- Pareizi, bija taču pirms kādiem gadiem… kad īsti? Valfrīds jautājoši paskatījās apkārt. Atceros, es toreiz biju Rīgā. Daži kolēģi satraucās, bet citi vispār nepamanīja.
- 2004. gadā, arī septembrī… Zigmunds nomurmināja. Toreiz darbā neviens krēsls neturējās vietā, un no pasaules gala bļāvieniem internets gandrīz aizgāja pa gaisu.
- Mēs gan neko tādu neatminamies. Dana purināja galvu, un Ieva piekrītoši pamāja, zirgastei koši noplīvojot.
- Jūs toreiz bijāt mājās, un Grietiņmežā nekas nebija jūtams, Zigmunds teica. Pilsētā gan sākās drusciņ panika…
- Starp citu, ari šogad Latvijā esot bijusi zemestrīce. Valfrīds, jau atguvies pavisam, ieņēma iepriekšējo vietu pie galda un aizkūpināja jaunu cigareti. Kaut kur jūrmalas pusē, ja nemaldos, bet pie mums gan viss bija mierīgi. Labi, Dies ar visām trīcēm, Zigmund, glāzes pie tevis, ņem un salaisti!
Katrīna atvairīja pēdējo baiļu atraudziņu un attaisīja šampanieša pudeli. Ielējusi Adrianam un Danai, bet Ievai tikai pāris malkus, viņa jautājoši uzlūkoja Vizi.
- Ko tu dzersi, Vizlt? Labvīnu vai Valfrida amerikāņu viskiju?
- Tas ir tāds kā brandavs, jā? Vize pastiepa deguntiņu uz Zigmunda glāzes pusi. Smaržo varen gardi… kā rupjmaizīte… es tad labāk to, man nepatīk, ka burbuļi skrien caur degunu. Pēc tāda izbīļa, teikt… labāk ko stiprāku.
- Pareizi, sieva! Zigmunds pielēja Vizēs glāzi. Iedzer aizokeāna brandavu un mazāk lasi tos muļķa žurnālus!
- Nemaz ar' nav tik muļķīgi, māsas vienā balsī iesaucās, tiesa, Danas balsī juta vieglu šaubu pieskaņu. Ieva turpināja: Visi lasa, tur baigi interesantās lietas, visādas maģijas, meditācijas, ezoterikas un atklājumi par kosmosu.
Adrians paklusām iespurcās.
- Kā tad! Zigmunda brilles šķila zibeņus. Es ari varu atklāt baisos noslēpumus un nolikt akadēmiķus uz lāpstiņām! Vai zināt, kungi, ka Zemes iekšpusē ir otra, turklāt daudz lielāka zemeslode?
- Protams, Kate aizrautīgi piebalsoja. Svēta patiesība, meine Dame unci Herrenl Tāpat kā čenelings ar Plejādu zvaigznāja preatlantldiešiem un tas, ka marsieši vai venerieši… nav svarīgi, kuri īsti -iesi… pirms simttūkstoš gadiem atsūtījuši uz Zemi bites un skudras, lai mēs mācītos dzīvot kolektīvismā. Vienā mierā, viņa piebilda, uztvērusi Valfrīda neticīgo skatienu, es to izlasīju internetā, vienā blogā, starp citu, bloga īpašnieks ir diezgan pazīstams cilvēks, un es, naivā, viņu līdz tam uzskatīju par homo sapiens…
- Par to otru zemeslodi. Ieva blisināja lielās, skaistās acis. Tēti, tu to nopietni? Bet kā tad…
- Ej bojā, sīkā! Dana tā kā noklepojās, tā kā nokrikšķināja. Viņš taču muļķojas, apceļas, saproti, par tiem spiristiķiem, kā rakstīja Umberto Eko…
Ieva drusku apvainojās un sāka kodīt apakšlūpu sārtu kā rudens ābola šķēli. Adrians draudzīgi papliķēja viņas plecu allaž Ieviņu uzskatījis par mazo māšeli, kaut arī mazliet panaivu, bet dūšīgu biedru.
- Jā, tomēr… Ievai par varītēm gribējās pastrīdēties, un viņa spītīgi paslēja zodiņu gaisā. …tomēr visādas mistiskas lietas notiek, piemēram, mūsu tētis tak izgudroja laika mašīnu, teiksi nē?
Zigmunds, mēreni apjucis, nokremšķināja, Vize svarīgi šūpoja galvu, bet Kate ar Valfrīdu saskatījās drusciņ mulsi, jo šī lieta… kā lai to labāk pasaka… bija par daudz ekscentriska, kaut ari neapstrīdami patiesa. Lai gan pieaugušie šad tad pakavējās atmiņās par vistrakāko piedzīvojumu viņu dzīvē, tomēr gadiem ilgi un pamatīgi bija lauzījuši galvas par to, vai atklāt to ari bērniem (un, ja atklāt, tad cik daudz?) vai tomēr noklusēt. Zigmunds un Valfrīds vairāk sliecās uz klusēšanas pusi, gluži pamatoti izvirzot jautājumu: kas notiks, ja kādai no viņu atvasēm sagribēsies vienaudžu pulciņā palielīties ar tik graujošu faktu, kā jau bērni to palaikam mēdz darīt, it īpaši, ja viņi ar saviem vecākiem lepojas. Zigmunds kategoriski paziņoja, ka nevēlas nonākt drošības iestāžu uzmanības lokā un izraisīt pasaules zinātnes akadēmisko aprindu neveselīgu interesi par savu personu un spoguli laika mašīnu. Taču no tā neizbēgt, ja atklātos, ka tepat Latvijā, Ventspils pusē, dzīvo īsti, dzīvi laika ceļotāji! Ārprāts un trejzvaigžņu trakomāja!
Valfrīds pilnīgi piekrita draugam.
Savukārt Katrīna un Vize viņai pievienojās argumentēja, ka tad, ja nav iespējams uzticēties pašu bērniem, dzīve zaudē jēgu. Jo vairāk tāpēc, ka bez šī ceļojuma trīssimt gadu pagātnē nebūtu ne Danas un Ievas, varbūt ari Adriana ne. Vairākus gadus, atgriežoties pie minētās dilemmas, vīrieši strikti turējās vienā barikāžu pusē, sievietes otrā. Taču bērni auga un, par spīti visiem nedarbiem, kļuva arvien prātīgāki.
Beigu beigās nosprieda, ka izstāstīt tomēr vajadzētu, tikai izlēma pagaidīt, kamēr visjaunākajai Ievai paliks sešpadsmit gadu tak jau cik necik sakarīgs vecums. Tāpēc pērn meitenes dzimšanas dienā burvīgā jūlija izskaņas vakarā, kad Grietiņmeža Riekstukalnā, Vizēs skaisti iekoptajā pagalmā, pie galda sanāca abas ģimenes un, pirms tam mūžīgai klusēšanai nozvērināti, Adrians, Dana un Ieva atplestām mutēm klausījās dīvaino stāstu, kā pirms divdesmit gadiem Zigmunda Reizemaņa izgudrotās laika mašīnas iedarbības rezultātā pats Zigmunds, kā ari Valfrīds un Katrīna kādā jaukā vasaras rītā pamodušies nevis divdesmitā, bet septiņpadsmitā gadsimta Ventspilī un ka Danas un Ievas jaukā māmiņa Vize, lai gan tikai trīsdesmit deviņus gadus veca, dzimusi pirms vairāk nekā trīssimt gadiem…
♦ ♦
Patiesībā piedzīvojums sākās krietni agrāk! Dažus gadus pirms satriecošā ceļojuma pagātnē deviņpadsmit gadus jauno Zigmundu iesauca armijā, proti, krievu vai padomju armijā. Astoņdesmito gadu otrajā pusē dienests minētajā armijā varēja maksāt dzīvību desmitiem Latvijas puišu dzimtenē atgriezās cinka zārkos, bet nelaimīgie vecāki saņēma standartpaziņojumu: krituši, izpildot internacionālo pienākumu. Zigmundam no afgāņiem izdevās izsprukt sliktās redzes dēļ, tomēr Katrīna un
Valfrīds bija pamatīgi nobažījušies par draugu, viņa veselība nebija nekāda stiprā, turklāt par ģedovščimi runāja šausmu lietas. Taču ar diženu intelektu apveltītajam Zigmundam negaidīti paveicās; pēc testiem un pārrunām ar dažādu rangu virsniekiem viņš nokļuva sakaru tehniķu kursos, bet no turienes neaptverami slepenā, pārsteidzošas tehnikas pilnā daļā. Gandrīz nevarēja ticēt, ka šī sarežģītā aparatūra atrodas nevis viņpus okeāna, bet gan Krievijā. Vismodernākās iekārtas, kas jau līdzinājās datoriem un par kuru eksistenci vienkāršam padomju pilsonim nebija ne jausmas, tur burtiski krāvās kaudzēs; zinātāji apgalvoja, ka viens otrs aparātiņš sit pušu japāņu Sony. Dienesta biedru vidū bija izcili gudri puiši ar daudzpusīgām interesēm; daļā cirkulēja grāmatas par informācijas un enerģijas glabātājiem, kristālisko atmiņu, spoguļu enerģētikas pētniecību un tamlīdzīgām lietām. Šo teoriju un hipotēžu aizrauts, Zigmunds sāka bakstīties ar savu pirmo izgudrojumu… Sākumā viņš sapņoja radīt robotiņu, kura funkcijās ietilptu radio un TV kanālu pārslēgšana, kafijas gatavošana, grīdas slaucīšana, ieskaitot netīro zeķu savākšanu, un citi inteliģenta vīrieša necienīgi mājas darbi. Taču sapni par robotu mājdzīvnieku malā pastūma nez no kurienes uzradies, ar rakstāmmašīnu pārrakstīts lapu žūksnis; nezināms autors stāstīja par eksperimentiem ar paraboliskos spoguļos iestrādātiem, dažādos veidos uzlādētiem kristāliem, lai pētītu atstaroto enerģiju un fokusā novērotās parādības. Autors pieļāva, ka ar koncentrētas un atbilstoši virzītas enerģijas palīdzību iespējams realizēt to, par ko uzdrošinās rakstīt tikai drosmīgākie rakstnieki fantasti. Bija pieminēti arī krievu fiziķa Kozireva pētījumi un spirāliskie spoguļi, un dažas mīklainas norādes uz trīspadsmitā gadsimta angļu zinātnieka vai maga Rodžera Bēkona burvju stiklu, proti, ieliektu spoguli, ar kā palīdzību tas esot spējis saskatīt lielā attālumā notiekošas lietas.