Katrīna sašķieba lūpas; tikko manāmās rieviņas starp nāsīm un mutes kaktiņiem ievilkās dziļāk. Acis aizplīvuroja pelēcīgi mākonīši, bet Kate spītīgi atmeta galvu, it kā nopurinot tos. Adrians saknieba lūpas, Zigmunds līdzjūtīgi nokrekstējās.
- Tu uzminēji! Man kopš jūlija uzradās milzums brīva laika. Nu… jā, vārdu sakot, mani saīsināja un noīsināja pavisam.
- Tas ir… kā noīsināja?
- Tā. Direktors paziņoja, ka šais grūtajos apstākļos muzeja zinātniskais darbs jāpakārto atraktīviem pasākumiem, kas veicina apmeklētāju pieplūdumu. Es nespēju būt pietiekami atraktīva, tāpēc vairs nebiju vajadzīga, viņa noskaitīja kā pantiņu un šķērmi saviebās.
Valfrīds apstulba.
- Kā nebiji vajadzīga? Un zinātniskie darbi… pētījumi, arheoloģija gadu garumā… johaidī, kā tas var būt? Un augstskola?
- A, nu tur mani tikai saīsināja… uz pusīti. Līdz ar to… pats saproti, laika daudz, naudas maz, ziema nāk virsū, vismaz par ēšanu varēsim nesatraukties. Katrīna aizgriezās un uzlēja kannā iebērtajai kafijai verdošu ūdeni.
- Katiņ, tu varēji… kāpēc tu man neko neteici ne pa telefonu, ne e-pastā?
- Tāpēc, ka nolēmu, ka ar sliktām ziņām nav jāsteidzas. Kas būtu mainījies, ja tu zinātu? Tikai nervozētu, bet tas traucē darbam. Vai tev to vajadzēja? Es nolēmu tevi atstāt mierā, bet mēs, izņemot Zigi, kurš, paldies Dievam, nav saīsināts nevienā vietā, draudzīgā pulciņā rāvāmies pārtikas sagādes frontē. Kate nolika smago kannu uz galda un izstumdija uz septiņām pusēm raibas krūzītes. Saspringums viņas sejā izkusa kā migla rīta saulē, un, uzlūkojot visus mīļos cilvēkus, rūgtuma rievas atkal pārvērtās smaida krunciņās.
- Tu nemaz nevari iedomāties, Valfrīd, cik kolosāli mēs šogad sēņojām un ogojām. Agrākos gados, nu… tas gandrīz neskaitās, bet īstenībā mūsu mežā ir šausmīgi daudz brūkleņu, aveņu un kazeņu, nesot netīros traukus uz izlietni, sajūsmināti stāstīja Ieva.
- Un sēņu, papildināja Dana. Šitādas baravikas! Viņa salika kopā abas dūrītes.
- Vēl mēs palīdzējām kaimiņiem norakt kartupeļus, Vize turpināja izklāstīt abu ģimeņu pārtikas programmu, no turienes tie piecpadsmit maisi. Un āboli…
- Āboliem es vairs nespēju skatīties virsū, Zigmunds sūdzējās. Šitais sieviešu bataljons tā aizrāvās ar sulas spiešanu, ka gandrīz izspieda ari mani…
- Tā, lūk, mīļais. Salējuši kafiju krūzītēs, Katrīna papliķēja vīra plecu. Paēduši būsim, bet, kas attiecas uz visu pārējo, atliek tikai cerēt uz taviem aizjūras dālderiem.
- Nu gan jaukas lietiņas. Valfrids nogrozīja galvu. Aizjūras dālderi, protams, ir, bet neba liela kaudze. Nekas, kaut ko izdomāsim. Pag, es gandrīz aizmirsu. Viņš piecēlās un paņēma no palodzes greznu skārda kārbu. Džeks Daniels, dāmas un kungi, no Čikāgas tax free\ Iedzersim par to ievārījuma cisternu…
- Par tavu jauno mūziklu! Kate atgādināja.
- Par baravikām arī… Dana nopīkstēja skumīga zvirbulēna balstiņā, skaidri zinot, ka viņai pāri okeānam atceļojušo viskiju nedos. Mierinājumu sniedza vienīgi tas, ka arī Ieva to nedabūs, ar viņas knapajiem septiņpadsmit, ha!
- Un, kā allažiņ, par garajām fermātām! Zigmunds nobeidza, bet Katrīna šmaugi izcēla no ledusskapja šampanieša pudeli.
- Sievietēm un bērniem. Viņa uzmeta bargu skatienu Adrianam.
- Mamm, man ir deviņpadsmit gadu, puisis aizvainoti nomurkšķēja, taču, apzinoties, ka uz vecākiem šis arguments neiedarbosies, padevīgi apklusa.
Vize devās pēc glāzēm. Viņa bija tikusi līdz telpas vidum, kad vienlaikus notika, lūk, kas: virtuves bufetē saliktās glāzes, itin kā priecājoties par gaidāmo tikšanos ar augstvērtīgu viskiju, skali džinkstēdamas, palēcās; uz palodzes tupošā Tuta Otrā baisi iešņācās un uzboza gaisā visas spalvas, bet Vize, bailīgi iespiegdamās, aizstreipuļoja uz sienas pusi.
- Ellē, kas tas? Zigmunds trūkās kājās, pēkšņi sajuzdams, ka krēsls zem viņa par varītēm stumjas nost no galda. Abas meitenes katra no savas puses pieķērās Adrianam, un visi trīs spēcīgi uzgrūdās galda malai. Izlokoties starp šķīvjiem un bļodām, pa galdu aizpludoja septiņi tumšbrūni kafijas strautiņi.
Katrīnai šķita, ka zem kājām pēkšņi zudis pamats, un viņa iepleta rokas viena joprojām turēja šampanieša pudeli -, it kā pūlētos saglabāt līdzsvaru uz zvalstīga kuģa klāja.
- Kas par velnu… Redzot, kā bļodas, šķīvji un šļakstīgās kafijas krūzes lēnām, bet noteikti braukā pa galda virsu, Valfrīdam viegli sareiba galva. Ar vienu roku pieķēries galdam, ar otru viņš sniedzās pēc Katrīnas pleca. Kas notiek, zemestrīce, vai?
Glāzes virtuves bufetes plauktā drebēja šķindēdamas kā aptracis zvaniņu orķestris, kam nesaskanīgi piebalsoja katlu vāki uz plīts un galda piederumi atvilktnē. Klavieru stīgas kakofoniski džinkstēja, ieplaisājusi loga rūts iedūcās kā draudīgs dundurs, no malkas kaudzītes ar brīkšķi noripoja divas pagales. To visu pavadīja savādi draudīga, zema dunoņa kā tāli pērkondārdi.
Vize saķēra galvu un cieši aizmiedza acis; viņa noteikti būtu pakritusi, bet Zigmunds paspēja viņu satvert. Valfrīds ar vienu roku pierāva Kati sev klāt, ar otru joprojām turēdamies pie vibrējošā galda malas. Adriana acis trauksmaini meklēja tēva skatienu, bet plaukstas glaudīja šņukstošo un trīcošo meiteņu plecus.
Tad, tikpat pēkšņi kā sākusies, drebēšana un duna norima. Sekojošais klusums bija tik dziļš, ka iedžinkstējās ausis; klusumu pārtrauca
Vizēs un meiteņu baiļu šņuksti un pārējo satrauktie elpas vilcieni. Šķita, ka pat lietus pārsteigumā uz brīdi piemirsis dārdināt palodzes.
- Ārprāts… Katrīna noelsās un atlaida Valfrīda delmu, kurā bija ieurbusies ar visiem desmit nagiem. Kaut ko tādu…? Ellē purā, kas notiek Latvijā?
- Konkrēti zemestrīce, mākslotā možumā pasludināja Zigmunds. Nomierinies, Vižuk, nu jau viss ir cauri, tāpēc ka…
Tobrīd glāzes nošķindēja vēlreiz, tiesa, daudz klusāk. Arī klavieru stīgu džinkstoņa bija tikko saklausāma.
- Laikam patiešām zemestrīce… Kate nervozi noklepojās. Nupat bija tā sauktais pēcgrūdiens, es lasīju, tā mēdzot būt. Nu gan laikam ir cauri, paldies Dievam! Paskat, Tuta arī nomierinās un pie durvīm neskrien, tad jau viss kārtībā, māja nesabruks.
Tik tiešām Tuta Otrā paošņāja gaisu, nosprauslājās un, steidzīgi aplaizījusi kreiso priekšķepu, pāris reižu apgriezās ap savu asi un savijās melni spīdīgā Gordija mezglā.
- Kāpēc gan lai bruktu māja? Zigmunds apsēdināja šņukstošo sievu un paņēma glāzi, kas joprojām gaidīja grādīgo saturu. Pie mums galu galā nav nekāda seismiski aktīvā zona, kā šiem tur Lisabonā vai Sanfrancisko!
- Bet grūdiens bija pamatīgs… Valfrīds pārlaida roku pierei, kas bija mazliet valga. Nez cik balles varēja būt?
- Kādas četras, vai… nomierinoši pliķēdams Vizēs delnu, minēja Zigmunds.
- Cik atceros no fizikas… konkrēti, Rihtera skalas, tad mēbeles braukā pie sešām, Adrians iebilda. Un galds reāli sakustējās.
- Nu… sacīsim, nekur tālu šis neaizbrauca, tad jau sešas īsti nebija, bet ar visu to… gaužām neparasti… Valfrīds domīgi sacīja.
- Kas… kas tagad būs? Vizēs pelēkās acis aizmigloja asaras, un viņa bažīgi uzlūkoja savas mīļās meitas, Zigmundu, tad visus pārējos. Tas ir pasaules gals? Rakstīja taču, ka kaut kādā kalendārā…
- Daudz ko visādi šarlatāni raksta! Nē taču, nomierinies, zemestrīces kaut kur citur pasaulē notiek gandrīz katru dienu, un tāpēc nekāds gals nav pienācis. Pie mums gan tādas trīcēšanas notiek reti, nu, dažkārt gadās… Katrīna aši nobēra un juta, ka sirds pamazām nomierinās un no trakajiem aulēkšiem pāriet uz vienmērīgiem pukstiem.