Katrīna šaubīgi nogrozīja galvu, taču galu galā piekrita pēc darba aizbraukt uz Riekstukalnu.
- Tad es sazvanīšu meitenes. Brauksim kopā, lai kaimiņiem šovakar par viņām nav jāraizējas, viņa piebilda, paskatījusies pulkstenī.
- Tas būtu gaužām mīļi no tevis. Vizēs balsī bija jaušams atvieglojums.
Saule rietēja, kad Kate iestūrēja apalīti Riekstukalna pagalmā, centīgi vairīdamās no sasalušajiem kupenu vaļņiem. Vize izšāvās ārā vienās čībās, šaurā seja bija pietvīkusi vai nu no stāvēšanas pie karstas plīts, vai permanentām dusmām.
- Mamm, tu saaukstēsies! iesaucās Dana, steigdamās mātei pretī. Ja mēs ar Ievu tā izdarītos, vai dieniņ, kas būtu jānoklausās.
- Mudīgi ej istabā! Katrīna pastūma Riekstukalna saimnieci pa smiltīm nokaisīto taku uz vaļā pamesto durvju pusi. Ieva ar Danu šļūkāja nopakaļ, nepacietīgi sačukstoties.
Virtuvē paklājiņa vidū bija izlaidies Džeroms un skrubināja pakaļkāju bārkstīs iesalušās lāstekas. Resnais Boss tupēja uz pusvērto istabas durvju sliekšņa, blenzdams uz savu saimnieku nicības pilnā neizpratnē.
- Tā viņš tur tup jau trešo diennakti, tik vien kā no rīta pavada meitas un pāris reižu aizskrien uz ateju. Vize nošņaukājās, pamādama uz Resnā Bosa sargāto durvju pusi. Ja es nenestu klāt ēdienu un lūgtin nelūgtos, lai kaut nieku iekož, būtu jau nogāzies aiz bada. Pīpē kā dulls un tik visu laiku bļauj pēc kafijas, lielā paka gandrīz tukša.
Katrīna nekavēja laiku ar siltās jakas nostģērbšanu, bet taisnā ceļā iesoļoja grāmatu un žurnālu, uzziņu krājumu, CD un zibatmiņu piesārņotajā teritorijā, kuras centrā Zigmunds Reizemanis, uzkumpis kā ritenis un zilganbāls kā dziestošs displejs, pāri piestūķētam pelnutraukam stīvi blenza monitorā.
- A-ā… viņa draudīgi novilka.
Zigmunds satrūkās, nepiesardzīgi pagrieza galvu uz durvju pusi un tai pašā mirkli izgrūda sāpju brēcienu.
- Ko nozīmē a-ā? atdabūjis elpu, viņš nīgri iešņācās.
- Tas nozīmē absolūto āmurgalvu, Katrīna atcirta. Širmji ciet. Viņa pamāja uz aizvilktajiem aizkariem. Un jumtiņš brauc. Tak paskaties uz sevi, kapelmeistar, pat pirms nedēļas zvejotai doršai nav tik sarkanas acis. Galīgi akls gribi kļūt, ko? Lai tev dzimšanas dienā uzdāvina baltu spieķīti un apmāca Džeromu par aklo pavadoni, ja? Vai iedzīvoties osteohondrozē un ieņemt rindu uz skriemeļu implantiem skaustā?
- Vismaz tu varētu likties mierā, Zigmunds nostenējās, man pēc divām nedēļām pirmais eksāmens, kāpēc to neviens negrib saprast?
- Tētis mānās, iejaucās Ieviņa. Nevis pēc divām, bet veselām trim.
- Kāda starpība! tētis Zigis neganti blisināja acis. Lai visu iedzītu galvā, vajag vismaz pusgadu, bet man dotas trīs nedēļas, tāpēc es nedrīkstu zaudēt ne sekundi… un lieciet vienreiz mani mierā!
Tas izskanēja tik bargi, ka visas četras atkāpās pāri virtuves slieksnim līdz plīts stūrim, kas atradās ārpus Zigmunda redzesloka, un sabāza galvas kopā.
- Nu, ko lai ar viņu iesāk? Vize novaidējās.
- Jāatņem brilles… Dana izrādījās visattapīgākā. Bez tām tētis neko nesablenzis.
- Vai zini, tā ir doma, Katrīna atčukstēja, cimdus kabatās bāzdama un atbraukot jakas piedurknes uz augšu.
- Vai dieniņ, tad gan būs jandāls! Vai tu, Katiņ, nebaidies, ka… Vize apklusa pusvārdā un apņēmīgi saknieba lūpas. Nē, kas jādara, jādara!
- Varētu vēl atslēgt elektrību. Acīm sprikstot, klusiņām ierosināja Ieva.
- To atstāsim kā rezerves variantu vai plānu B. Kate svarīgi pamāja, tad brīdi pārdomāja. Tomēr, manuprāt, šis gājiens varētu izrādīties dikti mazefektlgs, jo, cik zinu, viņa kompim ir 6-cell baterija, un tā, pagāns, velk savas astoņas stundas, bet ķerties klāt Zigmunda dzelžiem pat man trūkst dūšas. Nē, labāk paliekam pie briļļu ekspropriācijas, tikai jārīkojas zibenīgi, sējot pretinieka rindās šausmas un bijāšanu.
Dažas minūtes vēlāk Zigmundam piesardzīgi tuvojās neliels, gaužām viltīgi noskaņots sieviešu vads ar Katrīnu priekšgalā, Danu un Ievu flangos, bet Vize noslēdza arjergardu.
- Zigi, medainā balstiņā ierunājās Katrīna, vai tiešām tu negribi iekost kādu kotletlti ar kartupelīšiem un šmorētiņiem kāpostiņiem? Mmmm, cik garšīgi! Un uzēdām kraukšķīgu pankūciņu ar mellenīšu zaptlti, ko-e?
- Tēti, kotletltes, saldi kā sirēna vilināja Ieviņa, burrrvīgas meža gaļas kotletītes ar žāvētu speķi. Tev tādas ļoti garšo. Un garinētus murķīšus. Tēti-i…
- Grrrh… tā bija vienīgā skaņa, ko viņš spēja izgrūst, pēc tam neskaidri nomurkšķēja, čūskas tādas.
Taču čūsku kārdinātāju kvartets jau stāvēja tieši aiz muguras, tāpēc Zigmunds pārvarīgiem spēkiem sakoncentrējās uz testa simulāciju, bet nākamajā mirklī no viņa deguna nocēlās brilles tik liegi kā tauriņš paceļas no zieda.
- Nē-ē! Tā varētu rēkt migā iztraucēts lācis, iedzenot bailes izsalkumā aptrakušu vilku baram, taču četras trauslas sievietes izlikās, ka vispār neko nav dzirdējušas, un uzvaroši smaidīja. Nospertās acenes Kate jau bija paspējusi nodot Vizei, bet tā Danai. Galu galā tā bija Danas ideja, tāpēc tieši viņai bija tiesības noslēpt tēva brilles drošā vietā.
- Tavs pirksts, Kate? Zigmunds nikni blenza uz smaidīgo pleķi zem gaišu matu jūkļa. Es tūdaliņ tevi nomušīšu!
- Tev jau nav spēka piecelties no sava skrūvbeņķa, kur nu vēl nomušīt dzīves spara pilnu sievieti, tā ķircinājās.
- Nāc un paēd! Vizēs mazā, stingrā roka satvēra vīra elkoni. Tik garšīgs ēdiens, nu! Paēdīsi, izgulēsies, es tev vēl skaustu un kamiešus kārtīgi izbraucīšu, izlaitīšu, rīt varēsi turpināt.
Likās, ka līdz ar brillēm Zigmunds zaudējis visu cīņas sparu. Viņš padevīgi ļāva sevi aizvest līdz virtuves galdam un nosēdināt iepretī solīto labumu piekrautam šķīvim. Tā saturs iesmaržoja nāsīs ar treju zirgspēku jaudu, un Zigmunds tvēra dakšiņu.
- Nu, atdodiet taču brilles, viņš lūdzās, es bez tām nespēju atšķirt kartupeļus no kotletēm.
- Nekas, ņem tik iekšā visu pēc kārtas! bezbēdīgi attrauca Katrīna, ar milzu apetīti tiesājot gardo ēdienu. Kā teica gudrais Arhimeds: no redzamības pakāpes kotlešu skaits nemainās.
Kad Zigmunds bija ticis galā gan ar kotletēm, gan melleņu ievārījuma pārlietajām pankūkām, Vize viņam piebīdīja lielu krūzi ar vīgriežu, māteres un kumelīšu dzērienu, bet pati devās uz kūti padot Rozīnei un Rosinantei vakariņu tiesu. Māsas jau pirms laba brīža bija paspējušas nozust savā istabā; Katrīna un Zigmunds pie lielā virtuves galda sēdēja divi vien.
- Jūs esat dullas, tīri miermīlīgi noburkšķēja atvilgušais datortehniķis. Ja es nenokārtošu testus…
- Kā tad, Katrīna viņu pārtrauca, pasaulei gals būs klāt uz līdzenas vietas! Izbeidz, Zigi, neviena dzīva būtne nespēj dzīvot, strādāt vai mācīties bez ēdiena un atpūtas. Es arī mēdzu aizrauties ar darbu, tomēr savu mēru zinu.
- Kas tev nekait, draugs, tuvredzīgi mirkšķinādams, bubināja, tev mājās apkārt normāli veči, bet man visriņķī vieni vienīgi sievieši, tu pat iedomāties nevari.
Katrīna uz brīdi zaudēja valodu. Tad sāka smieties tik nevaldāmi, ka izsprāga asaras.
- Tu… sasodīts, Zigi, vai tu kādreiz domā, ko runā? Kas tad es, tavuprāt, esmu? Pie kāda dzimuma, kā tev šķiet, es piederu?
Laikam viņš juta, ka izgvelzis galīgās aplamības. Ja vien Zigmunds mācētu sarkt, viņš to noteikti būtu izdarījis.