Viņai aiztrūka elpa, plaukstas nosvīda, bet mute kļuva sausa kā grandiozās paģirās. Pirksts atrāvās no kartes, it kā tā svilinātu līdzīgi aizmirstā smēķa galam. Katrīna novērsa acis sānis, jo pašbrīd nespēja skatīties ne uz daiļrunīgo karti, ne arī seno vēstuļu kopiju čupiņu. Skatienu piesaistīja liesmu deja kamīnā, dzirde kā no liela tāluma uztvēra Valfrīda klavieru skaņas, kas plūda no apakšstāva, taču apkārtējais piepeši šķita nereāls; gara acu priekšā neiedomājamā spilgtumā uznira spokaina aina: zem zibeņu plosītiem, melni milstošiem padebešiem klajš lauks, ko šķērso grambās un peļķēs izbraukts ceļš; sašķiebusies kariete, blakus guļ apsvilis zirga līķis; šaušalu pārņemti cilvēki, kalsns jauneklis kā hipnotizēts veras zilganbaltā ugunsčūskā, kas lokās pāri meža stūra tumšajām galotnēm. Kas tā bija? Kāds spēks radīja šo nezināmās enerģijas sakopojumu un kā tas iedarbojās? Vai patiesi tam varēja būt sakars ar Zigmunda laika spoguli? Bet tas taču atradās pilsētā, mājā Tirgus laukuma malā, kamēr šis gaismas stabs pirms trīssimt gadiem uzradās vismaz divdesmit kilometrus tālāk ārkārtīgi tuvu vietai, kur tagad atrodas Riekstukalns Zigmunda mājas.
Lai Dievs žēlīgs, kur mēs esam iekūlušies? Mēs visi, toskait arī viņi cilvēki, kas dzīvoja pirms teju trīsarpus gadsimtiem un tā arī nekad nenonāca līdz Vindavai tāpēc, ka to vietā stājāmies mēs!? Vai tomēr nonāca? Bet, ja nonāca, tad kur palika? Labi, to mēs vēl uzzināsim.
Ko toreiz decembrī mežā teica Zigmunds? Ka šī dīvaino notikumu virtene nav bijusi nejauša un nav arī sagadīšanās un… ka tai būšot turpinājums. Vai patiesi draugu tobrīd piemeklēja gaišredzības mirklis?
Varbūt turpinājums jau sācies? Brīdī, kad Ginters Feierabends izšļakstīja viņas kafijas tasi? Jo, ja tā nebūtu noticis, viņa ar šo vācieti nekad nebūtu iepazinusies, un tā Zigmunda vēstules paliktu mūžīgs noslēpums, aizmirstas kā nenozīmīgs papīru vīkšķis arhīvu putekļainajās dzīlēs.
Nē, jāsaņemas, jānokrata saltie baiļu tīmekļi un jāizlasa līdz galam.
3. augustā, 1685 Tā Kunga gadā.
Dārgais tēvs, es turpinu vakar iesākto vēstījumu par briesmīgajiem notikumiem, kuri mūs piemeklēja Vindavas ceļojuma pēdējā posmā; diemžēl ar jau aprakstīto, cik nu šimbrīžam manos spēkos to ietērpt vārdos, mūsu nelaimes nebeidzās. Ja būtu bijusi kaut mazākā jausma par to, kas vēl gaidāms, mēs būtu nekavējoties griezušies atpakaļ uz Goldingeni vai nakšņojuši ceļmalā.
Taču tobrīd, neraugoties uz pārdzīvotajām bailēm un šaušalām, nolēmām ceļu turpināt cerībā, ka tomēr sasniegsim pilsētu un aiz tās sienām būsim drošībā. Tā kā divu zirgu vietā bojāto pasta karieti nu vilka tikai viens, virzījāmies uz priekšu gaužām lēni, kaut ari kučieris pātagoja nelaimīgo lopiņu bez žēlastības. Negaiss turpinājās, izskatījās, ka tas virzās tieši mums pa priekšu, zibeņiem baisi šaudoties gandrīz melnās debesīs, tomēr viss, ko bijām pārdzīvojuši, šķita notrulinājis jutekļus tiktāl, ka īstas bailes vairs nespējām sajust. Te gan es vairāk runāju par sevi un Konstanci Karolīnu, jo Ferdinands pēc tam, kad bija izdzēris lielāko daļu brandvīna, iezvila karietes stūrī un sāka krākt. Arī es jutu savādu gurdenumu un miegainību, tieši tāpat savas izjūtas aprakstīja mana māsa. Tādējādi mēs gandrīz nepamanījām, ka iebraucām Vindavā apmēram stundu pirms pusnakts, tā sacīja kučieris, kad kariete piestāja pie iebraucamsētas, kas, ja pareizi atceros, saucās "Pie sudraba enkura". Ferdinands un Konstance Karolīna bija cieši iemiguši, arī es nekādi nespēju atmosties, dzirdēju ārpusē kaut kādu kņadu, tādu kā ķīviņu, un cauri lietus lāšu plīkšķēšanai varēja saklausīt vīrieša un sievietes balsis. Pēc trokšņiem varēja noprast, ka no karietes aizmugures tiek nocelta mūsu lāde. Kāds mani paņēma pie rokas un kaut kur veda, likās, ka māsa man seko, taču nekas nebija redzams, jo visapkārt bija gandrīz pilnīgi tumšs. Atceros, ka mani bīdīja augšup pa stāvām kāpnēm un sev aiz muguras dzirdēju māsu kaut ko murminām. Taču nākamajā mirklī viss izgaisa, un es piedzīvoju kaut ko tik drausmīgu, ka viss iepriekšējais šķita tikai nelāgs sapnis pēkšņi likās, ka karājos gaisā, bez pamata zem kājām; tumsas vietā mani apņēma ārkārtīgi blīva un tāda kā spīdoša migla. Ausīs man šalca, apkārt lēkāja spīdoši punkti kā elles rēgu acis, sirds sitās ar tādu spēku, ka nespēju pat elpot, domāju, ka esmu miris, jo mirkļiem acu priekšā pavīdēja tādas ainas, kas nekādi nevarētu piederēt pasaulei, ko pazīstu. Nevaru pateikt, cik ilgi turpinājās šīs neticamās izjūtas, taču, kad tās sāka gaist, atģidos esam savādā kustībā, ārkārtīgi ātrā, it kā mani kaut kas rautu atpakaļ; sev līdzās saklausīju Konstances Karolīnas vaidus un Ferdinanda lādēšanos, kas mijās ar nesavaldīgiem šņukstiem. Visapkārt bija tumšs, bet, aptaustot telpu ap sevi, nācās secināt, ka atrodamies karietē, kas vēja ātrumā nesas atpakaļgaitā bez kādas zvalstīšanās grambās, it kā riteņi vispār neskartu ceļu. Mēs ar māsu cieši saķērāmies rokās un sākām lūgt Dievu, lai Viņš mūs paglābj no briesmām, kādās esam iekļuvuši un kas mūs acīmredzot joprojām apdraud, tāpat lai pasargā no prāta zaudēšanas un dvēseles pazudināšanas, kam esam nokļuvuši pavisam tuvu. Lūgšanas beigas es neatceros, jo biju ieslīdzis miegā, dziļā kā nebūtība.
Sirdsmīļotais, godājamais tēvs, lūdzu Tevi neapšaubīt nevienu šeit paustu vārdu, jo rakstu tikai to, kas ar mums patiesi notika, lai cik neticams Tev tas šķistu.
Patiešām, pat man pašam grūti noticēt, ka pēc visa piedzīvotā es, tāpat kā dienu iepriekš, pamodos Goldingenes viesnīcas ceļinieku istabā, un no blakus lāvas manī neprāta pilnām acīm raudzījās Ferdinands. Mēs nepaspējām pārmīt ne pāris vārdu, kad istabā ienāca vakarējais pasta karietes kučieris un uzrunāja mūs tā, it kā nekas nebūtu noticis, ar nožēlu un atvainošanos sacīdams sekojošo: viņa pasta kariete šorīt nevarēšot vis doties uz Vindavu, kā iepriekš esam vienojušies, jo viens zirgs pēkšņi apklibis, bet otram piemetušies ienāši. Arī citus zirgus neesot iespējams dabūt, jo tos jau iepriekšējā vakarā aizrunājis citas četrjūga pasta karietes kučieris, kurš pēc pusstundas došoties ceļā uz Mēmeli un tālāk līdz pašai Kēnigsbergai.
Mana mēle bija kā sapīta, un es nekādi nevarēju saņemties pajautāt, vai tiešām viņš neatceras iepriekšējā vakara braucienu un visas piedzīvotās šausmas. Arī Ferdinands tikai purināja galvu kā apdullis, nespēdams izdabūt nevienu skaņu. Kučieris izgāja, un mēs viņam sekojām līdz laidaram, kur paši savām acīm skatījām iepriekšējā vakarā zibens nosperto zirgu ar noberztu kāju, bet citādi pie pilnas veselības gremojam auzas. Tur stāvošus mūs sameklēja mana māsa, kas tik tikko turējās kājās un bija bāla kā nāves rēgs. Brālīt, viņa mani uzrunāja, lūdzu, pasaki, ka tas bija tikai drausmīgs sapnis, pasaki to manas dvēseles glābiņa dēl!