Ledus lukturiem pievienojās daudzkrāsainu lampiņu vītnes pīlādžos un gar mājas jumta malu, bet lapenīte izskatījās pēc pasaku namiņa. Ezera stūrī bija attīrīts paliels laukumiņš, ko ieskāva laternu loks, bet ataugušās kļavas zarā iekārts dzeltens prožektors, un tā gaismā ledus zvīļoja kā kausēts zelts. Zigmunda un Vizēs mīļā sudrabegle to viņi iestādīja savā pirmajā Riekstukalna gadā bija izpušķota kā senlaiku līgava; salmu puzurīši, no plāniem skaliņiem saspraustas zvaigznes, zeltītu sikčiekuru pīnes, putniņi no zīlēm, kastaņiem un mežā savāktām raibām spalvām, mazi, tumšsarkani ābolīši un glazētu piparkūku pusmēneši īsts mākslas darbs! Adrians gandarīti saskatījās ar meitenēm, jo neparastos rotājumus visi trīs bija gatavojuši paslepus no vecākiem, aizbultējušies izejmateriāliem piekrautajā bunkurā.
Man! Trūkst! Vārdu! sajūsmā izelsa Katrīna, palikusi pagalma vidū kā iemieta, nesaprazdama, uz kuru pusi skatīties. Kamzoli un pušķainā cepurē saposies Zigmunds, papilnam apmierināts ar radīto iespaidu, stāvēja, atspiedies pret lieveņa margām; viņam blakām Ieva sparīgi grauza ābolu. Kā jūs to visu? Un kur Vize?
- Esmu tepat, tā atsaucās no vizuļainās lapenes. Sveika, Katiņ! Ogles jau karstas… Mēs papriekš karstvīnu ar cepināto sieru, un tad jau… Meitenes, ko stāvat, palīdziet sanest mantas istabā!
Šāds svētku sākums ziemīgajā pagalmā bija kas jauns, parasti lapene bija kalpojusi tikai siltāko gadalaiku izpriecām, taču būtu tīri vai grēks uzreiz saskriet istabā, neizbaudot pagalma un ezermalas Ziemassvētku krāšņumu.
Kamēr māsas atbrīvoja atbraukušos no saiņu un paciņu nastām un kopā ar Adrianu sastiepa visu istabā, pa durvīm izspraucās Džeroms neticami kārtīgā paskatā garā, pelēkbrūnā spalva šķita nesen sukāta. Suns draudzīgi apostīja Valfrīda bikšu galus, Katrīnas zābaciņus un pieklājīgi pakulstīja asti, taču tūdaļ manījās atpakaļ virtuves siltumā. Valfrīds sarokojās ar Zigmundu un kaut ko iespieda viņam rokā. Kad Zigmunds pagriezās, varēja redzēt, ka uz margapmales novietots CD atskaņotājs.
- O, mums būs arī mūzika! Adrians nopriecājās.
- Izskatās pēc ballītes uz ledus, Dana iečukstēja viņam ausi. Es tētim prasīju, bet šis neko teica, tas būšot pārsteigums.
Apstiprinot Danas teikto, no sniega vaļņos iestutētajām skandām maigi ieskanējās brīnumainais "Ziemas" largo no Vivaldi "Gadalaikiem". Zigmunds aši pieregulēja skaļumu, lai nezustu ne sīkākā burvīgā skaņdarba nianse, un, pēkšņi kļuvis varen steidzīgs, aicināja visus lapenē. Galda vidū atradās mazais grila trauks; virs oglēm iesmiņos čurkstēja kūpinātā siera kumosiņi pamīšus ar plānām žāvēta speķa šķēlītēm un ābolu ripām. Vize atskrūvēja termosu, un vēsajā gaisā izplūda ar kanēli un krustnagliņām aizdarīta karstvīna tvaiki.
- Nu, ko, tad tikai ķeramies klāt! Riekstukalna saimnieks salēja karsto šķidrumu krūzītēs. Par to, ka visi esam šeit, par to, ka esam visi kopā, par to, ka… Tālāk lai katrs izdomā pats, nav ko lieki dzesēt mutes un labu dzērienu!
- Katiņ. Redzēdams, ka sieva aizsapņojusies ar karstvīna krūzi vienā rokā un iesmiņu otrā, Valfrīds viegli piegrūda viņai ar elkoni. Vai saskandināsim?
- Lai būtu! Viņa nebēdīgi piesita savas krūzītes malu Valfrīda dzeramtraukam. Iedzeram, un tad es jums visiem pateikšu kaut ko baigu!
- Baigu vai baigi foršu? Ieva gribēja zināt. Zigmunds ar Valfrldu trauksniīgi saskatījās nevar taču būt, ka Kate svētku vakarā, bērniem dzirdot, plās vaļā nejaukas lietas, tomēr…
- Vienreizēji baigi foršu! Kate šmaugi iztukšoja kausiņu, noslaucīja muti un paziņoja. Mani aicina atpakaļ uz muzeju! Goda vārds! Un es iešu! Viņas lūpas jocīgi saviebās, jo smiekliem pa vidu draudēja izlauzties aizkustinājuma asara.
- Kad? Kā? Tev zvanīja? Kurš? Jautājumi bira cits caur citu. Vize līksmi sasita plaukstas sarkanraibos bezpirkstu cimdos, Dana sajūsmā pat palēcās, vienīgi Adrians apmierināts smaidīja un neko neprasīja, nospriedis, ka nu viss ir kārtībā.
Katrīna atstāstīja sarunu ar Helgu visos sīkumos gandrīz visos, jo par pašas iecirtību, jā, pat muļķīgo spītību runāt negribējās.
- Kāpēc tu man jau mājās nepateici? Valfrīds pieliecās viņai tuvāk. Tas nu gan… vienalga, es priecājos, bet…
- Pa kuru laiku? viņa čukstus apvaicājās. Tu lūdzi, lai tevi netraucē, un es to respektēju. Pēc tam jau bija jāsteidzas.
- Agrāk gan, viņš nerimās, tu nebūtu…
- Tas bija agrāk. Katrīnas pierē draudēja ievilkties īgnuma grumbiņa, taču tieši tobrīd sāka skanēt Bokerīni "Menuets" viens no Kates vismīļākajiem skaņdarbiem. To klausoties, vienkārši nebija iespējams īgņoties, tieši otrādi. Patiesībā kauns un grēks ļauties īgnai jutoņai, kad visapkārt zvīļo neaprakstāms skaistums, smaida mīļas sejas, skan līksmas balsis. Varbūt ņemt un piedot Valfrldam pilnīgi un pavisam? Un piespiest sevi aizmirst sniega vētras plosīto rītu kopā ar visu, ko tas atnesa līdzi?
"Vai es to spēju? Nezinu, tomēr var mēģināt. Jautājums, vai es to gribu? Vai gribu spēt pārkāpt savam aizvainojumam, pazemojuma un rūgtās vilšanās sajūtai, apziņai, ka esmu nodota? Vai iespējams ticēt viņa nožēlai? Vai es gribu tai ticēt?"
Un tai pašā bridi Katrīna saprata, ka grib gan! Vairāk par visu pasaulē! Splvais pašlepnuma velniņš gan paslēja galvu, sāpīgi iebikstīdams ar asajiem raģeļiem kā tad tā? Kā tā var? Taču Kate domās iesita šim knipi pa pieri sak, atkāpies no manis un pazudi ellē ratā!
- Eu, Kate, tu sapņo vaļējām acīm vai apceri dzīves jēgu? Zigmunda balss izrāva viņu no gremdēšanās savās izjūtās. Visi saprot, ka domās tu jau sēdi savā muzejā un taisi milzīgus zinātniskus atklājumus, bet tie var maķenīt pagaidīt, tamdēļ dod šurp savu trauku, šamā dzira jādzer, kamēr karsta!
- Es atvainojos. Vaigi pielija ar sārtumu. "Droši vien vainīgs karstvīns," Katrīna nodomāja. Laikam tiešām biju iegājusi sevī, ziniet, kā tas ir, ja uzreiz piepildās vēlēšanās, ko visu laiku pat pieminēt bija bail.
- Kad tu sāksi strādāt? vaicāja Ieva, kamēr Zigmunds no jauna pildīja krūzītes ar karsto dzērienu.
- Tūlīt pēc Jaungada, pašā pirmajā darba dienā.
- Tad jau tev vairs nebūs laika pētīt visu to zemestrīču un pārējo stihiju lietas. Adrians izskatījās mazlietiņ vīlies.
- To nu gan nevajadzētu pamest, Dana viņam piebalsoja. Tik interesanti!
- Neko es nepametīšu, solīja Katrīna. Domāju, ka uzradīsies vēl kādas idejas, pakonsultēšos ar kolēģiem citur… ne vien ar Latvijas, bet arī ar zviedru vai, piemēram, igauņu un vācu vēsturniekiem.
- Lietuviešu arī, tas taču tepat blakus. Šī doma Adrianam patika, jo vairāk tāpēc, ka viens no mērķiem, ko puisis sev bija izvirzījis senatnes pētīšanā, bija otras vēl dzīvās baltu tautas lietuviešu valodas apguve.
- Kāpēc gan nē? Protams… Katrīna bija spiesta apklust, jo tagad Riekstukalna pagalmu piešalca Respigi "Putni".
Zigmunds svētlaimīgi izpūta elpu un ieslējās lapenes stūri, Katei likās, ka draugs zibenīgi saskatās ar Valfrīdu, un tas modināja viņā neskaidru nojautu, tik neskaidru, ka vismaz pagaidām nešķita vērts tai pieķerties. Turklāt varbūt tiešām tikai izskatījās, jo, kad viņa sāniski palūrēja uz vīra pusi, tas cītīgi sildīja pirkstus pie grila oglēm, kaut gan bija noņēmis biezo šalli un adīto cepurīti.