- Kas tad nu? brīnījās Valfrīds, sēdēdams pie atvērta pianīna sašvīkotu nošpapīru ielenkumā, kad Kate tam dāvāja dzestru buču. Muzejā elektrības aptrūcies? Vēsturnieki uzsākuši protesta streiku? Vai varbūt tu pēc manis noilgojies, ko?
- Izvēlies sev tīkamāko un pasvītro! Nu, iznāca tā, ka es atļāvos beigt darbu divas stundas ātrāk, man te… viņa sastomījās, atcerēdamās Zigmundam doto solījumu, ko nedrīkstēja lauzt. Man kaut kas svarīgs jāpaštuko, iešu augšā, bet tu izliecies, ka manis vēl nav mājās, labi?
- Lai notiek! Valfrīds mīļuprāt piekrita, jo arī pašam kārojās netraucēti pastrādāt. Malku es uznesu.
- Tu esi tīrais brīnums! Viņa vaigu skāra vēl viens skūpsts, šoreiz ar mazāku mitruma piedevu, jo Kate bija paspējusi atsilt. Uzvārīšu kafiju. Tu arī gribēsi?
- Jā, esi gan tik laba. Vispār es neatteiktos arī no kādas sviestmaizītes.
- Būs! Tā kā Katrīnai vaigi svila un pirkstu gali tirpa, nespējot sagaidīt mirkli, kad izvilks no zilganās mapītes vēstuļu kopijas, kas tik ļoti samulsinājušas Drēzdenes kolēģi, viņa rīkojās neaptveramā ātrumā. Kamēr tējkannā uzvirda ūdens, divos šķīvīšos sagūla kārdinošas sviestmaizītes ar vārītu šķiņķi un kūpinātu zivi. Nolikusi vienu šķīvi kopā ar kūpošu krūzi Valfrīdam pa ķērienam, Katrīna ar savu proviantu manījās augšā un ērti iekārtojās uz sofas.
Kamīnā līksmi iesprakstējās sveķainas egļu šķilas, Kate uzlika acenes, iekodās sviestmaizē un paņēma pirmo lapu. Brītiņš pagāja, kamēr redze un prāts pielāgojās septiņpadsmitā gadsimta ortogrāfijai un rokraksta īpatnībām, bet tad viņa sāka alkatīgi lasīt.
6. jūnijā, 1685
Godājamais un mīļotais tēvs!
Paziņoju, ka mēs ar māsu un viņas saderēto Ferdinandu esam ieradušies Berlīnē. Ceļš bija visai tīkams, jo mīļais Dievs lutināja ar laiku. Visi trīs esam pie labas veselības un gatavojamies šeitan pavadīt dienas piecas vai visu nedēļu, jo mana māsa Konstance Karolīna vēlas izmantot Jūsu atļauju un līdzdoto naudu, lai iegādātos dažus apģērbus un citus dāmu nieciņus savam pūram. Māsai izdevās vienoties ar šuvēju, un tā apsolīja pagatavot pienācīgu tērpu kāzām, kam jānotiek, kā jau vienojāmies, pēc mūsu ierašanās Vindavā. Vai nu šī, vai cita man nezināma iemesla dēļ Ferdinands ir neapmierināts ar aizkavēšanos un steidzina ātrāk doties tālāk, taču mēs ar māsu vēlamies apmeklēt dažus salonus, kuros mēdz pulcēties mūziķi, tāpat noklausīties kādu no modernajām operām, par ko šeitan tik daudz runā. Pateicoties Domskolas dekāna ieteikuma vēstulēm, esmu ticies ar diviem nošu pārrakstītājiem un ieguvis krietnu žūksni nošu, kas man, es ļoti ceru, būs liels atbalsts manā turpmākajā darbā.
Ar mīļiem sveicinājumiem Jums, mans mīļais tēvs, no manis un Konstances Karolīnas
Jūsu padevīgais un mīlošais dēls Zigmunds.
26. jūnijā, 1685
Augsti godājamais, mīļais tēvs!
Ar Dieva palīgu esam pārcēlušies pār Vislas upi un no vācu zemēm nonākuši poļu karalistē. Vakar vēlu iebraucām senajā pilsētā Elbingā, kur ir gan diezgan glītu namu, tomēr to nevar salīdzināt ar Berlīni vai ar mūsu Drēzdeni. Man jāsaka, ka pasta karietes šai tālajā nomalē ir visai nožēlojamas, pēdējo piecpadsmit jūdžu gaitā divas reizes salūza riteņu asis; otro reizi tik nopietni, ka nācās aizvadīt ceļa malā vairākas stundas, kamēr izdevās aizsūtīt kādu zemnieku līdz tuvējam ratniekam, kurš mums atsūtīja pakaļ divričus, kamēr karieti nogādāja līdz darbnīcai, kur salūzušās ass vietā uzkala jaunu. Mēs ar māsu un Ferdinandu pavadījām nakti bēdīga paskata iebraucamvietā netālu no Marienburgas; paldies Dievam, māsai ierādīja cik necik ciešamu gultu, bet mēs ar Ferdinandu dabūjām nakšņot uz soliem kopā ar dažiem aizdomīgiem salašņām. Līdzpaņemto naudu noslēpām jostās un paši gulējām tām virsū; viss beidzās labi, esam sveiki un veseli pie miesas un gara. Ferdinands gan šķiet gaužām sašutis, un man šķiet viņš jau nožēlo, ka ļāvies pierunāties no manas māsas doties šajā tālajā un, viņaprāt, bīstamajā ceļojumā. Man gauži negribētos Jūs sarūgtināt, mīļais tēvs, tomēr aizvien ciešāk nonāku pie pārliecības, ka Ferdinands nav tas cilvēks, ko es novēlētu savai dārgajai māsai par mūža draugu; katra aizķeršanās, bez kurām tālāks ceļš vispār nav iedomājams, viņam liek saīgt un kļūt neiecietīgam; ērtību trūkums, ko Konstance Karolīna uzņem ar smaidu, Ferdinandu padara vai traku, un mums jāpūlas sviedriem vaigā, lai viņu atkal samierinātu, tomēr es ceru, ka šīs nepilnības viņa raksturā izlīdzināsies, kad būsim nonākuši galā un iekārtojuši savu dzīvi, kā vēlēts.
Rīt no rīta, atpūtušies un no iepriekšējām grūtībām atspirguši, dosimies tālāk, paļaujoties uz Tā Kunga žēlastību un Jūsu svētību…
Katrīna norija pēdējo sviestmaizes kumosu, iestrēba lielu malku kafijas un aizsmēķēja. "Gluži normālas vēstules," viņa domāja. "Nekā tāda, kas liktu apšaubīt jaunā vijolnieka Reizemana prāta veselumu, nekā noslēpumaina, bet, kā redzams, līdz Vindavai vēl tāls ceļš… labi, lasīsim tālāk!"
29. jūnijā, 1685
Mans godātais un mīļais tēvs, steidzos Jums paziņot, ka esam dzīvi un veseli, kaut arī pēc mūsu izbraukšanas no Elbingas līdzšinējo saulaino laiku nomainīja nepārtrauktas lietavas, kas padarīja jau tā sliktos ceļus gandrīz neizbraucamus. Kopā ar mums pasta karietē no Elbingas līdz prūšu karaļu pilsētai Kēnigsbergai ceļoja kāds mācītājs kopā ar laulāto draudzeni, dēlu un kundzes klēpja sunīti. Viņiem līdzi bija tik daudz lāžu, ka no to svara ielūza karietes jumts, turklāt no zvalstīšanās mūsu ceļabiedriem piemetās tā sauktā jūras slimība; vispirms slikti kļuva sunītim, pēc tam zēnam, pēcgalā arī mācītāja kundzei, un viņi trijatā pievēma karieti tā, ka Konstancei Karolīnai nācās uzcelt kājas uz sēdekļa un ceļot tupus stāvoklī. Ferdinandu šī iemesla dēļ pārņēma milzīgs sašutums, un viņš vairāku jūdžu garumā bezjēdzīgi strīdējās ar mācītāju par apgrūtinājumu, ko viņa ģimene sagādā citiem ceļotājiem. Ja nebūtu derdzīgās smakas un ķīviņa, šis ceļš šķistu diezgan pievilcīgs, jo agrāko klajumu vietā stājies ārkārtīgi lielisks mežs ar tik krāšņiem kokiem, kādus nekad agrāk nav gadījies redzēt. Pēc nogurdinošā brauciena esam nolēmuši kādas dienas uzkavēties skaistajā Kēnigsbergā un apmetušies ne visai dārgā, taču labi uzturētā viesnīcā blakus senajai Universitātei, kas nosaukta karaļa Alberta vārdā. Pilsētai cauri plūst upe, saukta Prēgele, un tepat tā ietek Austrumu jūrā. Pēc kārtīgas atpūtas un labām brokastīm mēs devāmies uz dievkalpojumu šejienes Dombaznīcā un, pateikušies Dievam, kurš mūs tiktāl pasargājis no visiem iespējamiem apdraudējumiem, aplūkojām seno karaļpili, pēc tam aizgājām līdz jūras krastam. Ak, tēvs, kā es būtu vēlējies, lai arī Jūs kopā ar mums skatītu šo apbrīnojamo ainavu nebeidzamu ūdens klaju līdz pašam horizontam! l'as ir tik lielisks, ka es no jauna pateicos Dievam, ka arī jaunajā dzīvesvietā varēšu šo brīnumu vērot pēc sirds patikas, jebšu Vindavai nav tās varenības, kāda piemīt lielajai Kēnigsbergai, tā tomēr atrodas jūras krastā. Mums vēl priekšā apmēram četrdesmit jūdžu ceļš…