Zigmunds nodrebēja un strauji pacēla galvu.
- Kate… tu, ko, ellē, tu gribi teikt, kas tie par mājieniem?
- Es gribu, lai tu tūlīt pat, uz līdzenas vietas, kamēr mēs vēl neesam galīgi dullā prātā, ņem un piezvani savam tēvam un izspied no viņa visu iespējamo informāciju!
- Tu nudien esi pilnā! viņš nomurdēja.
- Pats tādā krāsā, Katrīna deva pretī. Nu, piezvani, tev grūti, vai?
- Nekā grūta tur nav, tikai tagad ir vakars, un fāters droši vien vai nu sēž mēģinājumā, vai spēlē izrādē, tāpēc diez vai atbildēs. Tomēr viņš sagramstīja kabatā mobilo tālruni un sāka gausi spiest podziņas.
- Tavs tēvs joprojām Vīnē?
- Nu! Vīnes operas simfoniķis, traks var palikt! Zigmunds beidzot bija sadzinis Valtera Reizemaņa numuru un, jau iepriekš gatavs neatbildētam zvanam, nospieda izsaukuma taustiņu.
Tomēr šī bija veiksmes diena. Reizemanis seniors atbildēja jau pēc pārdesmit sekundēm. Lai cik pārsteigts viņš jutās par negaidīto dēla zvanu, vecā kunga atmiņa darbojās nevainojami kā labi noregulēts pulkstenis.
"Jā, ir tāda ģimenes leģenda, ka mūsu senči nākuši no Kēnigsbergas, bet tas bijis drausmīgi sen, astoņpadsmitajā gadsimtā, vai… Prūšu karaļu laikos viens mūsējais esot ieticis pat galma orķestrī. Nūjā, iznāk, ka mums ir arī vācu asinis, ne velti man tā vācu valoda tik viegli sagāja galvā, bet manējā opapa tēvs esot ieprecējies leišos, es jau tev stāstīju. Bet kāpēc tas tik svarīgi? Ciltskoks? Jā, par sliktu jau nebūtu, tu palūdz savai draudzenei, tai vēsturniecei, viņa droši vien zinās, kā vieglāk tikt klāt arhīviem un tamlīdzīgi. Kad būsi kaut cik tālu ticis, piezvani vai uzraksti. Varēji jau arī ciemos atlaist, es tev tādu pieņemšanu sarīkotu…!"
Zigmunds vēl godprātīgi atbildēja uz jautājumiem par sievas un meitu veselību, labklājību un nākotnes plāniem, kamēr Katrīna nepacietīgi spārdīja kamīna režģi. Beidzot saruna bija galā.
- Nu, ko viņš teica?
- Tev bija taisnība… Nekādi nespēdams iedabūt mazo aparātiņu kabatā, Zigmunds ļāva tam nokrist uz sofas un īsos vārdos atstāstīja tikko uzzināto. Katiņ, man galvā tagad ir īsts rasols konjaka mērcē. Iznāk, ka spogulis man bija jāuztaisa tāpēc, lai tas Zigmunds varētu nokļūt Kēnigsbergā, apsievoties, apbērnoties un…
- …un kļūt par tavu senci! Viņa uzvaroši iesaucās. Iznāk, ka tu tādējādi esi parūpējies pats par savu piedzimšanu.
- Trako māja! Iznāk īsts apburtais loks, bet es joprojām neredzu mērķi vai nolūku. Viss it kā grozās ap manu necilo personu, bet kāda tam jēga?
- Nejau ap tavējo vien. Katrīna ļāva, lai Zigmunds ielej viņas glāzē priekšpēdējās stiprā dzēriena paliekas. Visos zināmajos pasākumos neba tu viens piedalījies. Sākumā mēs bijām trīs, pēc tam četri, un tagad, ja kas, esam septiņi. Maģisks skaitlis, teiksi ne?
- Vai patiesi tu pieļauj, ka visā šajā ārprātā ir, bija vai… būs iejaukti arī bērni? Viņš juta, ka matiņi uz skausta tirpaini saslejas stāvus, jo vienā zibensstraujā mirklī bija atcerējies dīvaino jušanu, ne īsti halucināciju, ne īsti sapni, kas viņu piemeklēja pērnajos Ziemassvētkos, sēžot uz šausmu stūra jeb senā Schreckenturm'n mūra drupām.
Arī Katrīna nodrebinājās pat domās nevarēja pieļaut, ka Adrianam, Danai un Ievai nāktos pārdzīvot tik dramatiskus un draudīgus brīžus, kādus reiz līdz mielēm izbaudīja viņi paši.
- Paklau, man vajadzētu tev izstāstīt, drusku pastīvu mēli nomurmulēja Zigmunds; Katei šodien ir lielās domātības un atklājumu diena, varbūt viņa spēs izskaidrot arī parādību vai padzirdību, kad tajā trīskārt sasodītajā vietā šķietami ne no kurienes atskanēja Danas un Ievas balsis, varen gardas smaržas pavadītas.
Taču šo ieceri pārtrauca Valfrīds, kurš piepeši kā antīkais deus ex machina parādījās abu mēreni iereibušo patiesības meklētāju acu priekšā.
- Ei, kas jums par svētkiem? Viņš apstulba, ieraudzīdams sievu un draugu sēžam uz grīdas gandrīz izdeguša kamīna priekšā blakus apgāztam šķīvim, izmētātiem papīriem, paklājā ielipušām pupiņām un tukšai konjaka pudelei. Kam par godu metamies pilni?
- Te neviens nav pilns, mēs ar Kati tikai drusku ieķērām, lai sagremotu pilnīgi neiedomājamu informāciju. Zigmunds uzstūma augstāk nošļukušās brilles. Vecīt, tas ir kaut kas tāds, ka arī tu, to uzzinājis, uzreiz sāksi brēkt pēc ugunsūdeņa.
- Tu saproti, tagad ir pilnīgi noskaidrojies, ka Zigis ir tā Zigmunda neapšaubāms pēctecis un izgudrojis spoguli tāpēc, lai viņš, nu, tas… varētu nokļūt Kēnigsbergā un kļūt par viņa senci, aizgūtnēm skaidroja Katrīna, bezmaz apskaitusies, ka Valfrīds nesaprot tik vienkāršas lietas. Ja kas, tad šausmu stūris īstenībā ir laika portāls, ko tajos laikos sauca par Šaušalu torni, un tas Zigmunds to ieraudzīja…
- Vai jūs abi esat jukuši? Arī Valfrīds sāka skaisties. Kāds portāls, kāds vēl šaušalu tornis? Spiristiķus esat salasījušies, vai?
- Pats tu galīgs spiristiķis, muzikāli orientēts turklāt! Katrīna pagrāba saujā izmētātos papīrus. Lūk, vēstuļu kopijas, ko šodien atsūtīja vācietis Feierabends, te tas viss ir iekšā! Beidz slieties mums pāri kā tāda uzvaras kolonna, apsēdies un paklausies, tad tu sapratīsi, ka…
- Un neviens te nav pilnā, Zigmunds nomurmināja, kamēr Katrīna gan drusciņ haotiski, tomēr visnotaļ saprotami izklāstīja fantastisko stāstu par drēzdenieša Zigmunda Reizemana piedzīvojumiem Ziemeļkurzemē.
- Ak, Jēziņ, Valfrīds nostenējās. Iecere paaicināt Kati un Zigmundu uz tikko pabeigto un izstrādāto muzikālo tēmu noklausīšanos aizmirsās kā nebijusi. Tur vairs nav nekādu šaubu, jums taisnība. Izskatās, ka viss bijis iepriekšnolemts mums un viņiem. Bet kāpēc? Ar kādu mērķi? Kas tad mēs esam kaut kādi izredzētie?
- Reče, par to jau mēs ar Kati ari lauzījām galvas, kad tu pēkšņi parādījies un sāki mūs apveltīt ar nepelnītiem apvainojumiem. Tu man pasaki kurš normāls cilvēks spētu skaidrā prātā…
Zigmunda tirādi pārtrauca mobilā tālruņa signāls.
- Johaidī, Vize! Es tak pavisam aizmirsu, nu gan noraušos pa galvu!
Taču Vizei ne prātā nenāca izrēķināšanās ar mīļoto vīru, tieši otrādi,
uzzinājusi, ka tas atrodas Saules ielas namiņā, viņa atviegloti nopūtās. Zigmunds klausījās un vairākkārt pamāja ar galvu; ar katru mājienu viņa seja noskaidrojās arvien vairāk, līdz izskatījās gluži apmierināta.
- Nu, noslānīja tevi? iesmējās Valfrīds.
- Ne uz to pusi. Vize teica, esot baigi sanervozējusies, kur es palicis, jo viens mūsu ceļa gabals esot applūdis pavisam zem ūdens, bet, kad uzzināja, ka vēl esmu šite, teica, lai labāk paliekot pie jums, būšot drošāks prāts.
- Tā ir doma, Valfrīds atviegloti teica. Mēs tagad varētu normāli paēst, padzert kafiju un vēlreiz to visu izrunāt.
- Ārprāts! Jau lejā kāpdama, Katrīna ieplāja sev ar plaukstu pa pieri un saviebās. Es taču apsolīju tevi aizvest! Tu esi dulls, Zigi… vispirms liec man apsolīt tādas lietas, pēc tam ierodies ar konjaku, un mēs ieveļamies kolektīvā vājprātā… Labi, ka tev ir tik ģeniāla sieva, citādi mēs būtu galīgās sprukās!
Neko jaunu tovakar viņi neizprātoja, turklāt deviņos ieradās Adrians, lietū izmircis un izsalcis kā vilcēns. Ieraudzījusi loloto dēlu tādā paskatā, Katrīna pārstāja lauzīt galvu par laika cilpām un Zigmunda dzimtas ģenealoģiju un metās gādāt sausas drēbes un ēdienu.
Plašāku pārspriešanu norunāja atlikt uz vēlāku laiku, taču Zigmundam turpmākajās dienās nebija vaļas atgriezties pie satriecošajiem atklājumiem un prātot par neticamo notikumu virknes mērķi, jo līdz pirmā testa dienai bija palicis mazāk par nedēļu; Valfrīds līdz ausīm iegrima jaunradē, un mirdzošās acis un aizvien izspūrušākie mati liecināja, ka iedvesma stabili apmetusies uz klavieru taustiņiem. Tāpēc viņš strādāja, cik jaudas, un Katrīnai nekādi neizdevās iesaistīt vīru sarunās par tēmu, ko vismaz viņa nekādi nespēja izmest no galvas nācās samierināties ar atlikšanu uz nenoteiktu laiku.