Patiesībā Kate šo priekšpusdienu bija vēlējusies pavadīt pie datora, pārskatīt un apkopot informāciju par senajām dabas katastrofām Kurzemē cerībā kaut cik novērst domas no pārdzīvotā emocionālā satricinājuma. Taču no rīta Valfrīds absolūtā bezkaunībā citādi viņa gājienu Katrīna novērtēt nespēja palūdza, nē, īstenībā pat pieprasīja sev dažas stundas kabinetā un netraucētā vienatnē, jo viņam, redziet, nepieciešams pastrādāt ar abiem datoriem vienlaikus. Nebūtu bijis līdzās Adriana, Katrīna noteikti pateiktu kādu intīmu dzēlību, bet nācās samierināties un jaukt salātus fiziskā un dvēseliskā vientulībā.
Iebērusi dīvainajā maisījumā turpat puspaciņu malto melno piparu, viņa pavirši izcilāja to ar koka karoti un pagrūda bļodu pie malas.
Nē, jāiedzer kafija, tā kaut drusku uzpurinās. Bufetē jābūt šokolādē ieglazētām žāvētām aprikozēm, ja Adrians nav paspējis iznašķēt visas. Katrīna pastiepa roku pēc karstās tējkannas, lai uzlietu virduli krūzē iebērtajai kafijai, kad vienatnības piesātinātajā virtuvē atskanēja Vivaldi "Pavasara" jūsmīgās vijoļbalsis. Telefons… kas gan tur varētu zvanīt? Numurs sākās ar 636. Vietējais fiksētais? Hm, šķiet kaut kur redzēts. Interesanti. Kate nospieda zaļo taustiņu.
- Sveika, askētiskā vientuļniece! Ko, nepazīsti? Sievietes balss klausulītē bija tik pilna līksmības, ka gandrīz apšķebināja jau tā nelāgo dūšu. Helga?
- Pazīstu gan, Kate noklepojās. Sveika!
- Es tev gribēju novēlēt priecīgus Ziemassvētkus, bijusī (vai patiešām bijusī?!) draudzene trieca tālāk. Lasīju "Kultūras Dienā" Lapsiņas rakstu par tavējo esot bijusi kolosāla izrāde, tātad apsveicu arī ar to!
- Paldies, Katrīna izmocīja. Tev arī priecīgus…
- Spriežot pēc tavas balss, tu man novēli visu ko, tikai ne priecīgus svētkus. Nu, vai vienreiz beigsi uz mani bozties?
- Es nebožos. Zinu, ka tas ir aplam, ka esmu baigi neforšā, un…
- Beidz, mana mīļā Kačele! Helgas līksmībai piejaucās kāds grams nopietnības. Es taču saprotu, ak kungs, cik labi es tevi saprotu. Bet, tici vai ne, esmu nolēmusi tev sagādāt pavisam priecīgus svētkus, un, ja tu pēc minūtes no priekiem nelēkši stāvus gaisā, zvēru, ka aprišu savu datorpeli!
- Ceru, ka tava pele ir mazmazltiņa un tu to dabūsi lejā pavisam viegli. Katrīna skumji pasmaidīja par draudzenes optimismu.
- Ak, tu, mana rūpīgā! Klau, vai tu kādreiz ieskaties vietējā avīzē vai vismaz interneta portālā? Skaidrs, ka ne, Helga turpināja, pat nesagaidījusi atbildi. Ja tu to būtu darījusi, tad tagad zinātu, ka kopš divām dienām mums ir jauns direktors, pareizāk, direktore. Eva, pilnā vārdā Evelīna Ritere. Būsi tak dzirdējusi?
Katrīna bija gan dzirdējusi, turklāt ne vien dzirdējusi, bet arī tikusies ar Evelīnu Riteri, viduslaiku rakstu avotu pētnieci, Valsts Vēstures arhīva speciālisti. Pasaulīt mīļo, kā tad tas varēja notikt? Kā gan pašvaldībai izdevies atdabūt tāda līmeņa vēsturnieci uz šejieni, un vēl… direktore?
- Kas, tev mēle balta, vecenīt? Šķiet, Helga bija apmierināta ar panākto efektu. Un tagad elpo labi dziļi, jo pirmais, ko Eva izdarīja, bija mūsu iepriekšējā direktoriņa-rīkotājiņa atlaišanas pavēļu pārskatīšana. Ieraudzījusi tur tavu vārdu, viņa bija pilnīgā autā, vari man ticēt bez bailēm un šaubām!
- Helga… Katrīna izdvesa. Tu… ja tu joko, ja tu tagad muļķojies, tad es…
- Ar tādām lietām nejoko! Vārdu sakot, man uzticēts apjautāties, vai tev pašlaik ir kāda nodarbošanās, kādas saistības, un, ja ir, tad noskaidrot, vai tu tās varētu savienot ar darbu muzejā savā iepriekšējā amatā. Nu? Nāksi atpakaļ? Kačele, tu tak neiespītēsies tā muļķa dēļ, kurš nu jau pats ir vēstures mēslainē! Tad kā man rit to peli?
- Nē, protams, nē! Balss gandrīz atteicās klausīt. Pasarg' Dievs no tādas apgrēcības, lai šī dzīvo ilgi un laimīgi. Es pat nedomāju spītēties, katrā ziņā iešu… Kad?
- Tūliņ pēc lielajām brīvdienām, tas ir, pēc Jaunā gada, Helga kļuva lietišķāka. Tici man, tevi gaidīs ar nepacietību, un, ē, es jau sameklēju brīnišķīgu vietiņu topošajā pils muzeja bibliotēkā, kur mēs trešajā janvārī uzvilksim draudzības atjaunošanas dūmu. Ak tu, neticīgā… zini, kā man tevis pietrūka?
- Man tevis arī, nočukstēja Katrīna, piedod…
- Kāda runa! Viss piedots, aizmirsts, apbedīts un maijpuķltēm apstādīts. Būtu gaužām labi saskrieties vēl šajā gadā, bet es šovakar sešos izlidoju uz Londonu pie Rūtas. Vari iedomāties, mans meitēns pirmoreiz ielūdz mammu angļu Ziemassvētkos! Tā nu es pametu savu Minčuku likteņa un iekārīgu sieviešu varā un traucos pie sava bērna. Jācer, ka nesastrīdēsimies jau pirmajā vakarā.
- Tad tu dabūsi slaveno angļu Ziemsvētku pudiņu. Katrīna juta, ka smaida, un vienlaikus ar šo smaidu gluži fiziski jūtams no sirds novēlās vesels bluķis, bēdu un kreņķu šļūdoņa atnestais klintsgabals. Skaties, nesaķer vēdergraizes!
- Ko nu par to… Kaču, bet tu iedomājies tās brendijā izmērcētās rozīnes, mmm… Ja izdosies, es kādu saujiņu iebēršu kabatā priekš tevis. Nu, tad svinam priecīgi?
- Svinam, cik vien priecīgi iespējams! Katrīna atsaucās no visas sirds. Un tiekamies muzejā jaunajā gadā!
- Svēta lieta. Helga kļuva steidzīga. Nu tad čau, čau, man vēl šis tas jāpadara, un divpadsmitos izbraucu. Laimīgi tev!
Tikai tad, kad plaukstā sasilušais tālrunis jau gulēja uz galda, Katrīna pa īstam aptvēra notikušo. Vēl nedēļa, un viņa atkal ies uz darbu! Uz savu mīļoto, izloloto, pasaulē vienīgo darbu! Apsēdīsies pie vecā rakstāmgalda, kas apkrauts kartona kastītēm, pilnām arheoloģijas dārgumu, aprakstu mapēm un piezīmju krājumiem, paskatīsies pa logu uz Ventas panorāmu un turpinās… it kā nekas nebūtu noticis. Ak Dievs, kāda laime atkal iet uz darbu! Uz tikko uzdāvātā prieka spožā fona pat Valfrīda nekrietnība saraucās maziņa un melna kā no plīts izbiris sodrējiņš. Dzīvesprieks atgriezās tik strauji, ka no tā pārpilnības gandrīz apreiba galva. Viņa uzlēja vēl neatdzisušo ūdeni divām tējkarotēm kafijas un maisīja tik dedzīgi, ka notašķīja galdu. To slaukot, Kate ieskatījās bļodā ar apziņas atbūtnē gatavotajiem salātiem.
Velna milti, kas tas tāds? viņa nomurmināja, piesardzīgi iegrāba koka karotē un pielika pie mutes. Pat bagātīgā piparu un sinepju klātbūtne nespēja notušēt nesakarīgā sajaukuma aplamo garšu.
Nedomājot ne mirkli, Katrīna izgāza bļodas saturu atkritumu spainī un ķērās pie normālu, Ziemassvētku galda cienīgu salātu gatavošanas priekšdarbiem. Kamēr vārījās pusducis olu un divas rīsu paciņas, viņa paspēja izmazgāt matus un uzkopt virtuvi līdz teju nedabīgam spīdumam.
- Mamm, man viss kārtībā, varu braukt kaut tūlīt. Nedzirdami ienākušais Adrians mulsi skatījās apkārt. Nu tu gan ņemies! Kaut kas noticis? Tu izskaties tik priecīga, it kā būtu laimējusi džekpotu.
- Esmu arī, viņa attrauca, klusībā tīksminādamās par dēla pievilcīgajiem sejas vaibstiem un stalto stāvu džinsos un baltā rupjvilnas kamzolī. Mani aicina atpakaļ uz muzeju… tur jauna direktore. Helga zvanīja un pateica. Tas ir vairāk nekā desmit džekpotu kopā!