- Nu, ko jūs sakāt? vakara varonis nenocietās. Man pašam liekas, ka labi, labāk nekā Amerikā, emocionālāk. Dabiski, viņiem šo mēnešu laikā bijušas vairākas izrādes, pieraduši, pieslīpējušies…
- Es saku pa pirmo! Zigmunds atsaucās. Par muzikālo pusi vispār nav ko runāt, to mēs jau esam dzirdējuši un novērtējuši, bet izpildītāji ir lieliski, īpaši galveno lomu tēlotāji… tā panterveidīgā dāmīte, nu, super!
Katrīna sakoda zobus tā, ka iesāpējās žokļi, bet Zigmunds bezrūpīgi trieca tālāk.
- …oriģināli! Ar tādu ādas krāsu un eksterjeru, bet dzied latviski! Kur tie Čikāgas letiņu teatrāli tādu uzrakuši?
- Viņai senčos bijuši latvieši, Valfrīds nomurmināja un mēģināja pavērst sarunu citā virzienā, taču šos centienus negaidot izjauca Vize.
- Man gan viņa nepatīk! Dzied labi, nav vārdam vietas, tak tās skaistās dziesmas jau Valfrīda darbs. Tikai pati par daudz gorās un šķobās. Tik skaisti vārdi par mīlestību, tāpēc tā pakaļas tirināšana man rādās galīgi nevietā. Un tas, ka melnā, man arī nepatīk.
Vizēs negaidītajai kritikai bija nelielas bumbas sprādziena efekts. Jauniešu sačukstēšanās apklusa, Dana sastinga ar karotīti mutē. Zigmundam pārsteigumā nošļuka brilles kaut ko tādu viņš no savas mīļotās sievas nebija gaidījis! Katrīna nervozi pagrūda kafijas tasi, apšļakstot paļ pīra galdautiņu, bet Valfrīds izskatījās, kā ar slapju lupatu sejā dabūjis. Pirmā atguvās Sauleskalna kundze.
- Nu, kā kaut ko tādu! Tas taču ir rasisms, viņa izgrūda šņācošā čukstā. Tā runāt par mākslinieka ādas krāsu ir vienkārši nepiedienīgi, jo… tik izcils sniegums, es nesaprotu, Valfrīd, dēls, kāpēc tu pieļauj… tādi cilvēki…
- Ar muzikālo sniegumu, mandomāt, viss ir kārtībā. Vize palika nesatricināma tik glīta ar savu pakausī sasprausto krāšņo bizi un sīkām, tumšām sprodziņām, kas vijās ap ausīm un kaklu līdz ceriņkrāsas mežģīņu blūzes apkaklītei. Un pret melnajiem cilvēkiem vispār man nav nekādu iebildumu, bet šī man nepatīk. Tāpēc, ka gorās.
Ieva ar Danu ieplestām acīm skatījās uz savu māmiņu, it kā būtu to pirmoreiz ieraudzījušas, taču mirkli vēlāk abas neizturēja un iesmējās; smiekli pārauga nevaldāmā sprauslošanā, un ari Zigmunda lūpu kaktiņi noraustījās.
- Galu galā, katram ir tiesības uz savu viedokli, viņš rezumēja. Neņem ļaunā, vecīt, Zigis piebilda, paklapēdams Valfrīda plecu, sievietei var būt ari cits skatījums uz lietām, it sevišķi, ja runa par mīlestības būšanām.
- Ir jau labi. Valfrlds bija atģidies un drusku samocīti pasmaidīja. Patiešām, Vizei noteikti var būt savas domas. Viņš pūlējās neskatīties uz Katrīnas pusi, nebūdams drošs par to, ko šajā situācijā varētu paust viņas seja. Labāk iesim atpakaļ uz zāli, drīz sāksies otrā daļa.
Un viņi arī gāja, Valfrīda mātes paklusās, joprojām sašutumā versmojošās murmināšanas "Kaut kas neiedomājams… attieksme… kas tā par sievieti, pilnīgs profāna viedoklis… tāda nespēja novērtēt izcilu darbu…" pavadījumā. Katrīna caur pusnolaistām skropstām lūrēja Vizēs pakausī un prātoja, kāpēc viņa pateica to, ko pateica. Tāda publiska uzstāšanās ārpus ģimenes, draugu vai kaimiņu loka Zigmunda sievai nepavisam nebija raksturīga, parasti, ja kas nepatika vai šķita nepieņemams, viņa to atklāja tikai vēlāk, kad svešu nebija klāt. Vai tiešām Vize būtu kaut ko nopratusi? Kādā veidā? Viņa, Katrīna, taču pūlējās visiem spēkiem, lai neviens pats nenojaustu, ka starp viņu un Valfrīdu izskrējis melns kaķis, tfu, nevis melns kaķis, bet pamelna Rozālija.
- Paklau, es jau teicu, ka tev ir tiesības uz savu viedokli, un tam pilnīgi piekrītu, bet tomēr baigi gribas zināt, kāpēc tu tā sacīji, tai pašā brīdī sievai ausī čukstēja Zigmunds.
- Vai tad es pateicu ko aplamu? tā atčukstēja. Man nepatīk, kā viņa uzvedas, un man nepatīk Katiņas izskats.
- Ej tak tu… Zigmunds noelsās. Kāds te sakars?
Vize neatbildēja, tikai izteiksmīgi paraustīja plecus.
- Es, piemēram, uzskatu, ka mammai ir taisnība, paskaļi bilda Ieva, kas noslēdza grupas arjergardu, sev pa priekšu ejošajam Adrianam un Danai. Dzied tā, kā viņai bija vārds, Kimberlija, patiešām neslikti, bet attiecībā uz pārējo… Tev varbūt arī viņa šķiet forša? tas bija adresēts Adrianam.
- Man tāda doma vispār nav ienākusi prātā. Puisis papurināja galvu. Lai viņa izskatās vai izdarās tā vai šitā, galvenais, lai izrāde būtu laba un tētis apmierināts.
Tad jau priekškars atkal vērās, atskanēja mūzika, no jauna paņemot klausītājus savā varā. Dramatiskais stāsts noslēdzās ar happy end putnos pārvērtušās dvēseles, sala un svelmes mocītas, pēdējiem spēkiem izdziedāja pasaulei savu mīlestības un sāpju stāstu, un, to dzirdot, viļņi pārstāja bangot, vētras plosīšanās rima, leduskalni atkāpās, mākoņi sastājās priekšā saulei, un visa daba ieklausījās bezgalīgās, neuzvaramās mīlestības dziesmā. To klausīties atlaidās arī jūras putnu bari, un drosmīgie albatrosi pavadīja mīlētājus līdz mazai, ziedošai saliņai pašā okeāna vidū, kur tie beidzot satikās.
"Ak Dievs, ko ar mani dara viņa mūzika!" domāja Katrīna, drudžaini susinot acis mazā mutautiņā. "Man vajadzētu dusmoties, palikt saltai kā tur tie aisbergi, bet es kūstu kā sniega sauja ekvatora saulē. Tas nav godīgi, jā, tas nav godīgi, ka vienam cilvēkam dota tāda vara pār otru! Un viņš to izmanto negodīgi, zinot, ka… ak, bet kāda gan tam visam nozīme!"
♦ <0> ♦
Pagāja divas dienas; līdz Ziemassvētkiem bija palicis pavisam nedaudz laika, lai īstenotu vērienīgos plānus svinību sagatavošanai. Skolā bija sākušās brīvdienas, tāpēc, tikko kļuva gaišs, Adrians posās braucienam uz Riekstukalnu, kur gaidīja ne vien mīļotā meitene, bet arī aizraujoši darbi krāsaino lampiņu virteņu izkāršana, mazas slidotavas iekārtošana ezera stūrī, eglītes meklēšana bunkuram un tamlīdzīgi. Kamēr jauniešu trijotne vadīja neizsakāmi līksmas stundas un Vize cepa piparkūkas, Zigmunds sēdēja savā darbavietā, darīja savu darāmo, bet viņam iekšā grauzās negants ķirmis.
Vizēs lakoniskais izteikums par amerikāņu dziedoni un vēl jo vairāk Kates izskatu malās pa galvu visā garajā, naksnīgajā mājupceļā no Rīgas, un viņš nevarēja vien sagaidīt, kad tiks mājās, lai beidzot izjautātu sievu sīkāk. Varbūt viņa zina ko tādu, par ko Zigmundam nav ne jausmas, ej nu saproti tās sievietes. Brīžiem viņām galvā saviešas galīgās muļķības, visvisādas iedomas un pekstiņi, tomēr citkārt cilvēks vai apstulbst no tā, uz ko spējīga izslavētā sieviešu intuīcija!
Un tu patiesi domā, ka Katiņa bija slima? Vize, matus ķemmējot, nosprauslojās bezmaz nicīgi. Kā tad vienas dienas laikā vesela, ne šķavu, ne iesnu vai kāsa! Mandomāt, tur pavisam cita lieta… ka tik Valfrīdam ar to melnpupaino…
- Tas nu gan nevar būt! Zigmunds vētraini aizstāvēja draugu. Pati redzēji ballītē pēc izrādes viņš tai ne virsū neskatījās, tik vien, ka ar galvu pamāja.
- Tas bija ballītē. Vize palika pie sava. Tu jau nezini, kas šiem tur Amerikā bijis. Un tā virsū neskatīšanās bija par daudz uzkrītoša. Savu mūžu neesmu redzējusi Kātiņu tādā ģīmī.