Burvīgā mūzika maigiem, siltiem pirkstiņiem glāstīja sirdi un mulsināja prātus; ari trīs jaunieši, kuru muzikālā gaume varbūt nebija tik klasiska kā viņu vecākiem, neapšaubāmi padevās valdzinājumam smiekli bija pieklusuši, acis sapņu pilnas. Vize, galvu atliekusi, gar lapenes jumtiņu vērās debesīs, kur mākoņu plaisās vīdēja spožās ziemas zvaigznes. Taču Zigmunds pārtrauca romantisko mirkli, mudinādams izlocīt kājas un tuvāk apskatīt izdaiļoto sudrabegli, kas aizgājušajā vasarā esot izaugusi par vismaz trīsdesmit centimetriem.
Egles apbrīnošana beidzās tieši tobrīd, kad atskaņotājs uz dažām sekundēm pieklusa.
- Tas ir viss? pajautāja Katrīna ar vieglu vilšanās pieskaņu.
- Ne gluži, Zigmunds daudzsološi nomurmināja un šajā reizē Katei nelikās vis atkal saskatījās ar Valfrīdu.
Mūzika tiešām nebeidzās, tā turpinājās ar vienu no visskaistākajām melodijām, kādas jebkad sacerētas, Ofenbaha barkarolu no "Hofmaņa stāstiem" Vīnes operas simfoniskā orķestra izpildījumā. Katrīna aizvēra acis… gribējās lieglaimē šūpoties kā laiviņā virs ūdensrožu dzelmes, sirds pukstēja saldi un sāpīgi vienlaikus, visu ķermeni pārņēma tāda tīksme, it kā viņa gulētu šokolādes vannā.
- Nāc! Viņas delnu aptvēra Valfrlda siltā roka. Nāc, Katiņ, padejosim!
- Kur tu mani velc? Viņa spēja tikai nevarīgi šļupstēt, taču nepaguva pat atjēgties, kad jau kopā ar Valfrīdu atradās uz zvīļā ledus. Es taču nokritīšu, goda vārds, tik slidens, ai!
- Nekur tu nekritīsi, jo es tevi turu. Valfrlds tiešām to darīja, cieši piekļaudams Katrīnas augumu sev, un vadīja viņu pāri laukumiņam skurbi lēnā valša taktī. Vai nav kolosāli? Mēs taču vēl nekad neesam dejojuši uz ledus. Un vispār mēs esam pārāk maz dejojuši… Katiņ, paskaties taču uz mani!
Mūzikas un neparasto izjūtu fascinēta, Katrīna paklausīja un atlieca galvu. Valfrlda tumšzilajās acīs dzirkstēja zeltaini atspīdumi, iesirma cirta pārkritusi pierei, lūpas pavērtas smaidā. Viņa seja izstaroja tādu mīļumu, kam nebija iespējams pretoties. Pirksti, kas bija krampjaini ieķērusies Valfrīda brūnās virsjakas plecā, atslāba, roka pati no sevis pacēlās un apvija viņa kaklu. Katrīna vairs nebaidījās pakrist… tas vienkārši nebija iespējams, kad viņi abi tā slīd pa ledu, it kā abiem būtu pieauguši, nē, atauguši spārni, ko kādreiz aplauzusi neganta vētra.
- Ak, šausmiņas, cik tas ir superīgi! Tā bija Danas balss, un nākamajā mirklī uz ledus atradās vēl viens pāris. Adrians un Dana, rokās saķērušies, pārslidinājās pāri visam laukumam, tad apmeta skaistu loku, un meitene pastiepa roku pretī māsai neviens nedrīkst palikt malā, ja radusies iespēja darīt tik brīnišķīgas lietas.
- Es arī gribu pamēģināt! Vize piegrūda Zigmundam, kurš nu izskatījās pavisam satrūcies. Viena lieta uzrīkot šo ledus valsi Valfrīdam ar Kātiņu, lai viņi beidzot salīgtu mieru, taču pašam stumdīties, lai arī kopā ar Vizi, ir pilnīgi kas cits.
- Tūlīt jau mūzika būs cauri, viņš mēģināja izmuldēties, taču Vize palika nepielūdzama.
- Tad uzliec vēlreiz. Gaužām skaisti izskatās, kad citi tā dejo, gribu provēt, vai mums arī sanāks. Vēl jau neesam veci, vīrs, kusties, es tev saku, nu!
"Un tas jāpiedzīvo pašam savās mājās Ziemassvētku vakarā… tikai tāpēc, ka esi piekritis palīdzēt draugam ar romantiskām metodēm sakārtot attiecības ar sievu! Kāpt uz ledus un šļūkāt valša taktī, jo arī paša mīļotajai sievai sakārojies romantikas? Bet kur tu spruksi no zemūdenes," Zigmunds prātuļoja, negribīgi nospieda taustiņu Repeat, nolemjot sevi riskam novelties uz ledus (un kamdēļ vajadzēja to tik pamatīgi notīrīt?) un apdauzīt pēcpusi vai citu būtisku sava ķermeņa sastāvdaļu.
- Neliec tak man tevi stumt kā tādu divpūru maisu! Vize pa jokam sašuta. Skat, Valfrīds Kātiņu vai uz rokām nes, tu arī varētu pacensties.
- Ja sasitīšu brilles, tā būs tava vaina, Zigmunds noņurdēja, sagrāba Vizi kā maiglēs un kas būs, būs! stūma pāri laukuma stūrim.
Izdevās tīri veikli, un viņš jau sasparojās nākamajam šļūcienam, kad mugurā ietriecās Ieva, kura tobrīd izmēģināja īpaši graciozu pirueti.
- Au! Zigmunds iebrēcās, bet pirmajam triecienam sekoja nākamais, kad, inerces nesta, Ievai sekoja Dana. Palīgā, paša meitas mani muši nost! Sieva, kur tu paliec, glāb taču!
Nevaldāmi smejošās meitenes ieķērās tēva mugurā, lai noturētos kājās, taču fizikas likumi par ķermeņa masas un paātrinājuma sakarībām darbojās nemaldīgi visi trīs, sapinušies bļaustīgā kamolā, aizslīdēja līdz attīrītā ledus malai un ieripoja sniega valnī. Arī Vize gandrīz zaudēja līdzsvaru, taču Adrians paspēja satvert viņas elkoni un noturēt kājās. Valfrīds un Katrīna beidzot atrāvās viens no otra un nespēja valdīt smieklus, redzot Zigmunda garos stilbus slejamies vertikāli, jo viņam šķērsām pāri bija pārkritusi Ieva tādā pozā, kas prasījās pēc pēriena. Danas tumšā galviņa bija teju ieurbusies irdenā sniega kaudzē, bet garās šalles cilpa nez kā izrādījās apmesta ap Zigmunda kaklu. Meitene izpurināja sniegu no acīm un steidzās atbrīvot tēvu no mīkstā žņauga.
- Nesaspied brilles, Zigmunds iebrēcās, tās man vienīgās. Nudien, kā tikšu kājās, ņemšu siksnu! Ieva, aizvācies no mana vēdera! Trakie skuķi, ar jums var galu dabūt!
- Un ko mēs vēl gaidām? Valfrīds saķēra Kati un Vizi ap vidu, iestūma, un mirkli vēlāk visi trīs ar slaidu švunku ieklupa kupenā blakus Danai. Vizei aizlipa acis, bet Katrīna, nezaudējot laiku, pagrāba sniegu un, kā mēdza teikt bērnībā, nomazgāja muti Valfrīdam.
Zigmunds beidzot bija uzkārpījies sēdus, uzķeksējis brilles uz deguna un skatījās apkārt.
- Traki palikuši, nudien! Tava vaina, maestro! Un, žigli samīcījis piku, laida Valfrīdam, kurš tobrīd pūlējās aizbāzt spiedzošajai Katrīnai aiz apkakles sniega sauju.
- Pats tādā krāsā! Tas veikli uzķēra piku un laida atpakaļ, trāpīdams Zigmunda ausi, bet pats tūdaļ dabūja pa degunu ar Vizēs mesto riekšavu.
Slavenā Riekstukalna pikošanās bija atklāta. Ieva beidzot atkal stāvēja uz savām kājām, un abas ar Danu sāka bombardēt Adrianu, kurš vienīgais vēl nebija izvārtījies sniegā. Puisis veikli izvairījās, šļūkādams šurpu turpu, tupdamies un palēkdamies kā daiļslidošanas čempionātā. Tā nu bija tīrā netaisnība, tāpēc Katrīna pievienojās abām meitenēm, un pa visām viņas iedzina Adri attīrītā laukuma stūrīti, kur tas vairs nespēja tik naski manevrēt, toties bija ticis pie neizsmeļamiem mīksta sniega krājumiem… Adrians tos ekspluatēja tik nadzīgi, ka drīz vien Dana ar Ievu bija baltas kā sniegbaltītes; Ieviņas matu sprādze bija attaisījusies, un pār seju pārkritušās biezās krēpes neļāva saskatīt pretinieku.
- Ak, tu, pagāns! Vize nopurināja pusizjukušajā bizē ielipušo sniegu un metās palīgā meitām. Katiņ, puisieši ņem virsroku, tā nu nevar atstāt! Kā tur hokejā teica? Realizēsim skaitliskā pārākuma iespējas?
- Tieši tā! Kate atsaucās un ar meistarīgu metienu notrieca Zigmunda brilles.
- Un tu ari… viņš sašuta. Atlikt kauju, kamēr ģenerāļi atdabū savus okulārus! Atlikt! Citādi es palikšu traks!
- Jā, tēti, izdari to! Dana mēģināja atkārtot Kates meistarstiķi, taču šoreiz Zigmunds paspēja izvairīties. Valfrīda mestā pika aizķepināja Danai acis, un, kamēr viņa tās attīrīja, Adrians uzvēlās meitenei virsū un ieņurcīja viņu sniegā, taču Danas gaviļainie smiekli apliecināja, ka tas netiek ņemts ļaunā. Ieva metās atriebties Valfrīdam par māsai nodarīto pārestību, bet Zigmunds notvēra meitu aiz kājas, lai pāraudzināšanas nolūkos iepērtu ar sniegaino plaukstu.