- Jāteic, ka es savos pētījumos no salīdzinoši jauniem laikiem pamazām kāpos arvien tālāk atpakaļ, un mans pēdējais darbs veltīts Ziemeļeiropas bronzas laikmeta rituālajiem sitamajiem instrumentiem, Ginters stāstīja. Tomēr patīkami laiku pa laikam atgriezties, sacīsim, pie baroka instrumentu rekonstrukcijas. Mēs esam tāds interesentu pulciņš. Piemēram, oriģinālā viola dagamba, salīdzinot ar mūsdienu altiem…
Ginters Feierabends runāja tālāk, bet Katrīna vairs neklausījās, pareizāk sakot, nespēja klausīties, jo vienubrīd viņa pati vairs nespēja atcerēties, kad tas bija, galvā atskanēja dīvains klikšķis. Nedzirdams, taču ļoti labi jūtams klikšķis, kad kopā saāķējās divi atmiņas uzjundoši vārdi: Feierabends un Drēzdene.
- Gintera kungs, atvainojiet, ka es… mazliet par citu tēmu, bet sakiet, vai kādreiz esat ieskatījies Drēzdenes kādreizējās Domskolas arhīvā? Cik zinu, tā sagatavoja gan dziedoņus, gan mūziķus, un man liekas, ka… ļoti iespējams, kāds no viņiem atceļojis arī uz Kurzemi, piemēram, septiņpadsmitajā gadsimtā, Kurzemes hercogistes ziedu laikos, kad uz šejieni devās visdažādāko profesiju ļaudis.
Pirmajā mirklī Ginters Feierabends izskatījās pārsteigts, bet ātri atguvās.
- Nē, diemžēl Domskolas arhīvu neesmu pētījis, taču jūsu minētā tēma varētu būt ārkārtīgi interesanta. Vai saskārāties ar to, vācot materiālus rakstam par muzicēšanas tradīcijām pilsoņu namos? Ja jūs minētu kādu konkrētu uzvārdu, vismaz gadu, meklēšana veiktos vieglāk. Katrā gadījumā, ja radīsies brīvs brīdis, noteikti paskatīšos.
- Gads varētu būt 1685… Katrīna gausi teica. Mēles galā vai svila vārds Zigmunds Reizemans, taču draudzenes klātbūtnē to nedrīkstēja izrunāt; viņa taču pazina šo Zigmundu, tāpēc sekotu jautājumu jūra, kurā vieglāk noslīkt, nekā dot sakarīgu atbildi. Taču Kate nekādi nespēja laist garām vai paša Dieva doto izdevību uzzināt jel ko par cilvēku, kurš bija Zigmunda vārda un uzvārda brālis septiņpadsmitajā gadsimtā un kura vietā Zigmunds toreiz kļuva par Vindavas rātes kapelmeistaru… ak kungs, no šādām domām galvā sāk griezties īsts karuselis!
- Varbūt jums pat iznāktu kopīgs pētījums, ieinteresētā Helga rosināja. Mums muzejā tādu materiālu nav, taču Rīgā, varbūt arī Jelgavā kaut kas atradīsies.
"Jelgavā neatradīsies nekas, vismaz attiecībā uz Zigmundu Reizemani; iespējams, izdotos uzrakt kādu mazsvarīgu piezīmi, kurā minēts Valfrīda Zonnenberga vārds, bet ne jau par to ir mūsu stāsts," Katrīna īgni nodomāja, tomēr piekrītoši māja ar galvu.
Viņi vēl kādu brīdi parunājās, apmainījās ar vizītkartēm, noprecizēja elektroniskā pasta adreses un tad šķīrās.
Atvadījusies no Helgas, Katrīna pa taisnāko devās mājās. Pēc iznākšanas no siltajām telpām sals grieza sejā neredzamiem nažiem, bakstīja neredzamām adatām. Viņa savilka kapuces malas zem zoda, un tūlīt pat kažokādas akots nosarmoja. Piere un vaigi vairs tā nesala, toties sāka stingt pirksti, kaut arī labos cimdos ar siltu vilnas oderi.
"Vajadzēja izņēmuma kārtā ņemt apalīti," Katrīna pie sevis nosūkstījās, "kas tagad nekaitētu viena vīle, un mājās!"
Viņa praktiski nekad nedevās uz darbu ar mašīnu, ja nu vienīgi tad, kad pēc darba ieplānota kārtīga iepirkšanās vai izbrauciens ārpus pilsētas. Degvielas cenas pārsniedza saprāta robežas, vismaz Kursīšu-Sauleskalnu izpratnē; lai gan Katrīnai atkal bija pilnvērtīgs darbs un stabili ienākumi, ar tiem nepietika, lai varētu atļauties dzīvot bez apdoma.
Dienas jūtami stiepās garumā; kaut arī dažas minūtes pāri pieciem, janvāra vakars vēl nebija satumsis. Nami tinās zilgansārti zīdainā krēslā, augstās laternas zīmēja uz ietves saulainus apļus, taču tie nesildīja piemīņātais sniegs zem kājām čīkstēja tik spalgi, ka vai ausīs grieza.
Valfrīds viņu sagaidīja virtuvē. Zemās griestu lampas gaismā telpa izskatījās bezgala mājīga un pievilcīga drusku sasēdētie spilveni uz dīvāniņa, iepretī pavērtajām plīts durtiņām sfinksas pozā tupošā Tuta Otrā, uz palodzes ģerānija, kuras spilgti zaļās lapas un rožainie ziedi efektīgi izcēlās uz aizsalušās rūts fona; netraucēja pat zināms haosiņš uz galda, kur atšķirta grāmata gulēja blakus burkai ar aso tomātu mērci. Vizuālo papildināja akustiskie efekti: malkas sprakšķēšana bāztin piebāztajā kurtuvē un tējkannas mīlīgā sīkšana uz sarkanīgi nokaitušās plītsvirsmas.
- Ko tad tu, viņa iesmējās, redzēdama vīru kožam aukstā kotletē un ar karoti piestrebjam tomātu mērci, esi pārgājis uz aukstēdienu? Uzsildīt slinkums, vai?
- Gaidīju tevi, vienam negribējās ņemties ar lielām vakariņām, es tikai mazliet iekožu un kavējos atmiņās.
- Kādās atmiņās? Katrīna ieinteresēti vaicāja, ceļot no ledusskapja traukus ar sildāmo ēdienu. Senās un patīkamās?
- Gan senās, gan patīkamās. Valfrīds aizlika rokas aiz galvas un izstaipījās. Varbūt ne tik daudz patīkamās, kā nervus kutinošās… lūk, kurināju plīti un atcerējos, kā mēs ar Zigi gājām zagt malku. Tajā trakajā ziemā, kad Adrim vēl nebija gadiņš un jūs abi dzīvojāt pa māju.
Arī Katrīna atcerējās. No šīsdienas viedokļa raugoties, tas patiesi bija briesmīgs gads naudas maz, un par to pašu neko jēdzīgu nevar nopirkt, veikali tukši kā izslaucīti, pirmās nepieciešamības preces tikai pret taloniem un smieklīgos daudzumos; kas gan ir viens nožēlojams saimniecības ziepju gabals uz diviem mēnešiem, ja mājā mazs bērniņš!
Veikalos ne gaļas, ne sviesta, ne krējuma, pat ne mannas putraimu, taču mazajam vajag labus produktus, kas dabūjami tikai tirgū… par prātam neaptveramām cenām. Bērna piedzimšanas pabalsts izkusa neiedomājamā ātrumā, Valfrīda ienākumi bija nelieli un neregulāri, tāpēc toruden varēja sagrabināt tikai sešiem steriem malkas. Turklāt tā bija slapja un vismaz trešā daļa gatavie prauli, kas krāsnī sīca, spiedza un pīkstēja kā svilstošu žurku bars, bet siltumu nedeva. Ziema gan nebija pati aukstākā, tomēr termometra stabiņš konsekventi turējās zem nulles. Tad Zigmunds tolaik viņi ar Vizi vēl dzīvoja pilsētā, un Vize bija stāvoklī ar Danu vienvakar, ciemos nākdams, netālu no Valfrīda un Kates mājām kādā vaļējā pagalmā pamanīja milzīgu lieliskas malkas kaudzi. Zagt nav labi viņi tovakar sprieda, bet vai ļaut nepilnu gadu vecam bērnam diendienā salt, puņķoties un riskēt pamatīgi saslimt nav vēl sliktāk? Un, kamēr Kate, jakās un džemperos savīkstījusies, bailēs trīcēja kā vēja raustīta lapa, abi jaunie vīrieši tumsas aizsegā steidzīgi grēkoja pret septīto bausli. Taču laikam jau mīļais Dievs redzēja, ka viņi to dara izmisuma spiesti, jo nelika sodam nākt pār abu galvām, nedz arī malkas īpašniekiem īstajā brīdī pamosties un čiepējus pieķert. Tonakt katrs atstiepa trīs līdz plīšanai piestūķētus maisus. Jaucot skanīgās bērza un priedes šķilas kopā ar pašu prauliem un kurinot tikai vienu krāsni, Katei ar Valfrīdu izdevās izvilkt līdz marta sākumam, bet mazajam Adrianam nesaslimt ar ko nopietnāku par triju dienu iesnām.
- Traki mēs visi bijām. Katrīna apcerīgi jauca pannā kartupeļu šķēles ar mērci. Jauni un traki, un laimīgi… ak vai!
- Kāpēc ak vai? Valfrīds neizpratnē uzskatīja sievu. Vai tad mēs joprojām neesam laimīgi… un drusciņ traki arī?
- Kā tad, un zināmā mērā pat jauni. Viņa ērmīgi sašķieba lūpas. Kur mūsu dēls?
- Drīz jābūt mājās, abi ar Danu aizgāja uz kino. Labāk pastāsti, kā tev gāja konferencē.
Katrīna salika šķīvjos ēdienu, ielēja krūzēs smaržīgu dzērienu no liepziediem un vīgriezēm. Abiem draudzīgi vakariņojot, viņa apzinīgi atstāstīja interesantāko referātu saturu, ciktāl tie skāra tēmas, kas Valfrīdam varētu likties saistošas, piemēram, par Gintera Feierabenda bronzas laikmeta sitamajiem instrumentiem, tiesa, vien tik daudz, cik pie kafijas tases bija pastāstījis pats autors.