Lai kā man gribējās izpildīt viņas lūgumu, es to nespēju pat māsas dvēseles glābiņa dēļ, jo nav dzirdēts, ka trīs cilvēki spēj nosapņot vienu un to pašu visos sīkumos; pat, ja tas būtu iespējams un mēs tiešām būtu nosapņojuši gan negaisu un zibens nosperto zirgu, gan ugunīgo čūsku virs meža un braucienu līdz pašai Vindavai, tad kā lai izskaidro mūsu miklās un dubļos savazātās drānas, kā arī mantu pazušanu? Abas lādes ir pagalam, atstājot mūs ar to, kas katram mugurā, vienīgi jostā noslēptais naudas krājumiņš palicis vesels. Sameklējuši vietu, kur mūs neviens nevarēja noklausīties, apspriedāmies, lai izlemtu, ko iesākt. Ferdinands kategoriski atteicās vēlreiz mērot ceļu uz Vindavu, un šoreiz māsa viņam piekrita, būdama pārliecināta, ka tas varētu mūs visus pazudināt, ja reiz šajā zemes stūrī lauta vaļa elles spēkiem un sātana varai, kas acīmredzami nevēlas, lai mēs nokļūtu Vindavā, bet, kad cīnījāmies tiem pretī, atsvieda mūs atpakaf.
Arī es pievienojos šai domai, jo nekad mūžā vairs nevēlētos piedzīvot tādas šausmas… un tikai visvarenajam Dievam zināms, kāpēc tā notika un kā mēs no Vindavas varējām atgriezties Goldingenē, turklāt vēl iepriekšējās dienas rītā, jo cilvēka prātam tas nav aptverams. Nolēmuši nevienam neteikt ne vārda un pēc iespējas ātrāk doties atpakaļ, gājām uz minēto pasta karieti un samaksājām par braucienu līdz pat Kēnigsbergai. Ceļš būtu bijis patīkams, ja vien mūs nenospiestu briesmīgo pārdzīvojumu nasta. Ferdinands ir pa pusei nosirmojis, un man šķiet, ka arī viņa prāts ir pamaitāts, jo vakar viņš, ne vārda neteicis, mūs pameta, un par viņa tagadējo atrašanās vietu mums nav ne jausmas. Konstancei Karolīnai otrajā ceļojuma dienā atkal piemetās drudzis, bet māsa turējās visiem spēkiem, tomēr, kad līdz Kēnigsbergai bija palicis ne vairāk kā dienas brauciens, viņai sākās briesmīgs karsonis. Arī es jutos pavisam vārgs, tāpēc mēs izkāpām, lai apmestos vienīgajā viesnīcā, kāda šai apkārtnē sastopama, un atgūtu spēkus. Ar naudu, kas mums atlikusi, taupīgi dzīvojot, varētu iztikt kādu mēnesi, jo es lūdzu, mīļais tēvs, nedusmojies, mēs nolēmām Drēzdenē neatgriezties, tas saceltu pārāk skaļas valodas un visādus baumojumus par tādu manu soli, un no manis rakstītā Tev jāsaprot, ka atklāt patiesos iemeslus nav iespējams. Esmu pārliecināts, ka, atguvis veselību un spēkus, atradīšu darbu un paliekamu vietu skaistajā un bagātajā Kēnigsbergā un arī spēšu uzturēt māsu, kas vēlreiz apliecinājusi man pilnīgu uzticēšanos…
Katrīna nolaida pēdējo lapiņu klēpī. Uz tās uzkrita smaga lāse, un viņa aptvēra, ka raud. Kādi pārdzīvojumi, kāda drosme un vīrišķība, sastopoties ar tik satriecošu pārbaudījumu! Gods un cieņa tev, senlaikos dzīvojušais Zigmund! Un… ak, nabaga Konstance Karolīna, tātad skaistā, sārtā kleita ar rozītēm izšūto ņieburu, kurā es dižojos Vindavas rātsnamā un pilī, bija tavs iecerētais kāzu tērps!
Kādu brīdi Katrīna nespēja domāt. Kamīna liesmas svelmēja seju, no apakšas joprojām plūda klavieru skaņas. Valfrīds strādāja pie dramatiskas, bet melodiski vijīgas tēmas minora skaņkārtā, tai pievienojās paklusa lietus lāšu graboņa uz palodzes skārda. Viņa pat nebija pamanījusi, ka visu dienu vilkušies lietusmākoņi beidzot sprukuši vaļā. )ā, bet cik pulkstenis?
No ilgās tupēšanas notirpušām kājām Kate aizstreipuļoja līdz guļamistabai un pacēla pie acīm mūžveco modinātāju. Divdesmit pāri pieciem, tātad Zigmunds jau beidzis darbu. Viņam jāzina, viņam tūdaļ pat jāuzzina līdz pašam pēdējam vārdiņam tas, kas rakstīts šajās vēstulēs, jo, ja vien viņa pati nav pilnīgi traka un fantastikas ideju apsēsta mistiķe, tā
Zigmunda baigais redzējums un neticamie piedzīvojumi vistiešākā nozīmē attiecas uz šo Zigmundu, starp citu, ne tikai viņu.
Katrīna sameklēja mobilo tālruni. Draugs atsaucās gandrīz nekavējoties, it kā visu laiku turējis aparātiņu rokā.
- Klausies, Zigi, man te ir tādas lietas… viņa apklusa un iekoda apakšlūpu zobos, jo rīkli savilka spazma.
Tālrunī cauri lietus fonam bija dzirdama tikai Zigmunda elsainā šņākuļošana; noprotams, ka viņš steidzas, lai paspētu uz autobusu.
- F.i, kur tu paliki, es tevi nedzirdu… Kate!
- Nē, nē, es tepat esmu, tikai nevaru izdomāt, kā lai to visu labāk pasaka.
- Kaut kādi sūdi? Šņākuļošana apklusa, tātad Zigmunds bija apstājies.
- Ta nē taču. Vienkārši man šodien atnāca pamatīgs meils no Drēzdenes. Vācu kolēģis, par kuru tev stāstīju, atsūtījis tava dubultnieka un vārdabrāļa no septiņpadsmitā gadsimta tā Zigmunda vēstuļu kopijas. Es tikko pabeidzu lasīt, tu pat iedomāties nevari. Tādas, maigi izsakoties, ērmības, ka vienkārši grūti noticēt.
- Goda vārds? Tu kaut ko uzzināji par to čali? Vai tad šis… Klausulē kaut kas nočirkstēja, kam sekoja pamatīgs dvašas ievilciens, tātad Zigmunds aizsmēķēja. Kas tur īsti ir, ko? Plāj vaļā, nepataisi mani traku!
- Pa telefonu tas nav iespējams, tur lasāmā veselai stundai, ja ne vairāk, un vēl…
- Tak ne jau šā portrets! viņš iebļāvās, un Katrīna steidzīgi atvirzīja tālruni no auss. Tas nu būtu kaut kas galīgi ārjēdzīgs.
- Nē, nē, portreta nav, nomierinies, tikai rokraksts, starp citu, manuprāt, bišķi līdzīgs tavējam. Saproti, viņš skaidri un spilgti apraksta, kas ar viņu noticis Kuldīgas-Ventspils ceļa gabalā, tieši pretī tagadējam Grietiņmežam…
- Kate, izbeidz šito eksekūciju! Nu jau Zigmunds auroja pilnā balsī. Ja tu apsoli mani vēlāk aizraut uz mājām, es tūliņ skrienu pie jums. Valfrīds zina?
- Nezina vis, Kate nervozi ieķiķinājās. Kā jau tev solīju, savus pētījumus par šo tēmu turēju tikpat dzijā slepenībā kā Ml-6 aģents rezidentūras tīklu, un tu esi pirmais, kam es to klāju vaļā. Beidzot mums ir rezultāti. Pārsteidzoši, šausminoši un absolūti neticami.
- Vai man paķert vienu? Šņākuļošana tālrunī atjaunojās krietni sparīgāk, nekā pirms tam, laikam Zigmunds bija ieslēdzis vismaz trešo ātrumu, tas nozīmē, sāka joņot Saules ielas virzienā. Tu mani esi tā satracinājusi, ka, skaidrā prātā būdams, es neizturēšu.
- Mums mājās nekā prātīga nav, pustukšīta vīna pudele un piņģerots labvīna, kas nu jau būs atšālējies līdz matūdeņa kondīcijai, tāpēc vari paķert mazu konjaciņu.
- No maza nekas nebūs, viņš noņurdēja. Zinām mēs jūsu vēstures pētījumus, ar tiem var galu dabūt! Tev kas ēdams atradīsies? Man šodien nebija laika iet pusdienās, apriju puspaciņu pārkaltušu čipsu… draņķis…
- Pupiņu sautējums ar gaļu der?
- O-o! Un kā vēl der! Vai tev ir daudz?
- Neuztraucies, pietiks un vēl pāri paliks, tu, rīsli un izēdāj, nesaprotu, kā Vize spēj tevi piebarot.
- Pāri nepaliks, Zigmunds apgalvoja, nu jau tusnīdams kā mazbānītis, gaitu uzņemot. Pēc piecpadsmit minūtēm būšu klāt!
Viņš iešāvās Saules ielas namiņā kā meteorīts, turklāt ārkārtīgi izmircis meteorīts. Ticis pāri slieksnim, nevērīgi nometa slapjo jaku, tad steidzīgi sarokojās ar Valfrīdu, kurš, kā izskatījās, nespēja izšķirties priecāties par drauga ierašanos vai saīgt par neizbēgamo atraušanos no darba, kas nupat vedās tik labi kā vēl nekad. Taču Katrīna vienā mirklī nolīdzināja situāciju.