- Ē-ē, nu, principā tu esi izņēmums, un izņēmumi apstiprina likumus.
- Muļķis tāds, viņa piedodoši teica. It kā es nezinātu, ka par šiem vieniem vienīgiem sieviešiem tu esi gatavs vai akā mesties. Labi, mana misija ir pabeigta, es dodos lēkt apalītī un ripot uz mājām, mani normālie veči būs pārgaidījušies.
- Klau, vai tev nav jaunu ziņu par manu dubultnieku? Izrādās, Zigmunds tomēr vēl spēja interesēties arī par citām lietām, ne vien Microsoft testiem.
- Tikko būs, tu to uzzināsi pirmais, viņa solījās, virsjaku ciet pogādama un vākdama kopā somu, šalli un mašīnas atslēgas. Es tev to apzvēru pie sava dvēseles miera un… kā viņu, hipofrīģiskā minora modulācijām!
- Tādu nemaz nav, noņurdēja Zigmunds, pazudinādams mutē vēl
vienu pankūku, bet, lai nu būtu, turēšu tevi pie vārda!
♦ ^ ♦
Pagāja vēl viena nedēļa. Katrīna turpināja cītīgi sekot ienākušajām elektroniskā pasta vēstulēm, taču ziņu no Drēzdenes kā nebija, tā nebija, un viņa no jauna pievērsās rudeni sāktajam pētījumam par dabas stihiju izpausmju attēlojumu latvju dainās un citu ziemeļvalstu vēstltājfolklorā. Vēlreiz pārlasījusi "Kalevalu", šoreiz, kā mēdz sacīt, ar jaunām acīm, Kate pārdzīvoja vieglu šoku vairāki panti nepārprotami norādīja uz patiešām satriecošām parādībām, ugunsbumbām no debesīm un saules gaismas ilgstošu pazušanu. Izrakstījusi no somu eposa vietas, kur iepriekšminētais aprakstīts visspilgtāk, viņa turpināja meklējumus un uzraka internetā senskandināvu mitoloģijas materiālus. Tā bija smaga, grūti lasāma lasāmviela, tāpēc jaunākās "Edas" pētījumi ieilga. Kamēr viņa cīnījās cauri drūmajiem stāstiem par zemestrīci, kuras laikā gāzušies vislielākie koki un jūra kāpusi laukā no krastiem, fimbulvintru trīs ziemas no vietas bez kādām vasarām un vilku brāļiem, kas aprij sauli un mēnesi, pagāja vesela nedēļa. Taču materiāls bija patērētā laika vērts, un Katrīna rūpīgi lika visu kopā, pētnieka aizrautībai mijoties ar vieglām šaušalām, ko izraisīja dabas katastrofas aina, kas iezīmējās aizvien skaidrāk un nepārprotamāk. Un šī katastrofa īstena kataklizma kaut kad neapšaubāmi bija notikusi tepat tuvumā Baltijas jūras areālā! Tik briesmīga, ka šo notikumu varēja salīdzināt tikai ar Bībelē un dažos Tuvo Austrumu mītos aprakstītajiem grēku plūdiem.
Par šo pētījumu viņa pagaidām nevienam nestāstīja, instinktīvi jūtot, ka jābūt vēl kaut kam, jānāk kādai atklāsmei, kas pamazām jau briest smadzeņu dzīlēs, tikai vēl nav ieguvusi konkrētus apveidus.
Citkārt Valfrīds un Adrians noteikti apvaicātos, kā virzās uz priekšu meklējumi, taču notika tā, ka februāra priekšpēdējā dienā Valfrīdam piezvanīja populāra televīzijas kanāla radošās apvienības vadītājs un izteica piedāvājumu, par kādu var tikai sapņot, proti, radīt mūziku apjomīgam teleseriālam, kura darbība notiek 1991. gadā, par cilvēku likteņiem, emocijām, šaubām, izvēli un sava es meklējumiem uz neaizmirstamo notikumu fona. Paredzēts uzņemt divdesmit četras sērijas, uzaicināti populāri aktieri, bet režiju uzņēmies viens no spilgtākajiem jaunā gadsimta režisoriem Rolands Drīziņš. Valfrīds devās uz Rīgu, uz pārrunām ar producentu, režisoru, scenārija autoriem un tamlīdzīgām svarīgām personām, bet, atgriezies mājās, burtiski lidinājās padebešos un spēja runāt tikai un vienīgi par jauno darbu. Ieceres un muzikālās idejas riņķoja ap viņa bēthovenisko galvu kā melodiski sanošs bišu spiets, neko citu nelaižot klāt. Vienīgi Adrianam šad tad radās pieeja tēva muzikālo ieceru pasaulei ja ne pa parādes durvīm, tad pa sētas ieeju, jo dažvakar abi apsprieda folklorisku efektu iekļaušanu filmas dramatiskāko momentu muzikālajā fonā. Katrīna ar savām apokaliptiskajām pagātnes vīzijām un Drēzdenes Domskolas absolventa Reizemana piedzīvojumiem ceļā uz Kurzemes hercogistes galveno ostas pilsētu Vindavu palika ārpus notikumu degpunkta, taču par to bija maza bēda kā sacīt jāsaka, jedem das seine jeb, latviski runājot, katram sava bļodiņa.
Zigmundam atvēlētā brīvā nedēļa bija pagājusi. Automašīnas remontam laika tā arī nebija atlicis, tāpēc viņš katru rītu izgāja no mājām, plecā uzmetis medību bisi, patronu pilnām kabatām; ieroci un munīciju atstāja paziņām, kuri dzīvoja pārsimt metru no lielceļa.
Sals bija nedaudz mazinājies. Ieva ar Danu kopā ar apbruņoto tēvu ik rītu soļoja garo ceļu līdz autobusa pieturai; Dana jūsmīgi ieklausījās ziemīgā meža skaņās, kuru vidū izcēlās krustknābju kāzu dziesmas; Ieva vispār bija dūšīga gājēja un klusībā cerēja uz vēl vienu sastapšanos ar vilkiem tētis noteikti ļautu arī viņai izšaut kaut vienu reizīti tas nu gan būtu kaut kas! 'Iaču rīti kļuva arvien gaišāki, bet vilki, domājams, aizklīduši.
Un tad sala izmocītajam Kurzemes stūrim vienā mirklī uzklupa vētrains pavasaris kā kaisles neprāta pārņemts mīlētājs. Vēl vakar, ceturtajā martā, sals rāva ciet dvašu, sniegs spalgi čirkstēja zem kājām un lausks kapāja neaizsargāto koku stumbrus, bet piektā marta rītā termometra stabiņš vieglprātīgi palēcās vairākas iedaļas virs nulles un tur arī palika. Lāstekas aizgūtnēm raudāja, pieblietētais sniegs uz Grietiņmeža galvenā ceļa kļuva mīksts, vējš cilāja egļu sasalušās ķepas, un ar katru pūtienu tās kļuva vieglākas, kamēr spēja atkal uzliekt skuju galus kā ķīniešu namiņa jumtmalas. Pilsētas ielu notekās pārgalvīgi burbuļoja sniegūdens, uz ietvēm un brauktuvēm uzburba smilšu un kūstoša sniega putra.
Nevarētu teikt, ka tas bija mīlīgs šis Kurzemes jūrmalas pavasaris. Saule nogaidoši slēpās aiz smagiem mākoņu aizkariem, nemitīgi pūta silts, bet mitrs vējš; naktij tuvojoties, tas izvērsās mērenā vētrā, bez žēlastlbas lauzdams zarus un plosīdams pavārgus jumtus, bet rīta pusē pierima, krājot spēkus nākamajai naktij.
Tieši tādā pēcpusdienā Katrīna sēdēja savā mazajā, vēstures dārgumiem piekrautajā kabinetā un pa logu apcerīgi vēroja sparīga rieteņa sakulto Ventu. Uzblīduši pelēklillā padebeši nolaidās tik zemu, it kā vēlētos pamērcēties putainajos viļņos. Izskatījās, ka kuru katru brīdi sāks līt.
"Un man nav līdzi lietussarga," viņa paīgni nodomāja, "nāksies izmirkt līdz beidzamajai vīlei, ja nu vienīgi Helga ir ar mašīnu." Katrīna jau grasījās celties, lai noskaidrotu šo svarīgo jautājumu, kad datora ekrānā pamanīja elektroniskā pasta zīmi. Viņa atslīga atpakaļ krēslā un atvēra pastkastīti. Pienākusī ziņa bija ar pielikumiem, turklāt no Drēzdenes!
Katrīna, atvainojiet, ka tik ilgi nerakstīju, taču esmu pārliecināts, ka klātpielikto vēstuļu saturs kompensēs gaidīšanu; par sevi varu teikt, ka esmu bezgalīgi pārsteigts! Zigmunda Reizemana vēstules tēvam ir visinteresantākie, vienlaikus arī paši noslēpumainākie dokumenti, ar kādiem es jebkad esmu saskāries. Arhīvā tās nonākušas kopā ar bīskapa W. korespondenci, var noprast, ka šīs vēstules bīskapam uzticējis Gaspariuss Reizemans, nonācis pie pārliecības, ka viņa dēls braucienā uz Kurzemi sastapies ar pašu nelabo un tas laupījis viņam saprātu (!); šī kunga pārliecību pieņemt es gan nespēju, taču aprakstītos notikumus izskaidrot no veselā saprāta pozīcijām arī nevaru. Lasiet un spriediet pati! Vēl varu piebilst vien to, ka Zigmunds Reizemans savu dzīvi esot aizvadījis nevis Vindavā, bet prūšu Kēnigsbergā, atstājis divus pēcnācējus, taču mūsu arhīvos par tiem ziņu nav.
Gaidīšu Jūsu vērtējumu un secinājumus!
Ar cieņu…
Kungs Dievs! Tā Zigmunda vēstules! Vesela kaudze. Katrīna steigšus pārvietoja dārgo sūtījumu sava datora atmiņā un, pārcilvēciskiem spēkiem atvairot vēlmi sākt lasīt tūdaļ pat, izdrukāja lapu pēc lapas kopā piecpadsmit, klātas ar blīvu rokrakstu senatnīgā gotu stilā. Vairs nespēdama domāt ne par ko citu, viņa drebošām rokām savāca lapas no printera vēl pavisam siltas un ievietoja mapītē. Lai gan pulkstenis bija tikai pusčetri, nodoties darbam vairs nebija ne prātā. Nē, tā Zigmunda vēstules viņa lasīs tikai mājās pie kamīna, nodrošinājusies ar kafijas krūzi un cigaretēm. Tā izlēmusi, Kate burtiski vienlaikus paveica vairākas darbības: izslēdza datoru, noglabāja mapi somā un uzrāva virsdrēbes. Minūti vēlāk viņa jau skrēja lejup pa kāpnēm, bet pēc divdesmit minūtēm, galīgi aizelsusies, slēdza vaļā mājas durvis.