Abi vēl kādu brīdi paķīvējās, pēc tam iemiga; rīta steigā un meitu klātbūtnē šai tēmai vairs nepieskārās, taču Zigmunda galvā tā bija un palika, sākumā gandrīz nejūtama, taču divu dienu laikā izauga līdz prāvam, ēdelīgam ķirmim, kas pamazām aprija visas citas domas un tūka aizvien lielāks. Viņš ar dziļu nepatiku bija spiests atzīt, ka, iespējams, Vizēs acis bijušas redzīgākas nekā viņējās. Un, kaut gan visvieglāk būtu izlikties, ka viss ir kārtībā, tomēr pusstundu pirms pusdienlaika Zigmunds ar smagu nopūtu paņēma mobilo tālruni, lai zvanītu draugam.
- Vajag parunāt, viņš teica, kad abi bija apmainījušies sveicieniem un īsu informāciju par to, ko katrs dara. Tu vari atnākt pie manis?
- Darbā? Valfrīds brīnījās. Zigmunda priekšlikums bija visai neparasts kurš gan nezināja viņa milzīgo aizņemtību? Kāpēc tu vakarā pirms mājās braukšanas negribi pieskriet pie mums? Padzertu kafiju, papļāpātu bez steigas, man ir dažas idejas par Ziemassvētkiem.
- Nē, šovakar nesanāks, paredzēta skriešana pa veikaliem dāmas iedeva līdzi veselu sarakstu. Man pēc pusstundas būs pārtraukums. Tu varētu tikt šurp?
- Labi, aiziešu, mazliet saintriģētais Valfrīds norūca.
Viņš paskatījās, ko dara Katrīna. Sieva, biezā šallē salīgi satinusies un uzkumpusi kā večiņa, sēdēja pie datora. Uz viņa teikto par došanos pie Zigmunda Kate atbildēja ar tikko jūtamu pamājienu.
Zigmunds sagaidīja draugu, stāvēdams uz ielas pie datorservisa firmas durvīm. Abi sarokojās.
- Nu, kas tik pēkšņi atsagadījies? Valfrīds pajokoja, taču, redzot drauga pierē ievilkušos stāvo grumbu, jautrība pagaisa.
- Tā kā mēs viens otru pazīstam divdesmit piecus gadus, es iztikšu bez ceremonijām un gariem ievadiem. Kas noticis ar Kati?
Valfrīds spēji saknieba pilnīgās lūpas. Vai Zigis nešauj pāri strīpai? Vai viņa un Katrīnas attiecības nav tikai abu personiskā lieta?
It kā noklausījies viņa domas, Zigmunds iesvieda izsmēķi sniegā un pētoši ieskatījās Valfrīdam acīs.
- Protams, tu vari teikt, ka tā nav mana darīšana, tomēr pats labi zini, ka ir gan. Tu esi mans draugs, labākais kopš laika gala, bet Kate arī ir draugs, vai ne? Un, ja jums kaut kas ne tā, tad tas attiecas arī uz mani un ne tikai uz mani, saproti?
- Nu, tu zini, Kate nebija īsti vesela… Valfrīds piesardzīgi iesāka, sameklēja kabatā cigarešu paciņu un aizsmēķēja. Tāpēc jau…
- Paklau, sarunāsim, ka vismaz man tu nespraudīsi banānus ausīs! Zigmunda balss kļuva skarbāka, jo Valfrīda neīstums bija teju ar roku sataustāms. Vesela, nevesela… Jautājums kāpēc nevesela? Ar saaukstēšanos tam nav nekāda sakara, par to mēs uzreiz varam vienoties. Labāk pateikšu uzreiz, ka tādu ģīmi, kāds Katei bija Rīgā visa pasākuma laikā, es viņai jau reiz esmu redzējis, tas gan bija drusciņ pārspīlēts, jo īstā redzētāja bija Vize, bet vai tad vīrs un sieva nav bezmaz viena miesa un dvēsele? Tāpēc Zigmunds droši pierakstīja Vizēs redzējumu sev. Un tās nav manas visforšākās atmiņas, tici droši! Tad kā tev kaut kas bija ar to melno panteru? Toreiz, vasarā? Un Kate to kaut kā dabūja zināt?
Valfrīds drūmi pamāja. Kāda jēga liegties, ja reiz Zigis vai nu pats, vai ar Vizēs palīdzību visu uzminējis.
- Tur nebija nekā nopietna, viņš izgrūda. Viena vakara piedzīvojums, pat ne piedzīvojums, tā sanāca, un viss. Es domāju… tu kā vīrietis to spēj saprast.
- Nē, tieši kā vīrietis es tevi nesaprotu, Zigmunda atbilde skanēja kategoriski. iMēs ar tevi esam pietiekami veci, lai apjēgtu, ka kniebšanās, ar ko pagadās, nav nekāda vīrišķības pazīme. Lai velns mani parauj, ja man jebkad prātā ienākusi doma nokniebties ar kādu veceni no malas un piešmaukt Vizi, jo viņa ir mana sieva, un nevienas citas man nevajag. Punkts!
- Tad ko man tagad, tavuprāt, pakārties vai? Valfrlds kļuva nikns. Domā, es nenožēloju? Un kā vēl nožēloju, bet tas ir noticis, un Kate to uzzināja. Gandrīz iekrāva man pa galvu ar biezputras šķīvi.
- Tomēr neiekrāva? šķībi pasmīnēja Zigmunds. Laikam jau Kātiņā ar gadiem sāk zaudēt asumu, agrāk būtu uzmaukusi tev galvā visu kastroli.
- Kā tad! Kastroli. Johaidī, vecīt, labi morāli man nolasīji, un pietiek! Teicu, ka… tāpēc nav jēgas mani vēl zāģēt, jau tā jūtos sazāģēts gabalos. Kate ar mani nerunā, tikai tad, kad puika mājās, pasaka kādu vārdu, lai tas neko nenojaustu. Cik ilgi tāds absurda teātris var turpināties? viņam nodrebēja lūpas. Es gribu izlīgt, izdarīt tā, lai viņa man piedotu, lai viss būtu kā agrāk.
- Tu esi pārliecināts, ka šis bija tavs pēdējais kreisais gājiens?
- Pilnīgi! Valfrīds pavērsa skatienu sānis. Saules nebija, tomēr sniega kupenas vizuļoja tik baltas, ka acīs sāka sūrstēt. Es jau Katei teicu, bet viņa vai nu vispār neklausās, vai nikni novaibstās. Tāpēc man ienāca prātā… Vajag kaut ko tādu, kaut ko superīgu, tik emocionālu, ka viņa vienkārši vairs nespēs dusmoties. Tu palīdzēsi?
- Ir nu gan jautājums! Zigmunds nosprauslojās kā aizkaitināts kaķis. Kā tu domā, kāpēc tad es tev zvanīju? Pūt vaļā savas idejas, man nav
daudz laika, pēc desmit minūtēm atbrauks viens jūzeris ar savu kompi.
♦ ♦
Tradīcija, ko Reizemaņu un Kursīšu-Sauleskalnu ģimenes rūpīgi kopa jau daudzus gadus, nozīmēja kopīgu Ziemassvētku vakara pavadīšanu, turklāt, ja vienu gadu tas notika Saules ielas namiņā, tad nākamajā visi svinēja Riekstukalnā. Katrai vietai bija savas priekšrocības. Pilsētas Ziemassvētkos vecāku un jauniešu kompānija braukāja vai staigāja pa ielām, apciemoja lielās svētku egles, pie katras iebaudot vai nu karstu kafiju, vai karstvīnu no termosa un iekožot pa pīrādziņam; programmā ietilpa ari iegriešanās baznīcā un zvanu spēļu klausīšanās. Pēc tam devās uz māju, kur kopīgi kūra kamīnu, iededzināja eglīti, un Valfrīds uz vecā klavesīna spēlēja burvīgus, senus Ziemassvētku korāļus, pārējiem dziedot līdzi (atskaitot Zigmundu, kurš nez kāpēc sāka spurgt ik reizi, kad citi dziedāja "Jūs, bērniņi, nāciet").
Riekstukalna Ziemassvētki parasti sākās ar pamatīgu izpikošanos sētsvidū ja vien dabasmāte nebija noskopojusi sniegu. Dažreiz notika ari lieliska vizināšanās pa meža ceļu vecās kamanās, ko steliņģi nostāvējusies Rosinante rāva tik strauji, ka ik pa laikam kāds braucējs ar jūsmīgu brēcienu ievēlās kupenās; reiz gadījās pat tā, ka nezināmu senču vai bāleliņu cirstās kamanas neizturēja jandalēšanos un salūza, tad nācās brist uz māju kājām. Kad bērni vēl bija mazi, tos kā bezdelīdzēnus strīpiņā sasēdināja uz Rosinantes apaļās muguras, Zigmunds ņēma ķēvi pie grožiem, bet Vize ar Katrīnu katra no savas puses uzmanīja, lai kāds nenokrīt. Nabaga kamanas palika mežā līdz brīdim, kad Zigmundam atradās pietiekami daudz laika, lai aizdabūtu tās līdz šķūnim, kur antīkais braucamrīks, kā nekā salāpīts, atpūtās līdz nākamajiem svētkiem.
Šajā gadā svētku vakaram bija jānotiek Riekstukalnā. Rita pusē, kamēr Vize krita pārmērībās, stūķējot lielajā, mazliet pārveidotajā maizes krāsnī cepešpannas ar zālītēm apkaisītiem medījuma gabaliem un pīrādziņu plātes, Zigmunds savā darbavietā cīnījās ar bojātām datoru mātesplatēm, nobirušiem procesoriem, vīrusu apsēstām zibatmiņas kartēm un ieklemmējušiem printeriem, bet māsas Reizemanes bizoja pa veikaliem, lai operatīvi iztērētu gada pēdējo kabatas naudu. Adrians savā istabā saiņoja dāvanas; ar piecām tika galā gana ātri, taču Danai paredzētais sainis prasīja teju vai stundu ārkārtīgi piņķerīga darba. Katrīna visai nošļukušā garastāvoklī pie virtuves galda maisīja līdzņemamos salātus, pat īsti neapjēdzot, kādus produktus tajos iejaukusi. Uz palodzes šļauceniski gulēja Tuta Otrā un apmierināti murrāja, pieēdusies vistas gaļas atgriezumus, nēģu galvas un ceptas reņģes pārpalikas no Katrīnas firmas uzkodas, kad necilās zivtiņas tika apceptas eļļā līdz kraukšķīgumam, sakārtotas traukā pamīšus ar marinētu ķiploku daiviņām un pārlietas ar pikantu sinepju mērci.