Austrumos uzvaroši pletās saullēkts. Līdz siltumnīcu kompleksam, kas mirdzēja kā gaismas pils, bija atlicis labi ja simts metru, kad lapsa, uz atvadām asti pašvitinājusi, ielēca ceļmalas grāvī, kur sniega piedzīta nokaltušu diždadžu audze solīja vismaz īslaicīgu patvērumu, lai atgūtos no pārdzīvotā stresa.
Līdz autobusu pieturai vairs nebija tālu, abpus ceļam ēkas un cilvēki, kaut kur rēja suņi un rūca automašīnas, vārdu sakot, lai slavēta civilizācija! Kad priekšā pavērās šosejas tumšā strēle, pa kuru šaudījās autobusi un vieglie automobiļi, Zigmunds juta, ka ceļgali kļūst ļengani un asinis deniņos dun kā sīki āmuriņi. Viņš atkal sajuta dzeldīgā sala kniebienus; uz pieres un virslūpas izspiedušies sviedri pārtapa sarmas kārtā, pat brilles bija aizledojušas. Lai sevi atkausētu, Zigmunds iebāza mutē cigareti un kāri ievilka plaušās dūmus.
Ak Dies! Valfrīds iesaucās pāris stundu vēlāk, kad Zigmunds, beidzot nokļuvis darba vietā, piezvanīja draugam, lai izstāstītu šīrīta baigo piedzīvojumu. Vecīt, tu vari pateikties Dievam, kurš tev devis tik daudz prāta, citādi… johaidī, bail pat domāt, ar ko tas varēja beigties! Tu vienkārši nedrīksti viens pats vazāties pa meža ceļu! Tie nav joki!
- Kurš tad saka, ka joki? Zigmunds bija paspējis izstrēbt krūzi verdoši karstas kafijas, izsmēķēt vēl pāris cigarešu un atjēgties pavisam. Velna milti, divdesmit pirmajā gadsimtā, pāris kuiļa rūcienus no paša mājām mani gandrīz aprij vilki! Turpmāk es bez bises vairs kāju pār slieksni nesperšu, tad nu paskatīsimies, kurš kuru.
- Beidz muļķoties! Draugs apskaitās. Lai dullības, kur dullības, bet šis nu ir un ir par traku. Kāda vēl bise? Ko tad tu katru rītu apjozīsies patronlentēm? Labāk piezvani Katei un sarunā, lai viņa tevi vakarā aizrauj mājās. Un pabrīdini savas dāmas. Izskatās, ka tas bars klimst aizdomīgi tuvu Riekstukalnam.
- Jau darīts, maestro! Dāmas nobrīdinātas uz to baisāko. Bisi pagaidām uzticēju Ievai. Zini, kā mana meita šauj? Lai tik kāds plušķis pamēģina ielīst sētā, spalvas vien pajuks. Tas izklausījās gana vieglprātīgi, pat plātīgi, taču patiesībā Zigmunda sirds pukstēja gaužām nedroši, domājot par mājās palikušo sievu un meitām. Paspēju apzvanīt visus Grietiņmeža kaimiņus Rasmu, Eglonu, gurķu večus un mežsargu, lai bez šaujamā ārā nekust. Labi, Katei es piezvanīšu, bet rīt…
- Bet rīt tu paņem brīvdienu! Valfrīds bija kategorisks. Maz kas var notikt, un nākamreiz, beidz, nudien, tīri nelabi metas.
- Kādu, ellē, brīvdienu! Zigmunds ieaurojās. It kā tu nezinātu, ka..: Sekoja eksplozīvs pārstāsts par to, cik daudz un cik pamatīgi tagad jāmācās, lai tiktu pie kārotā Microsoft sertifikāta. Pārsteidzoši, ka pat labākie draugi to nevēlas saprast…
- Tu patiesi neesi gudrs, Zigi, aiz muguras ierunājās datorservisa firmas īpašnieks Kaspars Brauns. Es pilnīgi piekrītu tavam draugam, ka šādā situācijā tev tiešām jāpaņem dažas brīvdienas, kamēr tas vilku bars nav iztrenkāts vai izšauts, vai arī mašīna būs braukšanas kārtībā. Ja reiz mēs tevi esam rekomendējuši Microsoft testiem, tad nebūtu vēlams, ka mūsu kandidātu aprij vilki. Tāds faktiņš nāvīgi kaitētu uzņēmuma prestižam, viņš iesmējās, tomēr acis palika nopietnas.
- Bet, šef, redzi, cik man te lūžņu sanests, stīvējās Zigmunds, ļoti labi saprazdams, ka Kasparam taisnība. Ne jau par uzņēmuma prestižu.
- Labi, šo dienu vari veltīt lūžņiem, bet vakarā savāc šamo literatūru un ko nu tev vēl vajag, un lai rīt es tevi te neredzētu. Ne rīt, ne parīt un vispār līdz nedēļas beigām!
Līdz nedēļas beigām. Un šodien tikai otrdiena! Vai tāda laime maz aptverama!? Veselas piecas dienas nevajadzēs celties pussešos rītā, triekties laukā no mājas tumsā un spelgonī, varēs gulēt līdz gaismiņai un ak, svētā Ēdene! dzert kafiju gultā! Tādēļ vien bija vērts atkauties no vilku bara.
Taču Kaspars tūdaļ atvēsināja jūsmu, kas jau neatturami plauka Zigmunda vaigā.
- Un atceries, ka es tev piešķiru brīvdienas apmaksātas brīvdienas nevis, lai tu vārtītos migā vai ar bisi skraidītu pakaļ vilkiem, bet gan mācībām. Ķeries klāt un zaurē, kā vēl nekad neesi zaurējis, jo pirmais eksāmens marta vidū. Ja izgāzīsies testos, es pašrocīgi izbarošu tevi vilkiem vai alu lāčiem, un turklāt pa gabaliņam… Saprati?
- Sapratu, šef! līksmi atsaucās Zigmunds, kurš priekšnieka garās tirādes laikā bija paspējis izkalkulēt, ka laika pietiks visam. Ha, viņš tiem
vilkiem vēl parādīs, kurš Grietiņmežā saimnieks!
♦ ♦
Taču notika, kā jau mēdz notikt cilvēks domā, Dieviņš dara. Daudzsološi iecerētā brīvdienu nedēļa izvērtās gatavā murgā; izrādījās, ka gaidāmā pārbaudījuma jautājumi un uzdevumi ir nesalīdzināmi sarežģītāki par visu, ar ko Zigmunds līdz šim saskāries. Sajūsma ātri vien noplaka, tās vietā kņudinājās kaut kas panikai līdzīgs vai maz iespējams to visu iedzīt galvā? Galvā, kas pieder cilvēkam ar vidējo speciālo izglītību, mūzikas koledžas stīgu nodaļas absolventam, izbijušam vijoles pedagogam, kaut viņš simtkārt kapelmeistars, nevis jaunam ģēnijam, kurš beidzis IT fakultāti ar maģistra grādu!
Tomēr Zigmunds bija spītīgs, un pašcieņa viņam nebūt nestāvēja pēdējā vietā. "Es to izdarīšu!" Šī doma rītos modās vēl pirms paša Zigmunda un turpināja sīkt galvā līdz vēlai naktij, kad viņš kā maišelis ievēlās gultā blakus raižpilnajai, arī mēreni aizkaitinātajai Vizei.
Tādā gaisotnē pagāja trešdiena, ceturtdiena, bet piektdienas vakarā Vize vairs nespēja izturēt. Skatoties uz rūpīgi un ar mīlestību gatavoto ēdienu, kas kopš pusdienlaika neaiztikts kalta uz plītsmalas, tā aptecējās dūša, ka viņa paķēra mobilo tālruni un uzkāpa bēniņos, lai, Zigmundam nedzirdot, zvanītu Katrīnai.
- Sveika, tā atsaucās. Labi, ka piezvanīji, es jau sāku raizēties, kā jums tur iet, pa pusei no pasaules izolētiem. Vai nevajag kaut ko aizvest? Un kā meitenes tagad tiek mājās?
- Viņām viss kārtībā. No rītiem Zigis pavada līdz autobusam, bet vakaros kaimiņi atrauj līdz šejienei ar mikriņu. Bet es tev gribēju ko citu… Vizēs balsī bija saklausāms gan izmisums, gan piktums. Katiņ, kauns teikt, bet es ar viņu vairs netieku galā.
- Ar ko? Katrīna nobrīnījās. Kaut ko tādu no Vizēs dzirdēja pirmoreiz.
- Ar savu dārgo vīru! Pilnīgi jucis no savām mācībām, iespītējies kā traks āzis! Acis sarkanas un aizpampušas, mugura kumpa, kakls stīvs. No otrdienas vakara visu laiku tup pie datora. Tiklīdz mēģina pagriezt galvu, tā bļaušus jābļauj. Sirds aptekas klausoties. Mani galīgi neņem galvā. Varbūt tevi klausīs, ko?