- Man te Zigim šis tas jāpastāsta, mēs tevi netraucēsim, ja nu vienīgi tu gribētu vakariņas, bet, ja ne…
- Vēlāk, Katiņ, Valfrīds atviegloti norūca, vēlāk, pēc kādas stundiņas vai tamlīdzīgi, man te tagad paši saprotat.
- Nav problēmu! Kate satvēra Zigmunda piedurkni un vilka viņu uz kāpnēm. Ej augšā, kamīns kuras, apžāvējies, kamēr es uzsildu ēdamo. Ne vairāk kā piecas minūtes, nekunksti, viņa piebilda, redzēdama drauga sejas izteiksmi.
- Kur ir tās vēstules? būdams jau pustrepēs, čukstus noprasīja Zigmunds.
- Turpat vien mētājas, paskaties, varbūt pats ari varēsi cik necik saprast.
- Gan jau, viņš optimistiski atsaucās, taču, kad Katrīna, stiepdama piekrautu groziņpaplāti, iegāja kabinetā, papīru kaudzīte mierīgi gulēja uz sofas, bet Zigmunds nikni pūta smēķa dūmus kamīnā.
- Viņš arābiski rakstījis, vai? Varbūt sanskritā?
- Nē, tā ir vistīrākā vācu valoda un, es teiktu, ļoti glīts rokraksts, tikai gotiskajā rakstā, iesmējās Kate. Nepārdzīvo, kapelmeistar, mums katram savs arams lauciņš! Ņem ēdamo un krauj aiz vaigiem, bet es tev lasīšu un uzreiz tulkošu.
- Nē, papriekš pa mazam konjaciņam! Viņš mudīgi taisīja pudeli vaļā. Tici vai ne, bet pēc tava zvana mani sāka kratīt tāds stress, kur nu vēl, kad paskatījos uz šiem te papīriem… vella milti, tas taču ir viņa rokraksts!
Abi iedzēra pa krietnam malkam, un Katrīna sāka lēni lasīt. Pirmās četras vēstules Zigmunds noklausījās samērā mierīgi, tukšodams sautējuma šķīvi, un pat pasmīkņāja par mācītāja kundzes sunīša jūras slimību. Taču, kad viņa sāka lasīt piekto, pēc vārdiem "2. augustā, Tā Kunga 1685. gadā, vismaz es tā ceru…" Zigmunds teju vai sastinga, karote noslīga atpakaļ traukā, un pat caur briļļu stikliem varēja redzēt viņa acu zīlītes ieplešamies. Likās katrs turpmākais teikums stingumu pastiprina, bet, kad Katrīna nonāca līdz vārdam Schreckenturm, viņš pietrūkās kājās, pat nemanot, ka šķīvis noripo zemē un atlikušās pupiņas izšķīst uz paklāja.
- Pagaidi! Zigmunds iesēcās. Kate, sasodīts, iepauzē vienu brīdi, lai es dabūju atjēgties! Tas ir par traku, tas nudien ir kaut kas ellišķīgs! Vai tu aptver, ka…
- Aptveru gan, kā nu ne. Katrīna šo satricinājumu jau bija pārdzīvojusi, tādēļ spēja kaut daļēji saglabāt mieru. Tik labi aptveru, ka jau izskaitļoju šo vietu kartē, tik tiešām tas ir tas, ko tu domā!
- Ieķeram vēl vienu! Viņš burtiski iešļāca glāzēs zeltaino dzērienu un savējo iztukšoja vienā mirklī. Pagaidi, kamēr aizpīpēju, vismaz būs smēķis, pie kā pieturēties! Tā… nu vari lasīt tālāk.
Pagāja apmēram stundas ceturksnis, kamēr Katrīna lēni un apzinīgi izlasīja atlikušo vēstījumu līdz pēdējam vārdam. Viņa noņēma brilles, akurāti salika lapas kaudzītē, stūri pie stūra, un nezin kāpēc satina ritulī; tikai tad atkal spēja uzlūkot Zigmundu.
-Nu?
- Ko nu? tas nomurmināja. Ko te vispār lai saka? Jūtos kā ar galvu sienā ieskrējis, un man visu laiku jādomā, ko es, ellē, esmu izstrādājis! Saproti, Katiņ, tā ir mana vaina, es esmu tas, kurš viņus gandrīz pazudināja, sajauca šiem visu dzīvi.
- To nu nevar zināt, vai tiešām tu esi ko sajaucis, viņa strīdējās pretī. Rau, arhīvā ir informācija, ka tas Zigmunds apmeties Kēnigsbergā, viņam bijusi ģimene, vismaz divi bērni dēli laikam. Gan jau arī viņa māsa padomā, cik skaists vārds Konstance Karolīna nepazuda; spriežot no vēstulēm, bijusi varen dūšīga meitene! Un tas Ferdinands…
- Ķēms gatavais! izgrūda Zigmunds un atkal pielēja glāzes. Par šamo nu vismazākā bēda, padomā, viens pats gribēja izrīt visu šņabi!
Abi sāka skaļi, pat mazlietiņ histēriski smieties un nevarēja vien rimties, kamēr Katrīna skaņi nožagojās un atguva daļu nopietnības.
- Tu nupat teici, ka jūtoties pie visa vainīgs, bet, zini, tas būtu par daudz vienkārši! Tad viss notikušais būtu viena vienīga nejaušība, bet toreiz mežā, atceries, kad svinējām jūsu jubileju, mēs nonācām pie slēdziena, ka tādu nejaušību nemaz nevar būt.
- Ko tu ar to gribi teikt? Zigmunds noņēma brilles un uzlūkoja viņu drusku apskurbušām acīm.
- F^s gribu teikt to, ka, jo nejaušāka šķiet kāda nejaušība, jo likumsakarīgāka tā patiesībā ir.
- Kurš ģēnijs tad to ir teicis? viņš noprasīja.
- Es! bez liekas kautrības atzinās Katrīna. Ja tu vari nosaukt par pilnīgi nejaušu nejaušību kaut vai to, ka pirms septiņpadsmit gadiem nopirki lauku māju burtiski blakus tai vietai, kur pirms trīssimts gadiem tas
Zigmunds un viņa kompānija ar tevis pirms divdesmit gadiem izgudrotā spoguļa svētību tika ierauti kaut kādā enerģijas plūsmā, ko nu mēs pilnīgi droši varam nosaukt par laiktelpas portālu, tad tev jābūt galīgi dumjam. Kāds tu noteikti neesi.
- Neesmu vis.
- Un tu nevari nesaprast arī to, ka dīvainā laika cilpa, kurā mēs ar viņiem samijāmies, arī nebija nekāda nejaušība, bet likumsakarība ar noteiktu mērķi.
- Labi, esmu gatavs tev piekrist, bet…
- Bet? Arī Katrīna juta, ka viņai mazliet iesities galvā, taču vieglais reibums domāšanu nenotrulināja, gluži pretēji izvērta asāku.
- Mērķis! Zigmunds izgrūda ar tādu sparu, ka lunkani nošļuka no sofas uz grīdas un palika sēžam ar sēdekļa malai piespiestu muguru. Viņš notrauca apavu zolēm pielipušās pupiņas, iespieda Katei saujā piepildītu glāzi un arī pats ievilka krietnu malku. Mērķis, Katiņ, tu pati tikko pateici šo vārdu. Vai tiešām šo likumsakarīgo notikumu mērķis bija vienīgi mūsu varenīgā uzdzīve Vindavā un tās apkārtnē? Barokālu pirdienu piesātinātu baļļuku spēlēšana? Ēdoles pils pagraba uzspridzināšana? Salmu skaitīšana Ģilteņu pirtiņā?
- Jā!!! Iebrēcās Katrīna un izgrābstīja cigareti no Zigmunda paciņas. Tieši salmu skaitīšana! Respektīvi, Vize! Vize tava iemīļotā meitene un pēc tam sieva. Jo, ja… Nav jēgas atkārtot, to mēs visi tāpat zinām.
- Tu gribi teikt, ka visa tā trakuma, laika cilpas un spoguļa uzdarbošanās mērķis bija mana apprecēšanās? Protams, man tas bija un ir ļoti svarīgi, taču kas gan es tāds esmu, Kate, padomā tak ar galvu! Zigmunds pat nejuta, ka bļauj pilnā kaklā.
- Kuš, neauro! Tieši ar galvu es pašbrīd domāju, tāpēc ka… Viņa izpūta dūmu strūklu un spēji sapurināja sajaukto matu kodeļu. Stop, Zigi, paklusē vienu mazu brītiņu, man prātā… Stop! Jā! Viens mazs jautājumiņš vai tu kādreiz esi pētījis savus radurakstus, to, ko sauc par ciltskoku?
- Ne prātā nav nācis! No pēkšņās temata maiņas Zigmunds mazliet apjuka. Atceros kā pa miglu… fāters kaut kad sen pieminēja viņa vecaistēvs stāstījis, ka esot dzimis Klaipēdā leišos, bet toreiz to vietu saukuši citādi. Bet kāds tam sakars ar…?
- To vietu senāk sauca par Mēmeli! Katrīna paķēra vēstuļu kopiju žūksni un vienā mirklī atrada vajadzīgo vietu, lielākas uzskatāmības labad iebakstot ar garo, ceriņkrāsā nolakoto nagu. Tā atrodas pie Kuršu jomas, zini, tādas tievas, kāpām un priedītēm noaugušas zemes strēmeles, kuras otrā galā atrodas zināmā Kēnigsberga, diemžēl tagad degradēta par Kaļiņingradu! Un tieši Kēnigsbergā uz dzīvi apmetās mums zināmais cilvēks, kurš bija ne vien vijolnieks tāpat kā tu, bet kuru arī sauca tieši tāpat kā tevi!