- Feierabends? Valfrīds strauji samirkšķināja acis. Tāds kā dzirdēts uzvārds… bet kur?
- Ir nu gan atmiņa! pasmējās Katrīna. Būs jāsāk barot tevi ar biezpienu un zivju eļļu, tad tu varbūt atcerēsies Johanu Feierabendu, Vindavas skolas rektoru, rātskungu, pie viena arī labu draugu, kurš valkāja baltas zeķes un lasīja franču dzeju.
- Goda vārds! Valfrīds iesaucās. Nu, protams! Pagaidi, Katiņ, vai tu domā, ka šis vācu profesors varētu būt kaut kādos rados ar mūsu Johanu? Kāds tāls pēcpēcpēc…tecis?
- Diez vai. Katrīna papurināja galvu, atbīdīja šķīvi un ķērās pie medaini garojošās ziedu dzēriena krūzes. Feierabends ir ļoti izplatīts vācu uzvārds. Un, pat ja būtu, nu un kas? Manu uzmanību vairāk piesaistīja viena cita sakarība viņš ir no Drēzdenes, un viņa specialitāte kultūras, toskait ari mūzikas, vēsture. Bet Drēzdene, viņa pasteidzās priekšā jautājumam, kas Valfrīdam jau bija mēles galā, ir pilsēta, kur septiņpadsmitajā gadsimtā darbojās Domskola, ko absolvēja dziedāšanā un muzicēšanā izglītoti jaunekļi, un viens no viņiem saucās Zigmunds Reizemans.
Valfrīdam no pirkstiem izšļuka karotīte, ar ko viņš visu laiku bija turpinājis smalstīt no burkas biezo tomātu mērci. Viņš papurināja cirtaino galvu, it kā tas palīdzētu ātrāk aizvadīt līdz apziņai dīvainas, it kā reiz zināmas, taču gadu gaitā no atmiņas galīgi paklīdušas lietas.
- Tas… tu domā to, kurš…
- Jā, to Zigmundu un viņa radiniekus, kuru vietā stājāmies mēs! Saproti, tas taču bija reāls cilvēks, par kuru, kā mēs atceramies, bija notikusi sarakste starp Vindavas rāti un Drēzdenes Domskolas dekānu!
- Nu, un viņš, es domāju, šis Feierabends, kaut ko par to zina? Valfrīds dedzīgi jautāja.
- Nē, vismaz pagaidām. Es taču nevarēju Helgas klātbūtnē minēt Zigmunda vārdu, zini, kāds juceklis sanāktu? Bet viņš man apsolīja pameklēt
Drēzdenes arhīvā Domskolas dokumentus par septiņpadsmitā gadsimta priekšpēdējo desmitgadi, un mēs norunājām sazināties pa e-pastu.
- Kolosāli! Valfrīds atgāzās pret virtuves dīvāniņa atzveltni un pievēra skropstas. Šaurajās acu spraudziņās spēlējās zilas un zeltainas dzirkstītes. Tu taču jau pirms cik tur gadiem solījies dzīt viņam pēdas, bet…
- Bet! Pats labi atceries, kā tolaik gāja! Vispirms Zigmunda un Vizēs kāzu epopeja, pēc tam tūlīt barikādes, aprīlī piedzima Adrītis, viss sekojošais gads zem autiņu un auzu pārslu putras zīmes, bet pēc tam kreņķi par puikas mēmumu. Vai tolaik varēja izraut kādu brīdi apcerēm un privātiem pētījumiem? nepacietīgi attrauca Kate, kuras galvā rosījās liels un pamatīgs jautājums kā lai Feierabenda kungam no Drēzdenes pasniedz Zigmunda Reizemaņa vārdu tā, lai zinīgais vācu kungs nelūgtu parādīt dokumentu, kurā viņa to izlasījusi, vai vismaz noskenētu šī dokumenta kopiju.
Tikai krietni vēlāk, kad Valfrīds ar Adrianu pielipa televizoram, Katrīnai, domīgi braukalējot šurpu turpu skrituļkrēslā pie datora, prātā ienāca pareizā ideja. Brīdi vēlāk Katrīna steidzīgi klabināja taustiņus un nosūtīja Ginteram Feierabendam elektroniskā pasta vēstuli:
Labvakar, Gintera kungs! Tikko pārnākusi mājās, sameklēju savās piezīmēs uzvārdu, kas man mūsu tikšanās laikā bija piemirsies. To es izlasīju uz mazas lapiņas, pareizāk sakot, lielākam papīram noplēsta stūra, kas bija pielipis pie 17. gs. Zlēku baznīcas grāmatas iekšējā vāka. Senais lupatu papīra gabaliņš bija tik sliktā stāvoklī, ka burtiski saira pīšļos, taču pirms tam paspēju saburtot dažus vārdus "Siegmund Reisema…" "Dresdner Domsch…" un gadskaitli, kas, visticamāk, bija 1685. ja jums radīsies iespēja un laiks papētīt zināmo arhīvu, domāju, šīs norādes varētu būt diezgan vērtīgas.
Patiesā cieņā Katrīna Kursīte.
♦ <0> ♦
Profesori, kā zināms, ir ne vien izklaidīgi, bet arī ārkārtīgi aizņemti ļaudis, tāpēc Katrīna bija gatava uz ilgu atbildes gaidīšanu, pieļaujot domu, ka atbilde varētu nepienākt vispār maz ko kādreiz sarunas karstumā apsola. Tomēr jau pēc nedē|as vēlu vakarā, kad Katrīna jau grasījās izslēgt datoru, viņa priecīgā satraukumā ieraudzīja elektroniskajā pastkastītē iekrītam sūtījumu no Drēzdenes.
Katrīnas kundze, Jums bija taisnība. No mūsu Domskolas uz Kurzemes hercogisti tiešām devušies mūziķi, turklāt nevis viens vien, bet vairāki; tā kā Jūs interesējāties par 17. gadsimtu, varu teikt, ka, pirmkārt, es atradu Vindavas rātes vēstuli, kas datēta ar 1684. gada 30. oktobri un kurā viņi aicina kādu no absolventiem ieņemt Vindavas kapelmeistara amatu, piesolot tam labu algu un pilsoņu privilēģijas. Interesanti, ka viens no Vindavas rātskungiem, kurš parakstījis šo vēstuli, ir mans uzvārda brālis! Viņš savos studiju gados esot apmeklējis Drēzdeni un joprojām glabājot savā sirdī cieņu un apbrīnu. Jūs varat saprast, ka šis fakts mani rosina uz jauniem pētījumiem. Taču atgriezīšos pie mūsu kopīgās tēmas. Otrkārt, es atradu piezīmi, ka Domskolu ar izcilību beigušais vijolnieks Zigmunds Reizemans atstājis dzimteni 1685. gada 29. maijā, lai dotos uz Vindavu kopā ar savu māsu Konstanci Karolīni un viņas saderināto, kura vārds nav minēts, līdzi vedot dekāna ieteikuma vēstuli. Es nodomāju, ka līdz ar to sākotnējā informācija ir izsmelta, taču personu rādītājā vēlreiz sastapu Reizemaņa vārdu ar piezīmi "vēstules" un jautājuma zīmi. Diemžēl steidzamāki darbi man lika atrauties no šī aizraujošā pētījuma, taču, tikko varēšu, turpināšu.
Patiesā cieņā Jūsu Ginters…
Ho-ho! Katrīnai paspruka kaujas sauciens Elločkas Ščukinas manierē. Viņa nometa brilles, atgrūdās no datorgalda un aulēkšiem izšāvās no kabineta, cauri šaurajai vidusistabai, pat uz kāpnēm tik tikko samazinot tempu. Virtuve bija silta, tumša un tukša. Neieslēgusi gaismu, Katrīna atrāva ledusskapja durtiņas, tur kā vienmēr neparedzētiem gadījumiem glabājās labā, ekstrasausā Rīgas šampanieša pudele.
Redzot sievu burtiski ieklūpam guļamistabā ar padusē iespiestu pudeli, divām glāzēm pirkstos nervozi šķindot, turklāt izspūrušu, pietvīkušu un ellīgi mirdzošām acīm, Valfrīds tā izbrīnījās, ka Save vietā nospieda Delete, tādā veidā aizmēžot klēpjdatorā nule ievadīto muzikālo tēmu virtuālajā nebūtībā.
- Kas, ellē, tev lēcies? viņš noprasīja drusku errīgi, tomēr arī zināmā mērā uzjautrināts. Vispār izskatās daudzsološi mīļotā sieva iegāžas guļamistabā ar labvīnu padusē vai drīkst jautāt pēc iemesla?
- Nav jēgas, jo es tāpat visu izstāstīšu un tūdaļ! Kate iespieda Valfrīdam rokā pudeli, nolika glāzes uz segas un nometa drēbes ātrāk nekā zaldātiņš kazarmās pēc vakara jundas. Tā, tagad iedod man vienu cigareti un tad vari attaisīt šampi.
- Tu taisies smēķēt gultā? viņš neticēja savām ausīm. Galu galā pašam šis prieks bija liegts gadiem ilgi kopš neatminamiem laikiem. Dabiski, tas nekādā ziņā nebija labs ieradums, bet sasodīti patīkams gan.
- Izņēmuma kārtā, Kate ierotījās zem segas. Zini, šimbrīžam es atkal jūtos kā vecs kara zirgs, kurš dabūjis ieostīt pulvera dūmus. Tas vācietis viņu atradis, vai saproti?
Valfrlds saprata.
- Goda vārds? Viņš uzracis pēdas mūsu Zigmunda vārduzvārdbrālim?