Adrians iespieda starp ceļgaliem mazās bundžiņas; Vize pamatīgi
ievilka elpu un ritmiskās bungošanas pavadījumā uzsāka senu ļoti senu! Ziemassvētku apdziedāšanās dziesmu.
Divas meitas runci svēra
Ziemassvētku vakarā-ī…
Ja svērs runcis puspodiņa,
Tad būs ieti tautiņās-ī…
Skanēja iespaidīgi, taču nelaimīgā Katrīna nespēja ne ieklausīties, ne novērtēt. Ko…? Kādu dzejoli? Protams, atmiņas dzīlēs šo to varētu sagrābstīt, taču tie visi jau dzirdēti, turklāt nav nekādas garantijas, ka pašreizējā stresā nesajuks.
- Kas tev kaiš, Katiņ? Laikam viņa patiesi izskatījās izmisusi, jo Valfrīds to pamanīja. Tev slikti, vai?
- Man… nav… priekšnesuma, Kate dvesa viņam ausi. Es aizmirsu…
- Ak, tu mīļo dvēselīt! Viņš aplika sievai roku ap pleciem. Nepārdzīvo, nekas taču nenotiks, ja arī…
Pēkšņa, galīgi traka doma kā zibens cauršāva Katrīnas sakarsušo galvu. Dvēselīt… mana dvēsele… mon ame… To nu gan viņa atceras! Tādu dziesmu nevar aizmirst līdz kapa malai un droši vien arī aiz tās! Un to nav dzirdējusi pat Vize, nemaz nerunājot par bērniem!
- Vai tu vēl atceries? un viņa pačukstēja Valfrīdam pie auss piepeši prātā ienākušo glābiņa iespēju.
Viņa acīs pavīdēja apjukums. Ir nu gan ideja! Diez vai kas iznāks, kur tie gadi! Un vai Katrīna vēl spēs izdziedāt sarežģīto melodiju? Viņš pats varbūt ari atcerētos, varbūt, un tajā pašā mirklī senā melodija atausa atmiņā tik spilgti kā tikko sacerēta, līdz pašai pēdējai notij, līdz sīkākajai pauzītei.
- Var pamēģināt, bet atceries, ka par to man no tevis picnāksies vēl viena dāvana, Valfrīds šķelmīgi nobeidza.
Uztverdama nepārprotamo intonāciju vīra balsī, Katrīna nenosarka. Vienkārši tāpēc, ka vēl sarkanāka seja, nekā viņai jau bija, liecinātu par neizbēgami tuvojošos apopleksiju.
Vīri lēca dārziņā-ī
Rūtaināmi paslaunēm,
Lai aug kāļi, kāpostiņi-ī
Rūtaināmi lapiņām…
Smieklu un spurdzienu pavadīta, Vizēs dižā dziesma bija beigusies. Katrs klātesošais tika dabūjis savu tiesu, taču Katrīnai šī jautrība bija paslīdējusi garām, gandrīz izmisīgi koncentrējoties uz priekšāstāvošo.
- Arī es šovakar mēģināšu dziedāt. Katrīna drudžaini norija siekalas. Tā ir ļoti sena dziesma… sena visās iespējamās nozīmēs, jo Valfrīds to sakomponēja pirms vairāk nekā divdesmit vai trīssimt gadiem kā nu kuram labāk patīk.
Zigmunds sarauca pieri un juta brilles nošļūkam līdz deguna vidum. Interesanti gan, pa kuru laiku viņi paspējuši to norunāt? Atkārtot cik necik? Jo līdz dejām uz ledus par to viņš bija gatavs derēt abu starpā vēl bakstījās ne viens vien ērkšķītis.
Toties trīs jaunieši izskatījās ārkārtīgi ieinteresēti. Padomā tik, tajos laikos sacerēta dziesma? Vēl kaut kas, ko viņu neizprotamie un neaprēķināmie vecāki gadiem turējuši noslēpumā!
- Ē-ē… ja tas ir tas, ko es domāju, tad bez manis jūs, mīlīši, neiztiksiet, Zigmunds nospieda pusizsmēķēto cigareti pelnutraukā un gandrīz neapzināti sagrābstīja uz dīvāna atzveltnes nolikto vijoli. Cik atceros, man tur bija tāds kā duets ar Kates balsi…
Riekstukalna klavieres, protams, nebija klavihords. Taču ar iztēles palīdzību tās varēja pārtapt arī trīssimtgadīgā instrumentā.
Mon ame, adieu; quoique m'en fende,
Et que l'Amour de partir me defende… '
Un pār viņiem vēlreiz nolaidās brīnumainais mirklis, kad domas un jūtas kļuvušas par skaņām, bet skaņas par pilnīgu saskaņu, kāda šajā pasaulē sastopama neiedomājami reti. Zigmunda vijole un Katrīnas balss, attīrījusies no laika tīmekļiem, lēni un graciozi vijās ap Valfrīda uzburto baroka harmonijas celtni kā ziedoši tīteņi ap sapņu pils logiem. Nevajadzēja ne domāt, ne piepūlēt atmiņu viss nāca pats no sevis, nē, patiesībā nekam nekur nebija jānāk, jo tas visu laiku atradies tepat.
Kad bija izskanējis beidzamais akords, visi trīs mēmi saskatījās kā pamodušies no sapņa, taču īso klusuma mirkli pārtrauca aplausi, atzinības un izbrīna saucieni.
- Nu, un vai jums vēl daudz šādu pārsteigumu? Ieva pirmā uzdeva jautājumu, kurš bija uz mēles arī māsai un Adrianam.
- Neuztraucies, Ieviņ, pietiks visam mūžam, Valfrīds atsmēja. Pārsteigumi jāceļ gaismā pamazām, tad dzīve ilgāk turpinās būt interesanta.
- Jā, šis nu patiesi bija interesanti, bet, galvenais, negaidīti. Traks var palikt, nomurmināja Zigmunds, vēl aizvien būdams saviļņojuma varā.
- Dziesma bija gaužām skaista. Vize noglāstīja viņa roku. Skaista līdz asarām. Bet nu gan dāvanas! viņa skaļi iesaucās. Visi ir nogaidījušies, visi ir pelnījuši! Danīt, tu esi vistuvāk eglītei, ķeries tam kalnam klāt!
Jo vairāk dila un ruka sainīšu un paciņu kaudze, jo skaļāka līksme valdīja istabā. Vize kā vienmēr bija visus apadījusi meitenēm krāšņi svīteri, Zigmundam šalle un bezrocis, Katrīnai līdz elkoņiem gari cimdi bez pirkstiem, lai vēsā telpā tīkamāk strādāt pie datora, Valfrīdam
Ardievu, mana dvēsele; lai arī saplosīta / un aizejošās mīlestības noliegta… (Franču vai.) un Adrianam raibi izrakstītas zeķes. Katrīnas sainīšos arī pēc tradīcijas atradās vērtīgas grāmatas atbilstoši katra interesēm un gaumei. Vize jau bija izrotājusies ar zeltainām dzintara krellēm, kas ideāli piestāvēja viņas tumšajiem matiem un krēmkrāsas tērpam šīs rotas meklējumi Zigmundam bija prasījuši vairākas dienas un saišķi sabojātu nervu, skaidrojot smieklojošajām pārdevējām, ka vēlas tieši tādas un nevis kaut kādas citādas krelles. Dana, neizlaižot no rokām jauno fotoaparātu, un Adrians, kura delmu rotāja tēva dāvinātais pulkstenis ar tajā iestrādātu kompasu, bija nolīduši aiz eglītes, lai mainītos jūsmīgām pateicības bučiņām par viens otram darinātajām veltēm izrakstīto putnu barotavu un no ādas strēmelītēm mezgloto jostu, Ieva aizrautīgi šķirstīja Valfrīda dāvināto nošu albumu ar izciliem skaņdarbiem saksofonam. Zigmunds tīksminājās par glītu, ādā iedarinātu ceļojuma blašķīti abu meitu velti, bet Katrīna bija atkritusi uz grozāmā klavierķeblīša un skatījās savā plaukstā, kur maigi vizēja kaut kas tik brīnumains, ka nebija iespējams atraut acis.
- Valfrīd… viņa izdvesa. Kur tu tādus… Man nekad mūžā nav bijis tik skaistu auskaru! Tās taču pērles!
- Visīstākās, viņš apstiprināja tīksmā gandarījumā. Ieliec ausis, lai redz, kā izskatās!
- Nē, vēl ne, citādi es pati tās nevarēšu redzēt, Katrīna naivi atteica.
- Tad paņem spoguli. Valfrīds vairs neizturēja un sāka smieties. Nudien, Kate reizēm uzvedas kā bērns.
- Kā tad, un visu atlikušo vakara daļu nemitīgi blenzīšu spogulī. Viņa saņēma katrā rokā pa auskaram un atvirzīja tālāk no sevis. Rotaslietas tiešām bija oriģinālas; auss ļipiņās iestiprināmi sudraba gliemežvāciņi, no kuriem izritēja smalkos sudraba pavedienos iekārtas pērles. Esi drošs, ka šie diedziņi nepārtrūks?
- Jācer. Klau, dod šurp, es tev ielikšu. Viņš izņēma vizošos nieciņus Katrīnai no pirkstiem.
- Ārprāts, cik tev skaisti auskari! iesaucās Ieva, pamanījusi abu tielēšanos. Un kā piestāv! Tu nu gan esi laimīga, kaut man kādreiz būtu vīrs, kurš dāvina tik kolosālas rotas!
- Ā, meitiņ, tādas lietas jānopelna. Arī Vize pienāca tuvāk. Papriekš apprecies, nodzīvo divdesmit gadus, esi tik mīļa un uzticīga kā Katiņa, tad arī tev būs gan pērles, gan dzintars un zelts.
- Baigi ilgi jāgaida, Ieva pavīpsnāja, man noteikti pietrūks pacietības.