- To viņš ir izdarījis! svinīgi paziņoja Katrīna un pastiepa savu glāzi. Ielej man un, ē, kā tur toreiz bija pastāsti, ko tu zini par Bahu!
- Kādā sakarā Bahu? Mīļā, vai tev no jaunatklājumu priekiem prātiņš sašķobījies?
- Ak, nekādā, vienkārši es atcerējos vienu citu, vēsturisku labvlna dzeršanu un tamlīdzīgas modulācijas. Klausies!
Un Katrīna smalki un detalizēti atstāstīja pirms nedaudzām minūtēm pienākušās Ginlera Feierabenda zīmītes saturu, neaizmirsdama arī viņa uzieto daudzsološo piezīmi par vēstulēm.
- Nu, ko teiksi? viņa triumfāli iesūca vaigos šampanieša malku. Bija vērts raut vaļā pudeli? Vai kā?
- Kolosāli! Noteikti bija. Žēl, ka… klau, jāpiezvana Zigim! Viņam taču tas nozīmē vēl daudz vairāk nekā mums.
- Ir jau pāri vienpadsmitiem, novilka Katrīna, taču bija redzams, ka viņai ļoti, ļoti gribas izstāstīt draugam satriecošos jaunumus.
- Blēņas, Zigis diez vai lien migā ātrāk par pusnakti. Valfrīds pastiepās un izķeksēja no gultai blakām nomesto bikšu kabatas tālruni.
- Tu runāsi? Spaidīdams podziņas, viņš uzlūkoja Katrīnu.
- Jā… nē, labāk runā tu, es varu no sajūsmas satecēt klausulē, lūk, un kad dzirdēšu, kā tu to visu izklāsti, man pašai varbūt šis tas kļūs skaidrāks.
- Ei, tas nu gan ir kaut kas! Mans dubultnieks, bitītmatos! Zigmunds otrā galā sajūsmā brēca. Paklau, saki Katei, ka es gribu zināt visu, saproti, pilnīgi visu, pat vismazākos sīkumiņus.
- Pasaki Zigim, ka šovakar saņemto meilu es viņam rīt pārdzīšu, Katrīna suflēja, ar baudu klausīdamās drauga jūsmīgajos auros, kas pusmetra attālumā bija tīri labi dzirdami.
- Starp citu, pēc mazas pauzītes iestarpināja Zigmunds, arī man ir jaunumi. Paveras lielākās karjeras iespējas manā datorista mūžā. Reče, piedāvāja iegūt starptautiskā līmeņa Microsoft sertifikātu, bet, lai līdz tam nokļūtu, man ir jānoliek tādi ekši, ka par maz neliksies. Šito joku es gribēju pastāstīt brīvdienās un pie viena drusku papriekot, bet, ja jau jūs šitā, tad es arī…
♦ ❖ ♦
Pagāja nedēļa, otra, tad vēl viena. Kalendārā janvāri nomainīja februāris, dabā puteņu vietā stājās pamatīgs sals. Ik rītu termometra stabiņš nemainīgi rādīja dažas svītriņas zem mīnus divdesmit tas bija Ventspilī, taču laukos temperatūra nokritās teju līdz mīnus trīsdesmit grādiem. Lai gan Zigmunds cītīgi sargāja savu dīzeļdzinēja toijotu no aukstuma postošās iedarbības, liedams degvielas tvertnē dažādas piedevas, kādu rītu atklājās, ka viņa džipmašīna nekust ne no vietas; divdesmit astoņos grādos zem nulles dīzeļa parafīna daļiņas tomēr bija pamanījušās aizķepēt padeves caurules ciet. Lādēdamies visbaisākajiem vārdiem, kādus vien spēja atcerēties, Zigmunds saāvās mednieka zābakos, iesaiņoja kaklu trīsmetrīgas šalles līkumos, uzvilka dubultus cimdus un, paņēmis jaudīgu kabatas bateriju, melnā tumsā un negantā spelgonī kājām devās uz sešus kilometrus attālo autobusa pieturu. Vize bažīgi noskatījās vīram pakaļ, taču neuzdrošinājās atrunāt, kaut vai uzkavēties mājās tik ilgi, kamēr laukā kļūs gaišs. Par meitām nebija ko raizēties Ieva ar Danu svētlaimīgi snauduļoja, ierakušās segās līdz ausīm tik aukstā laikā uz skolu drīkstēja neiet.
"Sasodīts, es nokavēšu darbu!" Zigmunds pie sevis pukojās, zābakiem čirkstinot sasalušo ceļvirsu. "Pirmo reizi sešpadsmit gadu laikā! Lai velns parauj šito salu un pie viena ari visus globālās sasilšanas sludinātājus! Nezinu, kuram te kas sasilis, bet normāliem cilvēkiem no aukstuma acis sprāgst laukā."
Viņš gāja un gāja, ik pēc dažām minūtēm pārņemdams lukturi otrā rokā, kamēr pirmā cik necik atsila kabatā pirksti stinga pat dubultajos cimdos. Pēkšņi luktura mestajā gaismas lokā iekļuva sarkanruda aste ar balti vizošu galiņu Zigmunds ieraudzīja prāvu lapsu, kas naigi loba metrus desmit pa priekšu. Lapsa atskatījās, acu zīlītēm sarkanīgi nozibsnot, taču turpināja lobt, it kā nemaz nebaidītos no cilvēka. Viņš tīri vai nopriecājās, jo satikšanās ar lapsu skaistā ziemas kažokā nebūt negadās bieži un padarīja grūto gājienu mazliet interesantāku.
Zvēriņš paātrināja soli, tomēr no ceļa nost negāja, un tad Zigmunds aptvēra, ka tas izskatās galīgi nomocījies, pat pārbijies. Pēkšņi ausis sasniedza skaņa, no kuras pār kauliem pārskrēja šermuļi, stieptas gaudas, kas uz mirkli aprāvās, tad atkal atjaunojās. Vilki! Tic bija vilku bara kaucieni un pavisam netālu!
Lapsa atkal atskatījās, un Zigmundam šķita, ka tās acīs viņš saskatījis lūgumu pēc palīdzības.
Smadzenes sāka darboties ar lieljaudas datora ātrumu. Šaujamā nav, tāpēc atšaudlšanos var izmest no galvas. Nekādu troksni sacelt arī nevar, vienīgais skaņas avots paša rīkle, kas pat uz jēdzīgu falsetu nav spējīga. Uguns? Šķiltavas, protams, ir, taču ko lai aizdedzina ceļš pliks kā noslaucīts, mežā sniegs līdz ceļiem. Varētu nolauzt kādu zaru, bet pamēģini ar šķiltavām piesvilināt apledojušas egļu skujas… Bezcers! Zigmunds paātrināja soli; lapsa tecēja tikai pāris soļu pa priekšu, bet ari vilku gaudas skanēja aizvien tuvāk. Viņš zibenīgi aplēsa: pa meža ceļu varēja būt noieti kilometri divi, tas nozīmē, ka līdz klajumam palicis vairāk par puskilometru; ari klajums pats par sevi nav glābiņš, lūk, ja izdotos tikt līdz gurķu fermai, proti, siltumnīcām, taču līdz turienei ne mazāk kā pusotra, pa to laiku arī gaisma būs uzaususi, līdz ar to drošāka dūša. Ak Dievs, bet kā lai noturas pretī izsalkuma trenktam vilku baram pusotra kilometra garumā!? Nē, viņš neparko neļaus tā vienkārši sevi aprīt! Ne vienkārši, ne divkārši vispār neļaus, un viss! Kā tur bija, jā: "Nav nekā neiespējama cilvēkam ar intelektu!"
Pārbiedētā lapsa nu rikšoja gandrīz blakus. Vilku gaudas griezās ausīs un lika matiņiem uz skausta celties stāvus. Zigmunds pēkšņi attapa, ka viņam ir karsti, it kā no spelgoņas iekritušam ugunsgrēkā. Vārds ugunsgrēks dažas sekundes kulstījās smadzenēs, un tad Zigmunds atcerējās, ka mugursomā lai slavēta paša aizmāršība! palikusi vakar pirktā šķiltavu benzīna pudelīte. Viņš spēji apstājās, ar zobiem iekodās cimda pirkstgalā un nodabūja to nost no grābekļaini stīvajiem pirkstiem. Ar otru cimdu gāja vieglāk. Benzīna pudelīte atradās pašā somas dibenā, un, kad beidzot Zigmunds tika tai klāt, viņš bija nosvīdis kā pirtī. Vēl vajadzēja zarus, tāpēc nācās brist pieputinātajā grāvī. Ledainās skujas nobrāza pirkstus līdz asinīm.
Lapsa mīņājās un trauksmaini vēroja cilvēka neizprotamo rosīšanos. Kad ļaunu vēstošie auri jau skanēja pavisam tuvu, tā žēli iesmilkstējās un patecēja dažus soļus uz priekšu, tad atkal neziņā apstājās.
- Nebaidies, gan izrausimies, Zigis mierināja lapsu, skrūvēdams vaļā pudelītes korķi, bet tajā pašā brīdī saprata, ka mēģinājums pa tiešo samērcēt benzīnā zarus beigsies ar vērtīgā šķidruma izlaistīšanu. Daudz nedomādams, viņš izrāva no ādas cimdiem tajos ievilktos vilnas pirkstaiņus un samērcēja benzīnā slapjus kā sūkļus, uzmauca zariem un piešķīla uguni. Vizēs adītie rakstainie pirkstaiņi aizsvilās vienā mirklī, bet tiem apkārt apliktie egļu zari degšanu piebremzēja, turklāt kopā ar degošo vilnu radīja varen smirdošu dūmu mākuli.
- Ejam nu! Zigmunds uzsauca bailēs drebošajai lapsai. Sitas tiem kvekšiem nepatiks, tici droši!
Ar padusē iespiestu lukturi un vicinot improvizētās lāpas, viņš naski soļoja tālāk. Kaucieni joprojām bija dzirdami, bet arī klajums gandrīz klāt, kad viena no lāpām sāka dzist cimds bija pārvērties ogļainā pikucī, mitrās skujas slinki čukstēja. Zigmunds pameta skatu atpakaļ metrus piecdesmit aiz viņa palsajā rīta mijkrēslī pret balsnējo celavirsu varēja samanīt vismaz viena vilka siluetu. Daudz nedomājot, viņš nometa gruzdošo zaru kušķi uz ceļa un ar brīvo roku sagrābstīja mobilo tālruni prātu bija piemeklējusi vēl viena atklāsme. Ne jau zvanīt pēc palīga iekams kāds paspēs tikt līdz šejienei, paies vismaz minūtes divdesmit. Nepalēninot gaitu, spaidīja sīkās podziņas, meklējot skaņu signālu sarakstu… ahā, te tas ir! Labais 4650mp3. Viņš noklikšķināja regulatoru līdz atzīmei max, un pēc mirkļa visu apkārtni pieskandēja griezīgs zvans, kam sekoja neķītra lamāšanās vācu valodā ar sekojošiem šāvienu efektiem tik spalgiem, ka gandrīz neatšķirt no īstas šaušanas. Lapsa satrūkās un metās skriet. Signāls ilga kādas desmit sekundes; tikko tas beidzās, Zigmunds atkal nospieda podziņu, tad vēl un vēl, un vēl… Pa to laiku arī otrs cimds bija nosvilis, viņš to nometa un, vēlreiz paskatījies atpakaļ, konstatēja, ka uz ceļa vilku vairs nav.