16. jūlijā, 1685
Mans augsti godātais, mīļais, dārgais tēvs!
Šķiet, ka visi dabas spēki nolēmuši traucēt ceļu uz manu turpmāko darba vietu. Ieilgušās lietavas likušas pārplūst upēm un strautiem, līdz ar to dienā tiekam uz priekšu ne vairāk par pāris jūdzēm; esam spiesti nakšņot visai šaubīgās mājvietās, kam visapkārt drūmi meži vai purvainas slīkšņas. Pirms nedēļas Konstance Karolīna sasirga, taču steidzos Jūs, mīļais tēvs, mierināt, jo tas bija tikai viegls drudzis, ko, domājams, izraisījis karstums un šejienes neiedomājami mitrais, smagais gaiss. Kas attiecas uz Ferdinandu, viņš jau vairākkārt mudinājis mūs ar māsu doties atceļā, jo uzskata, ka šajā zemē mēs visi aiziesim bojā. Māsa atsakās pakļauties viņa gribai, un es baidos, ka tas varētu novest pie derību laušanas, kas Jums noteikti nepatiktu.
Par spīti ceļa grūtībām, kā arī augstākminētajiem konfliktiem, esam šķērsojuši Kurzemes hercogvalsts robežas un pēc dienas vai divām ceram sasniegt vienu no ievērojamākajām šīs zemes pilsētām, sauktu Goldingeni, kas savulaik esot bijusi nelaiķa hercoga rezidence…
2. augustā, Tā Kunga 1685. gadā, vismaz es tā ceru…
Mans godātais un mīļais tēvs!
Es nezinu un nesaprotu, kas ar mums noticis, mans prāts nespēj aptvert un novērtēt neizsakāmi dīvainos notikumus, kas mūs piemeklējuši, kopš iepriekšējo reizi rakstīju Jums. Pazemīgi lūdzu Jūs iedziļināties šais rindiņās, ko rakstu, atrazdamies kādā viesnīcā četras, kā man teica, jūdzes no Kēnigsbergas, un būdams pilnīgā prāta un jūtu mulsumā. Steidzos pavēstīt, ka Konstance Karolīna ar Dieva žēlastību ir dzīva un sveika un patlaban atrodas blakus istabā, aizmigusi pēc pārciestā satricinājuma. Tuvumā nav neviena ārsta vai dziednieka, kam mēs uzdrošinātos uzticēt savas dzīvības, tādēļ nākas paļauties tikai uz To Kungu un Viņa dotajiem spēkiem.
Un tātad, nogaidījuši manas māsas pilnīgu atveseļošanos, turpinājām ceļu un 26. jūlija vakarā iebraucām Goldingenes pilsētiņā, kas atrodas diezgan platas un krāšņas upes krastā. Vienojušies ar pasta karietes kučieri par izbraukšanu nākamajā rītā līdz ar sauli, devāmies gulēt labā omā un cerīgā noskaņā; arī Ferdinands, šķiet, bija pārvarējis savu nervozitāti un nelabo prātu, jo no ceļamērķa vairs šķīra tikai kādas sešas jūdzes. Nākamajā rītā kāpām karietē, cerot, ka līdz naktij nonāksim galā. Diena bija skaidra un ļoti silta, arī ceļš visnotaļ ciešams. Ieturējām paagras pusdienas kādā vietā pie upes, sauktas par Vindu; tur atrodas pārceltuve un iebraucamā vieta, dēvēta "Dobkrug". Pasta karietes kučieris, visai valodīgs vīrs, stāstīja par apkārtējām zemēm, to iedzīvotājiem un vietējiem valdniekiem, tā ka laiks gāja nemanot. Taču pēcpusdienā, kad līdz Vindavai vairs bija palikušas tikai pāris jūdzes, skaidrās debesis vienā mirkli satumsa melnas, un sākās tik briesmīgs negaiss, kādu es vēl nekad nebiju piedzīvojis. Nobira tikai dažas lietus lāses, toties nepārtraukti šaudījās zibeņi, bet no pērkona grāvieniem ausis vai plīsa pušu. Zirgi sāka trakot un gandrīz apgāza karieti; kučieris centās tos savaldīt, un es devos viņam palīgā. Tuvumā neredzēja nevienas mājas, pat niecīgas pajumtes, kur varētu paglābties, tikai pļavas, lauki un meži. Konstance Karolīna aptina galvu ar svārkiem, lai neredzētu briesmīgos zibeņus, bet Ferdinands skaitīja lūgšanas un lādējās. Es prasīju kučierim, vai tiešām viņš nezina nevienu drošu vietu, kur varētu iegriezties un pārlaist negaisu; tas, pie visām miesām trīcēdams, teica, ka nepilnas pusjūdzes attālumā uz jūras pusi atrodas maza muižiņa, kas daudzreiz mainījusi saimniekus, bet tagad pieder baronietei atraitnei Margarētei fon Bērai, taču viņa tur tikpat kā nedzīvo… Šo vietu uzskata par nolādētu, bet apkārtnes zemnieki muižiņu dēvē par šaušalu torni, kur notiek briesmīgas lietas ļaudis pazūd kā zemē iekrituši, citi atkal redz visādus ķēmus; reiz nez no kurienes uzradies zvērādās tērpies mežonis ar asiņainu šķēpu rokā, kliegdams nekristīgā valodā. Gadījies arī, ka ļaužiem sajūk debess puses un piesitas vadātājs, no kura tikai pēc dienas vai divām izdodas atrauties. Kučieris pacēla roku, rādīdams pa kreisi uz biezi saaugušu meža gabalu, uz kurieni pāri laukam veda tikko samanāms ceļš, bet tajā pašā brīdī tieši virs karietes pašķīda zibens, un no briesmīgā grāviena es kļuvu kurls un mēms. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, kamēr atkal atjēdzos. Blakus tupēja mana māsa; skaļi raudādama, viņa pliķēja man vaigus, lūgdama, lai es nemirstot un neatstājot viņu. Kad atkal spēju piecelties, manām acīm pavērās briesmīga posta aina viens zirgs gulēja zemē beigts, un viņa apsvilusi gaļa nejauki smirdēja, kučieris bija iekāries otra zirga iemauktos, pūlēdamies to noturēt uz vietas; lāde, ko bijām novietojuši zem kučiera sēdekļa, sašķīdusi gabalu gabalos, arī karietes priekšpuse bija pamatīgi cietusi; otra, aizmugurē piesietā lāde palikusi gandrīz vesela, tikai vienā stūrī zibens kā ar cirvi bija norāvis dzelzs apkalumu. Ferdinands, ko sākumā šķitām pazudušu, izrādījās guļošs zem karietes un gaužām apdullis. Mēs ar māsu atdabūjām viņu pie saprašanas, savācām nesabojātās lietas lādē, kas vēl turējās kopā; diemžēl no manas vijoles pāri palika tikai skaidas. Citkārt dārgā, Jūsu dāvātā instrumenta zaudējums man būtu licis raudāt rūgtas asaras, taču tobrīd spēju vienīgi pateikties Dievam, ka neviens nav cietis. Tobrīd negaiss šķita uz brīdi pierimis, tomēr Ferdinands pieprasīja, lai mēs neņemtu vērā zemnieku māņticību un savas dzīvības glābšanas vārdā nekavējoties dotos uz kučiera minēto muižiņu un uzkavētos tur, kamēr pērkona briesmas būs pāri. Kučieris piekrita. Mēs ar māsu gan labprātāk būtu steigušies uz priekšu, tomēr pakļāvāmies viņas saderētā lūgumam un atkal sakāpām karietē. Nogriezāmies pa kreisi, bet, kad līdz mežam bija atlicis pavisam nedaudz, zirgs iekrācās un sāka kāpties atpakaļ. Kučieris iebļāvās nelabā balsī; es izlēcu laukā un tieši virs tās vietas, kur vajadzēja atrasties minētajai muižiņai, ieraudzīju baisu, zilganbalti vizošu stabu, kura augšgals bija paplašināts kā taure vai piltuve. Šis stabs locījās un grozījās uz visām pusēm, it kā būtu dzīvs, un piltuve snaikstījās kā atplesta milzu čūskas rīkle. Kad tā pavērsās pret mums, es jutu matus saceļamies stāvus, manu acu priekšā savērpās dīvaina migla, kurā lēkāja zilganas dzirksteles. Laikam atkal biju zaudējis samaņu, jo atjēdzos guļam karietē uz sēdekļa; māsa bija pielikusi man pie mutes ceļojuma pudeli ar brandvīna atliekām, ko viņai bija izdevies atņemt galīgi jēgu zaudējušajam Ferdinandam. Jutu, ka kariete atkal ripo. Konstance Karolīna pastāstīja, ka izkāpusi laukā brītiņu pēc manis un ieraudzījusi to pašu ellišķās gaismas stabu, bet mani sastingušu kā statuju. Lai gan nobijusies teju līdz nāvei, māsa, mūsu kučierim piepalīdzot, ievilkusi mani karietē, pēc tam viņam izdevies apgriezt zirgu un izvadīt atpakaļ uz lielceļa. Piedodiet, dārgais tēvs, taču šobrīd man vairs nav spēka turpināt, jo pirksti nespēj saturēt spalvu…
Ak kungs! Patiešām neiedomājams stāsts! Ellišķas gaismas stabs ar pavērtai rīklei līdzīgu veidojumu galā… kas tas varētu būt? Un no kurienes uzradies? Interesanti, kas tagad atrodas tur, kur reiz notikušas tik neiedomājamas lietas, ja vien var ticēt vēstulē rakstītajam. Katrīna nolika papīru žūksni uz sofas un steidzās pie grāmatplaukta. Lūk, lielās mapes ar kartēm, rau, Ziemeļkurzemes karte ar vismazāko mērogu, kur iezīmēti visi, pat paši sīkākie un nenozīmīgākie ceļi, lauku sētas, upītes jeb valki, purveļi un dīķi! Nepacietībā trīcošiem pirkstiem Katrīna atlocīja tās vaļā un izklāja turpat uz grīdas, atstiepa galda lampu un pie viena paķēra arī lupu. Galvā zibenīgi pārvērtusi septiņpadsmitā gadsimta garās jūdzes kilometros, viņa aplēsa vietu, kurā plus, mīnus puskilometrs tai šaušalīgajā brīdī atradusies pasta kariete. Nepilna pusjūdze uz jūras pusi… Lai Dievs žēlīgs! Katrīnas rādītājpirksts uz kartes sastinga, tāpat kā pirms trīssimt divdesmit pieciem gadiem bija sastindzis jaunais vijolnieks Zigmunds, kurš tā arī nekad nekļuva par Vindavas kapelmeistaru. Jo tieši blakus viņas pirkstgalam bālsnēja sīks pleķītis, kas kartē apzīmēja Grietiņmeža pauguru, bet starp to un punktiņu ar uzrakstu Riekstukalns viņa zināja gluži nešaubīgi atradās eglēs ieaugušo mūru paliekas, ko Zigmunds bija nosaucis par šausmu stūri. Tas nevarēja būt nekas cits kā tikko izlasītajā vēstulē minētais Schreckenturm jeb šaušalu tornis! Tas gan nebija gluži pa vidu, bet savus trīssimt metrus uz dienvidiem, un visi trīs punkti kopā veidoja gandrīz precīzu trijstūri. Grietiņmeža bermudas7 .