Kad dāvanu apjūsmošana sāka pierimt, Vize, Katrīna un Ieva devās uz virtuvi, lai vēlreiz pagatavotu kafiju un nomazgātu vakariņu traukus. Mīksti noklaudzēja ārdurvis. Pa logu varēja redzēt, ka pagalmā, ko joprojām apgaismoja krāsaino spuldzīšu vītnes, izlavās rokrokā saķērušies Adrians un Dana un nozūd ezera virzienā.
- Nu, vai jums viss štokos? apvaicājās drusku ieskurbušais Zigmunds, pāri nošļukušajām acenēm lūrēdams uz Valfrīdu.
- Šķiet, ka jā.
- Tikai šķiet? Zigmunds gribēja zināt skaidri.
- Nu… jā. Draugs viegli papurināja galvu. Tu jau pats redzi, Kate atkal ir savā ģīmī un stilā, un mana dāvana viņai loti patīk. To… nu, par ezeru tu gan forši izdomāji, dejošana istabā nebūtu tas.
- Un tev paldies par Respigi, tas ir viens no maniem mīļākajiem gabaliem. Zigmunds pielēja abu glāzītes. Man domāt, vakars izdevies pa pirmo! Ieķeram vienu, labi?
- Vēl vienu var, Valfrīds diplomātiski atbildēja, jo nekādā ziņā nevēlējās justies iereibis. To, vai viņa un Katiņas attiecības tiešām atgriezušās agrākajās sliedēs, viņš uzzinās tikai tad, kad līksmošanās beigsies un visi dosies pie miera. Ja sieva, kas veselas astoņas naktis bēgusi no sava vira un laulības gultas kā no mēra, šonakt mīļuprāt apgulsies blakus, tad varēs patiešām atviegloti uzelpot un aizmirst visu šo murgu uz mūžīgiem mūžiem!
Kamēr abi vīrieši istabā pacēla glāzes, Vize virtuvē uzrunāja Katrīnu:
- Katiņ, es jums šoreiz uzklāju guļu mazajā kambarītī aiz meiteņu istabas.
- Tā? Viņa pabrīnījās un juta, ka asinis atkal saskrien vaigos. Un kur tad Adris?
- Adris lai nāk lielajā istabā. Viņam pietiks ar neizvilktu dīvānu, pati redzi, tur tagad eglīte, viss piekrāmēts, bet jūs abi tak uz neizvilkta nesagulēsiet, Vize skaidroja. Tu neraizējies, tur būs ērti gana, kambarītis mazs, toties gulta plata.
- Un zālītes smaržo, Ieva piebilda, liekot noslaucītos traukus virtuves skapītī. Zini, Katiņ, mamma jums nolika īpašu spilvenu.
- Kādu vēl īpašu, ko tu pļuksti!
- Nē, es arī gribu zināt. Katrīna iepleta acis. Tā tev kāda Ziemsvētku buršanās, vai?
- Nu tu arī runā aplam, kāda vēl buršanās! Vize drusku sapīka. Vajadzēja ar' Ievai iejaukties un pļāpāt! Taču viņa tiešām bija salikusi spilvenā dažādas zālītes gan labam miegam, gan mīlestībai. Šo to pati no saviem aizlaikiem zināja, šo to izlasīja grāmatās. Sarkanā āboliņa ziedi, rudens lazdas un diždadža lapas, ķimenes un apiņu rogas, pāris saujas smaržīgo mētru, vīgriežu ziedi viss labs, nekā slikta. Lai guļ veseli, lai atkal miers, mīlestība un laba satikšana!
- Vize! Es gribu zināt! Katrīna ietiepās.
- Tāda kā jocīga, pati tak zālītes pazīsti… nu, lai gulētājiem miegs labāk nāk! Vize mirkli pagaidīja, kamēr Ieva iziet no virtuves, un, drusku mānīdamās, turpināja. Man tādu spilvenu mājās leju pusducis, ar vīgriežiem, apiņiem, kumelītēm un kalmēm; pati teici patīk, kā smaržo.
Lai Katrīna nepajautātu vēl ko, viņa pievērsās virtuves galdam un bez redzamas vajadzības pārcilāja tur saliktos traukus, tad pabīdīja tuvāk logam groziņu, kur parasti glabājās olas. Olas… Tieši olu sakarā šajā pēcpusdienā viņai gadījās ārkārtīgi dīvains piedzīvojums; kamēr Zigmunds staigāja pa mežu, eglīti meklēdams, Vize atģidās, ka vēl nav pagatavojusi vīra iecienītās pildītās olas, un devās uz pieliekamo. Nolika groziņu uz galda, ielēja kallā ūdeni, piesvieda plītī pāris pagaļu, lai ātrāk uzvārītos, pierausa nobirušās skaidas, pakāra trauku dvieli, vārdu sakot, paveica vairākus sīkus darbiņus. Apsviedusies kā atspole, Vize stiepās pēc olu groza un tā ar izstieptu roku arī palika, jo groziņš bija tukšs! Nespēdama ticēt savām acīm, viņa aptaustīja grozu, tam blakām stāvošo bļodu, pārlaida plaukstu visam, kas atradās uz galda. Olu nebija! Viņa piemiedza acis un vērīgi pārlaida skatu visai virtuvei, kaut skaidrāk par skaidru zināja, ka pirms stundas ceturkšņa nolikusi groziņu ar duci olu pašā galda vidū. Neviens tās nevarēja paņemt: Zigmunds mežā, meitas ārā poš sudrabegli, Resnais Boss guļ pie mūrīša, Džeroms istabā uz paklāja. Kur varēja pagaist ducis skaistu, dzeltenbrūnu olu?! Vize nesabijās, bet gan saīga vai tiešām Riekstukalna mājas gariņam nav ko darīt? Arī agrāk pēkšņi noklīda kāda manta… protama lieta, viņa gan zināja, kas darāms! Nostājās istabas vidū, skaļi un skaidri pateica: "Mīļo pavarda sušķīt, pelnu kundziņ, lūdzams, noliec to un to vietā!" Tad izgāja blakusistabā, brītiņu pastāvēja, un, kad atgriezās, pirmais, uz ko acis krita, bija pazudusī manta, nu, tā bija gandrīz vienmēr. Tikai ne šodien; divpadsmit olas kā bija, tā palika pazudušas, lai arī kā viņa lūdza gariņu tās atdot. Tas vien varēja sajaukt omu, un nu Katiņa ar' plijas virsū ar jautājumiem…
Labāk iedzersim kādu glāzi sarkanā vīna, rau, pudele uz galda pusē palikusi, Vize ierosināja, lai tiktu galā ar mulsinošajām domām.
Katrīna sāka smieties. Vize ir vienreizīga! It kā viņa jau sen nebūtu sapratusi, kas te notiek! Valfrīda ieslēgšanās ar diviem datoriem skaidrs, viņš noņēmās ar mūzikas nopumpēšanu, turklāt ļoti īpašas un izmeklētas mūzikas Bokerīni, Respigi, Ofenbahs. Zigmunds, kurš pēkšņi izdomājis iekārtot slidotavu un sagatavojis CD atskaņotāju, kas sāk spēlēt īsto gabalu īstā laikā, piedevām Vizēs spilveni, piebāzti ar mīlestības maģijas augiem jeb, latviski runājot, gribamzālēm… Ha! Kā tur pirmāk teica Zigmunds "Cik labi, ka cilvēkam ir tādi draugi…" Patiešām labi! Draugi, kam nekas nav jāsaka, nav jāžēlojas, kuri tāpat visu saprot un katrs pēc savas saprašanas metas palīgā. Nu jā, izskatās, ka viņas dvēsele, gluži pretēji senās dziesmas vārdiem, ir atkal vesela. Kā nu ne, ja dziedēšanā iesaistīts tik varens arsenāls! Nezin, vai tajā iekļaujas arī pērļu auskari? Viņa pieķēra ar roku pie auss un sajuta mēnessgaismas zirnīša vizmaino gludumu.
- Pasaki, lūdzams, kad tu nopirki tās skaistās pērles? Katrīna jautāja Valfrīdam pāris stundu vēlāk.
Abi gulēja Riekstukalna mazajā kambarītī senlaicīgā gultā, kam viens sāns cieši kļāvās pie nobalsinātā mūrīša. Viņiem bija karsti; ne vien tāpēc, ka mūrītis izstaroja versmainu siltumu, bet arī tikko pārdzīvoto vētraino mirkļu dēļ. Nospārdījuši segu kājgalī, abi gulēja kaili kā bērni jūrmalā un klausījās viens otra straujajos sirdspukstos.
- Kāpēc tev tik svarīgi to zināt? Valfrīda lūpas liegi glāstīja Kates deniņus.
- Ja atklāti, tad gribu zināt, vai arī tie ietilpst tajā pašā plānā, pie kura pieder gan ledus barkarola, gan Vizēs maģiskais spilvens?
- Maģiskais spilvens? Izlikdamies nedzirdam jautājuma pirmo daļu, viņš pacēlās uz elkoņa un, drusku norūpējies, caur biezo krēslu ielūkojās Katrīnas sejā. Kas tas tāds?
- Man šķiet, ka šis pats. Kates dūrīte enerģiski iebukņīja čaukstošajā pagalvja maisiņā. Tajā sabāztas visādas zālītes, kas veicina, khm, sacīsim, mīlas lietas.
- Man nekas nav jāveicina, nosprauslojās Valfrīds, pats tīri labi tieku galā. Nu, ir gan Vize! It kā klusina, bikliņa, bet izdarības… Tad viņš kļuva nopietns. Dies ar visu spilvenu, Katiņ, es tevi patiešām mīlu, un tu to zini. Zini?
- Zinu. Arī es tevi mīlu, bet… šitās modulācijas tev cauri neies, skaidrs?
- Kādas modulācijas? Viņš mazliet nervozi pasmaidīja. Mīlestība nav nekādas modul…
- Izbeidz modulēt no vienas tēmas uz citu. Es tev jautāju par auskariem.
- Ā, jau paspēju piemirst. Labi, ja tas tik svarīgi, es tos nopirku Rīgā, septembrī, vienā saloniņā, kur bija grieķu mākslinieku rotu izstāde pārdošana. Man ļoti iepatikās, iedomājos, cik skaisti tev izskatītos, nu, vai esi apmierināta? Beidzot?