Vārpas librets atklāja sašķeltās tautas pusgadsimtu ilgušos pārdzīvojumus kā individuālu drāmu; divus mīlētājus šķir ne vien Atlantijas okeāna jūdžu tūkstoši, bet arī nesalaužams dzelzs priekškars. Reiz pavasara naktī ilgu plosītās dvēseles, kas tik ļoti tiecas viena pēc otras, pārvēršas putnos un uzlido padebešu augstumā, lai kaut uz mirkli satiktos virs okeāna, par spīti trakojošiem viļņiem un negaisiem, taču viņus izšķir nežēlīga viesuļvētra. Vienu lidoni tā aiznes uz ziemeļiem, kur nepārredzamajā ūdens klajā peld draudīgi aisbergi un sals stindzina spārnus, otru aizrauj līdz ekvatoram saules nežēlīgajā svelmē. Tikai brīnums ļaus tiem atkal satikties, bet vai šis brīnums notiks? Ar tādu jautājumu beidzās mūzikla pirmā daļa.
Starpbrīdis ar spilgto gaismu un publikas čalošanu šķita neiederīgs un pat nevajadzīgs. Vismaz Katrīnai, jā, un arī Vīze, šķiet, domāja tāpat, jo uz Zigmunda mudinājumu iziet pastaigāties, varbūt iedzert kādu glāzi sulas vai kafijas tasi nepatikā papurināja galvu. Tomēr abām nācās celties, pakļaujoties pārējiem; meitenes un Adris pilnīgi noteikti vēlējās panašķēties ar saldējumu. Valfrīda vecāki katrā ziņā gribēja parunāties ar tik reti redzēto mazdēlu, bet Valfrīds pats vai kaisa nepacietībā tikt blakus sievai, kura šajā vakarā izskatījās tik… viņš pat nespēja atrast apzīmējumu svešāda, neparasta, it kā ne tā sieviete, kurai blakus būts vairāk nekā divdesmit gadu, bet pavisam cita, par kuru viņš nekā nezina, bet ļotī vēlas uzzināt. Cieši aptvēris Katrīnas elkoni, viņš vadīja to uz teātra kafejnīcu, kur Zigmunds jau bija paspējis ieņemt galdiņu, bet pie letes Adrians ar abām meitenēm pasūtīja, ko nu katrs bija izvēlējies. Tomēr kafejnīcas drūzmā abus izšķīra Valfrīda paziņas un kolēģi, kuri noteikti gribēja gan sasveicināties, gan apsveikt, arī šo to pajautāt vai izteikt savas domas par tikko dzirdēto. Tāpēc viņš līdz savējiem tika krietnu brīdi vēlāk, kad mazais galdiņš jau bija nokrauts visādiem gardumiem. Valfrīda māmuļa neiedomājami cienīga melnā samta kostīmā un debeszilā blūzītē ar dzintara brošu zem apkakles stūriem (viņasprāt, vienīgais piedienīgais ietērps pensionētai kultūras darbiniecei) un drusciņ samulsušais tēvs sēdēja labākajās vietās un šoreiz uzrunāja vedeklu mazliet laipnāk nekā parasti. Pieklājīgi atbildējusi uz Sauleskalna kundzes dežūrjautājumiem par mājām, darbu un veselību un palaidusi gar ausīm aizrādījumu par Adriana pārāk garajiem matiem, Kate pāri kafijas tasei vēroja izrādes publiku. Tā bija ļoti dažāda daudz jauniešu, arī pavecāku mūzikas gardēžu pulciņi, daži pazīstami jaunākās paaudzes komponisti un mākslinieki, viņu vidū arī viena no populārākajām mūzikas kritiķēm Rigonda Lapsiņa sīka un urbīga kā īlens dedzīgi žestikulējot, kaut ko stāstīja un māja ar sīkcirtaino pelnukrāsas matu kodeļas apņemto galvu. "Nez, vai šī degsme ir pozitīvi vai negatīvi orientēta? Nedod, Dievs, pēdējo! Cik zināms no lasītā, šī Lapsiņa ar savu kritiku spēj noslaucīt neiepatikušās opusa autoru no zemes virsas," Katrīna prātoja, ar acs kaktiņu manot, ka arī Valfrīds ik pa brīdim slepus pamet skatu uz enerģiskās dāmiņas pusi.