- Tagad esmu. Katrīna noguldīja galvu uz viņa krūtīm.
- Paldies Dievam, Valfrīds nopūtās.
Dziļajā klusumā, kāds iestājās pēc šis nopūtas, varēja dzirdēt knikšķam pārkurinātā mūrīša podiņus un čabam Vizēs slaveno spilvenu.
- Cik labi būtu vienmēr justies tā, Valfrīds domīgi ierunājās, kā mīlas brīžos, kad zeme izgaist un mēs abi cieši kopā uzlidojam debesīs… īsta ekstāze, viss viena vienīga laime.
- Tad tā vairs nebūtu laime. Kate pārlaida plaukstu viņa krūtīm. Ja laimes stāvoklis kļūst pastāvīgs, tad tas vairs neatšķiras no ikdienas. Un pārsātinājums rada garlaicību vai arī vēlmi pēc pavisam citām, asākām izjūtām.
- Laikam jau tev taisnība, tomēr žēl.
- Kāpēc tev žēl? Katrīna klusu iesmējās. Smieklos jautās vilinājums. Arī nepastāvīgais ļaujas atkārtošanai… pēc patikas.
II daļa
»
Dievs redz laiku nevis gareniskā, bet gan šķērsvirzienā;
Viņa priekšā viss laikā izkārtotais savākts vienā kaudzītē.
(Mārtiņš Luters)
Ventspils muzeja rīkotā divu dienu zinātniskā konference par Baltijas reģiona bronzas laikmeta iedzīvotāju kontaktiem un kultūrapmaiņu tuvojās beigām.
- vSavā un savu kolēģu vārdā izsaku sirsnīgu paldies visiem konferences dalībniekiem un referentiem par veikto darbu. Jūtos gandarīta un domāju arī jūs tādi esat, jo šajās dienās esam paveikuši lielu darbu mūsu valstu vēstures izpētē, kā arī savstarpēji bagātinājušies atziņām un atklājumiem, apmēram piecdesmit cilvēku lielo auditoriju uzrunāja muzeja direktore Evelīna Ritere. Tagad aicinu tos, kuri vēl nav redzējuši, aplūkot pirms desmit gadiem atrastā bronzas laikmeta Staldzenes depozīta izstādi, bet pēcāk visus kopā uz blakustelpu pie maza atspirdzinājuma atzīmēt darba noslēgumu. Lūdzu!
- Uff! Helga atlieca plecus un neuzkrītoši izstaipījās. Ejam, Kaču, kamēr vēl nav pārāk biezs! Man tā gribas ēst, ka tikai ar gribasspēku spēju valdīt burkšķus vēderā.
Katrīna pamāja un naski salika plecu somā konferences materiālu mapītes, piezīmju grāmatu, pildspalvu un brilles. Glītās acenītes zeltaini violetā rāmī viņa lietoja pavisam nesen, gan tikai lasīšanai un darbam pie datora; izrādījās, tas ir pavisam vienkārši un dabiski, tāpēc visi agrākie kompleksi izzuda paši no sevis.
Blakus istabā uz diviem galdiem a la fourchette bija kārdinošu sīkmaizīšu paplātes, groziņi ar mandarīniem un āboliem, torņveida vāzēs cepumi un kūciņas, turpat arī vairāki lielie kafijas termosi. Divi jauniņi viesmīļi piedāvāja balto un sarkano vīnu.
- Izskatās neganti garšīgi, Katrīna pačukstēja draudzenei, un abas piekrāva savus šķīvjus līdz malām. Sameklē kādu mierīgāku kaktu un paķer līdzi arī manu šķīvi, es aiziešu pēc kafijas.
- Man lej ar kaudzi, Helga nosauca viņai pakaļ, un neniekojies ne ar pieņiem, ne cukuriem.
- Nemāci mācīto, attrauca Katrīna, izvērtējot, pie kura termosa sastājusies mazāka rinda.
Pie kafijas izdevās tikt dažu minūšu laikā. Pielējusi Helgai domāto tasi, kā jau teikts, ar kaudzi, Katrīna uzmanīgi pagriezās, lai dotos atpakaļ, bet tobrīd kāds piegrūdās viņai pie elkoņa. Teju puse tases satura iešļācās apakštasē, piedevām notecēja arī uz grīdas.
- Entschuldigen Sie, bittef aiz muguras atskanēja nožēlas pilna vīrieša balss.
- Schon gut", Katrīna ne visai laipni atmeta pār plecu. Nekas nebija labi! Viņa te stāvēja ļaužu burzmā, abas rokas aizņemtas, no pielietās apakštases kafija turpināja pilēt uz grīdas.
•Atļaujiet, es jums palīdzēšu, vīrietis vācu valodā turpināja, izņēma viņai no rokām nelaimīgo trauku ar visu pielieto apakštasi un izmanīgi novietoja uz tuvākā galda. Tūlīt ieliešu citu, un…
- Nevajag, paldies, es pati. Kate neveikli atvēcinājās ar brīvo roku, bet vācietis jau ienira drūzmā un pēc mirkļa atkal iznira ar pilnu tasi rokā.
- Ceru, ka tajā nav ne piena, ne cukura, viņa noprasīja diezgan paskarbi, bet tad, spēji nokaunējusies par savu nepieklājību, iesmējās. Ne-
I.ūdzu, atvainojiet! (Vācu vai.)
Ir jau labi. (Vācu vai.) pārdzīvojiet, kolēģi, es vēl neesmu piedzīvojusi nevienu konferenci, kuras beigās izdotos ar pirmo mēģinājumu tikt pie pilnas kafijas tases.
- Jūs ļoti labi runājat vāciski. Vīrietis apveltīja Katrīnu ar parasto komplimentu. Atļaujiet stādīties priekšā Ginters Feierabends no Drēzdenes!
- Katrīna Kursīte. Šī muzeja speciāliste.
- Ārkārtīgi patīkami. Viņš paklanījās. Jo vairāk tāpēc, ka jūsu vārds man nav svešs, esmu lasījis jūsu lielisko apcerējumu… mirklīti! Atcerējos: Musizierungstradition in Bьrgergesellschaft des Kurlandisches Herzogtum'. Fascinējošs darbs, jo īpaši detaļas. Vai drīkstu jums piebiedroties? Starp citu, kafija nav samaitāta ne ar kādām piedevām.
Uzslavas pacilāta, Katrīna pasmaidīja. Feierabends (sasodīts! Feierabends, tātad sen, sen dzīvojušā Vindavas zēnu skolas rektora uzvārda brālis) no Drēzdenes nebūt nebija nekāds lempis, bet gan cilvēks ar humora izjūtu, turklāt visai simpātisks kungs ap piecdesmit, kupliem pusblondiem, pussirmiem matiem, enerģisku degunu un smējīgām acīm. Diemžēl viņa referātu rīta cēlienā par agrīnā bronzas laikmeta rituālajiem instrumentiem Katei neizdevās noklausīties, jo darbinieku trūkuma dēļ Ritere palūdza Katrīnu uzņemties gida lomu Liepājas vēstures skolotāju grupai.
- Ja vēlaties, Feierabenda kungs, mēs ar draudzeni esam noenkurojušās tur pie tās palodzes. Katrīna rādīja.
- Brīnišķīgi, paņemšu kādu nieku provīzijas un došos pie jums.
- Kaču, tevi, goddievvārds, var tikai pēc nāves sūtīt, Helga pukojās. Labi, ka vismaz šķīvji ar ēdienu palika pie manis.
- Tagad gan tie vairāk atgādina šķīvjus bez ēdiena…
- Toties viss, kas uz tiem atlicis, ir tavs. Kur mana kafija? Āāā, cik labi! Nupat atkal sāku justies kā cilvēks. Kā būtu ar vienu vīna glāzi?
- Un kā būtu ar vienu vīrieti? Katrīna draiski piemiedza aci.
- Vīrieti? Un to man jautā tu svētā Katrīna? Draudzene bezmaz aizrijās.
Kurzemes hercogistes pilsoņu sabiedrības muzicēšanas tradīcijas. (Vācu vai.)
- Ei, aplamā! Es runāju par vīrieti kā sociālu būtni, nevis seksuālu objektu.
- Kurš tas ir? Helga, laiku velti nezaudējot, apprasījās, bet Ginters Feierabends jau bija klāt. Un ne tukšām rokām! Uz nez kā sadabūtas paplātes (ak, šis vāciešu praktiskums!) bija saliktas trīs tases kafijas, apakštase ar riekstu kūciņām un trīs sarkanvīna glāzes.
- Katrīnas kundze, ceru, ka ar šo man izdosies izpirkt savu neveiklības grēku, viņš smaidīja, likdams paplāti uz palodzes. Vai iepazīstināsiet ar draudzeni?
- Protams! Ginters Feierabends, Helga Frīdenberga.
- Ļoti patīkami. Helga pasmaidīja savu neatvairāmo smaidu.
Katrīna bija gandrīz pārliecināta, ka, draudzenes šarma aizrauts,
simpātiskais Ginters nekavējoties pāries uz vieglu flirtu, taču pēc dažām minūtēm konstatēja, ka saruna izvēršas interesantā diskusijā. Viņš tiešām bija erudīts kultūras vēstures speciālists, bet visvairāk laika veltījis senajiem mūzikas instrumentiem un to atskaņojuma iespējām. Šī tēma Katrīnai, pats par sevi saprotams, bija ārkārtīgi tuva, tāpēc viņa apbēra vācu kolēģi ar neskaitāmiem jautājumiem.