Tā arī bija sūnām apaugušie nezināmās ēkas pamati vai sienu paliekas bija tīras un sausas. Zigmunds paspraucās zem skuju jumtiņa, apsēdās un ar baudu ievilka pirmo dūmu. Ap sirdi bija viegli un gaiši, negantais ķirmis pazudis bez pēdām, tāpēc varēja nodoties tīkamām apcerēm par priekšā stāvošo vakaru un patīkamiem pārsteigumiem, kādi neapšaubāmi sagaidāmi.
Cigaretes dūmi lēni stldza vēsajā gaisā, graciozi apliekdami zemāk noslīgušo zaru adatainās ķepas, un pagaisa. Klusums ap viņu šķita kļuvis vēl dziļāks ja tas maz bija iespējams -, un vienīgā skaņa, ko uztvēra Zigmunda dzirde, bija paša elpa un jakas auduma švīksti. Pēkšņi notika kaut kas dīvains… nē, patiesībā nenotika nekas, vienīgi cigaretes dūmi nevis izklīda, bet tā kā sabiezēja, jo iepretī augošo alkšņu pudurīti vairs nevarēja skaidri saskatīt. Ari Zigmunda pēdas sniegā it kā aizauga ar smalcinu, dūmaini pelēku tēni… apkārtne lēnām tinās dīvainā miglā un absolūtā klusumā.
Nespēdams aptvert, kas īsti notiek, Zigmunds turpināja sēdēt un smēķēt. No vienas puses, uzmācās savādas, bailēm līdzīgas izjūtas, no otras bija interesanti un satraucoši kā tolaik, kad viņš ņēmās ap savu laika spoguli. Tomēr sirdspuksti kļuva straujāki, un deniņos pieauga spiediens, kas pārgāja ari uz acīm un ausim. Viņš pūlējās apvaldīt piepešo vēlmi trūkties kājās, izrauties no dīvainās miglas un ausīs džinkstošā nenormālā klusuma loka, jo kāds sestais, septītais vai tamlīdzīgais papildu prāts signalizēja, ka to nevajag darīt, kaut arī likās, ka galva tūdaļ pārplīsīs. Pirkstos sažņaugtā cigarete salūza un nokrita zemē, bet nāsis pēkšņi saoda dūmus… nē, ne jau dziestošas cigaretes dūmus, bet tādus, kas ceļas gaisā no skujainu zaru ugunskura, sajauktus ar gruzdošu lapu smaržu, kam piejaukts tāds kā ceptu zivju aromāts. Smaržoja tik spēcīgi, it kā ugunskurs degtu un zivis ceptos turpat blakus ne tālāk kā viņpus egles. Vienlaikus cauri zemu slīgstošajiem zariem viņa izbrīnā un izbīlī sastingušo seju skāra kaut kas spožs un tīkami silts kā saules stari, un Zigmunds saklausīja nepārprotamus smieklus. Meiteņu smieklus… savu meitu Danītes un Ieviņas smieklus! Vai tiešām skuķi nākuši pa viņa pēdām un tagad dzen kaut kādus ellišķīgus jokus? Viņš atjēdzās no stinguma, izklepoja sausumu kaklā un jau gribēja uzsaukt, lai taču beidz ākstīties un nejauc tēvam galvu, taču uzreiz viss pazuda gan ugunskura dūmu un cepto zivju kairinošā smarža, gan smiekli un siltuma pieskāriens vaigam; arī savādā migla bija izgaisusi bez pēdām, tikai straujas kustības sašūpotie ķērpjainie zari nobirdināja uz galvas sniega lēkšķi.
Zigmunds atkrita sēdus un pārvilka pierei salto roku. Kas tas bija? Viņam taču nesāk rādīties halucinācijas! Viņš taču nav traks!!! Visriņķī visparastākais mežs, pa kuru klaiņots simtiem reižu, pazīstams katrs koks, katrs krūmu puduris, pat sīkākās zvēru taciņas! Rau, paša iemītās pēdas, alkšņu saaudzīte, ap stumbriem sniegā vijas sīciņu pēdiņu virkne tur tecējis cirslītis vai no guļas iztraucēta laukupele. Gabaliņu tālāk pusnokaltušu stumbru revidē melnā dzilna, zibinādama sarkano pakausi. Viss kā vienmēr kluss, mierīgs, dzīvs un skaists. Lūk, pie mūra piesliets cirvis, tam blakām nupat nocirstā eglīte guļ sniegā, gaidīdama, kad to cels plecā un stibīs uz Riekstukalnu, kur nepacietīgi gaida meitenes, lai izrotātu un sakrautu zem pazarītēm veselu dāvanu kalnu.
"Laikam būšu uz pāris sekundēm iesnaudies," pēkšņi prātā iešāvās glābēja doma. "Kāds gan brīnums pāris nedēļu nav būts svaigā gaisā, un vēl kā katru gadu neizbēgamais pirmssvētku trakums, kad datori masveidā pēkšņi sāk lūzt un bojāties, un uzkārties, un ieklemmēties, tāpēc jāstrādā līdz svilstošiem nagiem, steiga nenormāla, stress līdz mākoņiem. Lūk, un pietika stundiņu pavadīt meža mierā un klusumā, lai atslābtu līdz pat pēkšņai snaudai… tā, ka viss ir štokos, nav nekādu halucināciju, ne arī trakuma, tikai acumirklīgs, svētku asociāciju izraisīts sapnis."
Pilnīgi apmierināts ar šādu izskaidrojumu, Zigmunds cēla eglīti plecā,
iekabināja cirvi elkonī un devās atceļā.
♦ ♦
Dūšīgais apalītis jau bija pievarējis pusi ceļa, kad Adrians sāka brīnīties kāpēc gan mamma nepastāsta tētim lieliskos jaunumus? Un vispār viņi abi pēdējā laikā uzvedas pavisam jocīgi, tiesa gan, it kā nestrīdas, bet tikai it kā… Redzams tak visu laiku nolien katrs savā kaktā, un tad vēl mammas dīvainā slimošana un zibenīgā atveseļošanās! Kaut kas noteikti ir noticis, taču kas? Sastrīdējušies? Par ko gan viņi varētu strīdēties? Jautāt neērti, taču arī nejautājot uzmācas baigi neomulīgā jušana. Kādi lielāki kreņķi, varbūt naudas problēmas? Diez vai, ja tā būtu, viņš to zinātu ģimenē tādas lietas nekad nav slēptas, galu galā Adrians jau ir pilnīgi pieaudzis cilvēks, kā mamma saka ar visām balsstiesībām! Varbūt paprasīt? Mammai? Vai tētim, kad viņi būs divi vien? Droši vien svētku izdarību laikā izdevība radīsies, nolēma Adrians un ļāva domām ievērsties citā, daudz patīkamākā gultnē. Ko Dana teiks par dāvanu? Noteikti priecāsies! Ieviņai katrā ziņā patiks no spodrinātas bronzas darinātā matu spraude, tāpat kā Vizei atslēgas piekariņš bērza lapas formā. "Foršs pasākums tādi Ziemassvētki." Puisis aizdomājies sapņaini nopūtās. "Rīt viņi kopā ar Danu turpinās līksmot kopā ar "Ozolēnu" puišiem, būs varena izdziedāšanās. Ieviņa droši vien ari gribēs līdzi… lai brauc…"
- Katiņ, ja vari, pamet acis uz augšu kādi mākoņi! No tīksmajām domām Adrianu izrāva tēva balss. Puisis pielieca galvu, lai saskatītu aiz meža stūra pavērušos klajo apvārsni, kur smagnējie padebeši lepojās barokālā krāšņumā purpurs, violets, rožsārts, vēl bālgans sudrabs un zemu noslīgušās saules zelts.
- Skaistums, vienkārši neaprakstāms. Katrīna nobremzēja šosejas malā, lai netraucēti pavērotu debesis. It kā mīļais Dieviņš īpaši izrotājis pasauli Ziemassvētku vakaram.
- Vai ne? Valfrīds iesaucās tik līksmi, it kā pats būtu piedalījies rotāšanas procesā. Neviena uguņošana netur līdzi, un… paskatieties, kā viss mainās! Tur tie zemie mākoņi dienvidos izskatās pēc kalniem, pa kuriem bradā milzīgi leduslāči.
- Bet tur ir dārzs! Katrīna pamāja uz jūras pusi. Rožu, peoniju un violetu īrisu dārzs.
- Un tam blakus zelta pils, Adrians papildināja, ar daudziem, daudziem torņiem, pareizi?
- Vesela bagātība. Valfrīds atslīga sēdeklī un paskatījās uz Kati. Viņas seja staroja. Patiešām staroja? Pat sīkās krunciņas pie acīm šķita klātas zeltītiem puteklīšiem. Un tas viss mums! Vai ne, Katiņ? Adri? Mums vieniem pašiem zelta pils ar rožu dārzu un leduslāču kalni… Kolosāli!
- Mums gan, pavīpsnāja (vai tomēr pasmaidīja?) Katrīna un nospieda gāzes pedāli. Ak, mēs, bagātnieki!
"Nu taču viņa varētu pastāstīt tētim par muzeju," nepacietīgi nodomāja Adrians, vērojot mātes seju automašīnas atpakaļskata spogulī. "Tik fantastisks moments. Tētis tā priecātos, tad kāpēc mamma…?"
Taču Katrīna turpināja klusēt, gan jāsaka, visai noslēpumaini smaidīdama, un Adrians nolēma, ka māte gaida vēl piemērotāku mirkli.
Riekstukalns sagaidīja viesus, mirdzot neskaitāmās uguntiņās. Iebraucamās gatves abās puses zaigoja brīnišķīgi ledus lukturi abu māsu darbs. Šo mākslu viņas apguva pirms vairākiem gadiem. Reiz sala laikā pagalmā bija aizmirsies piesmelts ūdens spainis, un, kad Dana steidzās likvidēt savas aizmāršības sekas, viņa konstatēja ūdens spainī sasalis tikai pa daļai, proti, visapkārt ledus kārta pāris pirkstu biezumā, bet iekšā joprojām skalojas. Virspusē izsita caurumu, ūdeni izlēja, un no spaiņa izšļuka lielisks ledus veidojums, to vajadzēja tikai apgāzt, apakšā paliekot aizdegtu sveces galiņu, un lūdzu lukturis gatavs! Pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem māsas iemanījās notvert īsto brīdi, lai ledus kārta nesasaltu biezāka par centimetru, tad efekts bija vēl krāšņāks.