- Kolosāli, dēls nopriecājās. Zini, kā saka taisnīgums uzvarēja. Tad jau tev būs supersvētki, vai tad ne?
- Dabiski! Katrīna ar plašu žestu iepludināja rīsu, kapāto olu un laša konservu maisījumā spīdīgu majonēzes straumīti. Tici vai ne, jūtos kā no jauna piedzimusi.
- Tu tētim pateici?
- Nē, nepaspēju. Viņš ieslēdzies kabinetā un nenāk laukā jau trešo stundu, Katrīna neviļus iespurcās. Viss, kas no rīta bija šķitis dramatiski drūms, tagad rādījās smieklīgs.
- Varbūt gatavo dāvanas? Adriana tumši zilajās acīs pazibēja bērnišķš prieks. Vai tas nav vienreizēji, ka mums katram katru gadu Ziemassvētkos garantētas sešas dāvanas? Padomā, ir taču cilvēki, kam nav nevienas.
- Tagad man negribas domāt par tik skumjām lietām. Katrīna aši sapildīja gatavos salātus plastmasas konteinerā. Protams, arī viņa bija sagatavojusi pusduci sainīšu, tikai vienam no tiem šogad pietrūka mīļu domu. Labāk pastāsti, ko tu dāvināsi Danai? Viņa taču tagad ir kas vairāk par bērnības draudzeni?
- Nu… jā, ir gan. Adriana gludie vaigi pielija ar gaviļainu sārtumu. Dana… mamm, viņa ir absolūtā meitene, goda vārds! Es, es viņu ļoti mīlu. Un tas ir uz visiem laikiem. Bet dāvana… apsoli, ka tu nesmiesies un nevienam pirms laika neteiksi!
- Es klusēšu kā nedzīva miroņa nomirušais līķis, Katrīna svinīgi apzvērēja, paceldama koka karoti, no kuras tikko bija laizījusi majonēzes paliekas.
- Putnu barotavu… Adrians nomurmināja, mātes baisā zvēresta mazlietiņ satriekts. Tad turpināja jau pārliecinātāk. Tā ir ļoti specifiska, tu redzēsi. Viss no dabiskiem materiāliem, āķīši speķa gabaliem, kaņepju un vārpu kūlīšiem, silītes saulpuķu sēklām un tamlīdzīgi. Un ar ornamentiem…
- Latvju raksti putniņiem? Katrīna smiedamās apjautājās, bet tūdaļ pati sevi apsauca. Neņem galvā, neņem galvā, Adrīt, pats redzi, ka man smejamais piemeties.
Pulksteņa rādītāji tuvojās vieniem; Valfrīds vēl aizvien būrās pa kabinetu, tāpēc māte ar dēlu ķērās pie eglītes pušķošanas. Tuta Otrā šim procesam sekoja ar lielu interesi, un bija pilnīgi skaidrs, ka, tikko cilvēki būs izgājuši pa durvīm, kaķene noteikti pārbaudīs, cik jauki šūpojas un cik stingri turas eglītes zaros iekārtās bumbiņas, zvaigznītes un eņģeļmatu šķieznas.
Valfrīds parādījās tikai tad, kad pacietību zaudējušie Adrians un Katrīna jau grasījās kāpt augšā visas lidzņemamās somas un saiņi bija sakravāti, pat virsdrēbes, šalles un cimdi nolikti pa tvērienam.
- Es atvainojos. Valfrīds savilka lūpas nožēlnieka smaidā ("šķiet, šī sejas izteiksme viņam pielipusi uz palikšanu," nodomāja Katrīna) un noplātīja rokas. Diez cik izteiksmīgi neizdevās, jo viena bija aizņemta ar mēreni piebāztu plastikāta maisiņu. Tas prasīja vairāk laika, nekā biju domājis, tas… nu, pagaidām nevaru teikt pārsteigums.
"Vēl viens?" Katrīnai mēles galā jau bija dzēliens, taču viņa pasteidzās to norit.
- Labi, tad varam braukt. Tas izklausījās gluži samierinoši, katrā ziņā Valfrīds nopriecājās, ka sieva iztikusi bez asumiem un vispār… izskatās krietni labāk nekā no rīta. Varbūt tiešām beigusi dusmoties, un mājās atkal iestāsies miers un saticība? Būtu jau laiks, cik ilgi var izturēt tādu pūcēšanos un visus riebīgos izteicieniņus, kuru, kā rādās, Katei ir neizsmeļams krājums.
♦ ❖ ♦
Pa to laiku, kamēr Saules ielas namiņa iemītnieki kravāja somas, saiņus un maisiņus apalīša bagāžniekā, Zigmunds, uzmetis cirvi plecā kā senlaiku mežcirtējs, brida pa tikko nojaušamu taciņu starp eglēm, stigdams irdenajā sniegā pāri ceļgaliem.
Čakli un godīgi nostrādājis līdz pusdienlaikam, viņš izmantoja savas tiesības uz pirmssvētku īso dienu un traucās mājup; mašīnas aizmugurējā sēdeklī dīdījās abas meitas, nemitīgi čaukstināja papīrus, čabināja maisiņus, ik pa brīsniņam gaviļaini ķiķinot vai mainoties noslēpumainiem čukstiem.
- Tēti, mēs gribam, lai arī istabā būtu eglīte, apņēmīgi ierunājās Ieviņa. Mums tak ir tik daudz skaistu mantiņu vēl no agrākiem laikiem un…
- Man nepatīk cirst mazus kociņus, skaidrs? Kas vainas pagalma eglei? Kariet savas mantiņas tajā, kur problēma?
- Nē, āra eglītei mēs šogad uztaisījām jaunas, citādas, no dabiskiem materiāliem, Dana ņēmās skaidrot. No salmiem, skaliņiem, čiekuriem un zīlēm, izskatīsies superīgi, pats redzēsi. Bet istabā… Mamma arī piekrīt, ja kas.
- Kad tad viņa paspēja piekrist? Zigmunds žēlabainā balsī apjautājās, pats par sevi saprotams pretoties triju sieviešu spiedienam nav normāla vīrieša spēkos, it īpaši tad, ja šīs trīs ir neizsakāmi mīļas būtnes.
- Šorīt! Kamēr tu sētā sildīji mašīnu, Ievas balsī skanēja uzvaras fanfaras. Mēs izdomājām, ka dāvanas tomēr labāk likt zem eglītes istabā. Tēti, tu nekreņķējies, mēs jau izdomājām, kur var cirst, nekādas skādes nebūs.
- Netālu no šausmu stūra ir pamatīgi bieza jaunaudze, ja tur eglītes neparetinās, tā vai tā pēc laika daļa nokaltis, Dana turpināja māsas iesākto. Kā redzams, abas ar Ievu jau iepriekš visu pamatīgi apdomājušas un izrunājušas. Ja tu negribi tik tālu brist, mēs arī pašas varam.
- Tā tikai vēl trūka! Ja jau jācērt, tad atstājiet to manā ziņā, skuķiem nav jāskraida pa mežu, cirvjus vicinot. Nu gan Zigmunds kļuva kategorisks. Un, ja labi apdomā, tāda maza paklaiņošana pa mežu par nāvi nenāks… ieraus plaušās kādu spaini tīra skābekļa, izlocīs kājas kur tas laiks, kad viņš pēdējoreiz bijis mežā, visu laiku tikai mājas un darbs, un pārvietošanās autiņā tā jau var galīgi ierūsēt!
Tādēļ tūlīt pēc pārbraukšanas viņš nomainīja džinsus pret biezām mednieka biksēm, saāvās pamatīgos zābakos un, aši ietūcījis vaigos sulīgu stirnas cepeša šķēli, pa virsu iestrebjot pāris karotes biezumbiezas maizes zupas, devās pēc eglītes. Sniegs vēl nebija paguvis sagulties un piesalt, tāpēc brišana bija viegla. Zigmunds šķērsoja nagainu kāju nomīņāto klajumiņu ar dzīvnieku barotavu, kam meitas regulāri piegādāja siena klēpjus un spaiņus ar ziemas āboliem, tad pagriezās uz dienvidiem. Līdz zināmajai vietai vasarā varēja aiztecēt nieka piecpadsmit minūtēs, tagad jārēķinās ar pusstundu. Visapkārt valdīja neticami dziļš klusums, un uz tā fona katra skaņa bija saklausāma līdz sīkākajai niansei: no zara nošļukušas sniega pikas kritiens, vāveres nadziņu skrapstēšana pret cieto priedes mizu, krustknābju liegā vīterošana un knikšķi, čiekurus lobot. Slaiko bērziņu un lazdu zari bija pieausti vissmalkākajām sniega mežģīnēm, kuru raksti pa spēkam tikai mātei Dabai, bet cilvēka prātam ne aptverami, ne paveicami.
Meitas tiešām zināja, ko runā. Gandrīz pa vidu starp dižeglēm aizaugušo šausmu stūri un Grietiņmeža paugura apaļīgo virsotni, kur Ķesteru Eglona saveltie akmeņi mierīgi atdusējās zem mīkstas, baltas segas, spurojās jaunu eglīšu puduris. Lielākās bija teju divus metrus garas, mazākās knapi sajaušamas zem pufīgajiem sniega spilveniem. Zigmunds pāris reižu apgāja puduri, beidzot izvēlējās kociņu savā augumā un attīrīja nocirstā stumbra lejgalu no pussausajiem zariem un sūnu pinkuļiem.
Debesu laukumiņi starp egļu galotnēm vizēja veca sudraba pelēkumā, un Zigmunds lēsa, ka vismaz stundu vēl būs gaišs, tādēļ nav kur steigties, un nolēma lēnā garā pamest līkumu līdz šausmu stūrim. Īstenībā kādas tur šausmas apsēsties uz vecā mūra, ko egļu zaru pajumte pasargājusi no sniega, ziemīgā jaukuma vidū izsmēķēt cigareti un paprātot par šādām tādām lietām.