"Tāds stikls gaužām derētu," pie sevis sprieda Zigmunds, "varētu, piemēram, ielūkoties Ventspilī, kā tur draugiem iet…"
Tā kā viņam bija izveidojušās draudzīgas attiecības ar rotas komandieri tikko kapteiņa uzplečus saņēmušu inteliģentu virsnieku -, tas pēc viņa lūguma sadabūja dažas grāmatas no apgabala centra Gorkijas Universitātes bibliotēkas.
Dienesta dzelžainais režīms un absolūtā slepenība neļāva Zigmunda eksperimentētāja garam izvērsties pilnā krāšņumā, tomēr kaut ko viņš paspēja gan. Reiz vēlu vakarā, ņemoties ar pašdarināto spoguli labi ja riekšavas lielumā, viņš pamanīja, ka pazudusi spogulim iepretī noliktā emaljētā krūze ar tikko sabrūvētu stipru tēju, jāteic, ļoti sāpīgs zaudējums, jo tējā tika sabērtas pēdējās trīs cukura karotītes. Pirmajā mirklī Zigmunds neaptvēra, kas īsti noticis; labu brīdi neizpratnē blenza apkārt, ar pirkstu stumdīdams briļļu lociņu visā deguna garumā. Telpā viņš tobrīd bija viens pats, tātad garšīgi sasaldināto tēju neviena dzīva būtne nospert nevarēja… Galīgā apjukumā aizvadījis vairākas minūtes, Zigmunds pēkšņi sajuta tādus kā saltus pirkstus pie spuraini apcirptā pakauša; sajūta bija tik reāla, ka viņš neviļus aptaustīja galvu gan no mugurpuses, gan priekšpuses un atklāja, ka piere ir pilnīgi slapja… Krūzes nebija, bet spoži pulētā spoguļa bfodiņa bija mainījusi krāsu uz viegli iesārtu, un šķita, ka no tās virmo siltums. Izgudrotājs sastinga kā piemineklis: kas gan būtu noticis, ja krūzes vietā tobrīd atrastos viņa roka?!
Uzmanīgi, kā baidīdamies apdedzināties, Zigmunds saņēma pirkstu galos spoguļbļodas maliņu, ietupināja bīstamo mantu kartona kastē un drošs paliek drošs pagrūda labi dziļi zem galda. Pēc tam, smēķētavā sūru Prīmas dūmu aizgūtnēm rīdams, pūlējās atcerēties, ko darījis pirms krūzes pazušanas. Patiesībā tobrīd viņš nedarīja neko… uzlēja tēju un iemaisīja cukuru, atzvēlās pret tizlā Vīnes krēsla atzveltni un domāja par Valfrlda un Kates kopīgi rakstīto vēstuli, saņemtu tās pašas dienas rītā. Draugi stāstīja par neseno braucienu uz Siguldu, par studentu ansambļa koncertu, par divu Valfrlda dziesmu ieskaņošanu radiostudijā, un tajā mirklī Zigmundu pārņēma tik neizturamas ilgas pēc dzimtenes un draugiem, ka viņš bezmaz apraudājās. Lai tas nenotiktu, Zigmunds aizvēra acis un sāka dudināt: "Mēs karā neiesim, mēs tam uzspļausim…'" Kad nelūgtās asaras bija atdzītas atpakaļ dziedzeros, viņš atvēra acis un pamanīja, ka krūzes nav! Nav, un cauri! Smeldzīgais mirklis bija ildzis ne vairāk par dažām minūtēm, taču, kā redzams, ar to bija pieticis…
* Citāts no Jaroslava Hašeka romāna "Krietnā kareivja Sveika dēkas pasaules karā".
Pēc šī ārkārtīgi dīvainā notikuma Zigmunda eksperimentēšanas tieksmes apsīka. Taču pagāja laiciņš, un domas kā nevilšus palaikam atgriezās pie noslēptās spoguļbļodiņas… Bet tad kā zibens no skaidrām debesīm viņu ķēra izmisuma pilna Kates vēstule arī Valfrīds iesaukts tai pašā trīskārt nolāpītajā armijā! Neaptverami un neticami no konservatorijas otrā kursa! Nekad agrāk tādas lietas nebija notikušas, bet nu… Tieši tagad, kad Zigmundam līdz dembelim atlikuši nieka pieci mēneši, kad jau ilgāku laiku draugi ar vēstuļu starpniecību kala plānus, ko darīs, kad pēc divu gadu atšķirtības, jo minētās superslepenības dēļ Zigmundam nepienācās pat atvaļinājums, atkal būs visi kopā!
Kates nākamā vēstule atnesa vēl sliktākas ziņas Valfrīdam reāli draud Afganistāna. Viņš nosūtīts uz speciālo internacionālā pienākuma pildītāju mācību centru. Zigmunds vēl nepaspēja sagremot draudīgo informāciju, kad pienāca telegramma: "Esmu pie Valfrīda, viņš ir reanimācijā, lūdz Dievu. Kate." Sajūta bija tāda kā murgainā sapnī; tikai, pateicoties intelektam un spītīgajam optimismam, Zigmunds spēja turēties pretī bailēm par drauga dzīvību. Kad viņš jau trešo dienu nemitīgi dungoja savu mantru mēs karā neiesim, mēs tam uzspļausim -, atšāvās otra telegramma: "Dzīvs, veseļojas, pēc tam citur. Kate."
Pēdējie mēneši pagāja ātrāk, nekā varēja gaidīt. Parakstījies papīrā, kas viņam, piedraudot ar augstāko soda mēru, aizliedza astoņus gadus izbraukt no Padomju Savienības un izpaust jelkādu dienesta laikā gūtu informāciju, Zigmunds devās ilgotajā mājupceļā, vezdams līdzi drēbju murskulī satīstīto mazo spoguli, kas ar viņu bija izspēlējis tik dīvainu joku. Pēc atgriešanās viņam uzreiz piedāvāja darbu bērnu mūzikas skolā kā nekā pirms pāris gadiem beidzis vijolniekus kā labākais kursā -, un atsevišķu istabeli skolas kopmītnē. Kopmītnē, protams, nebija slikti, to Zigmunds labi zināja pēc četriem tur aizvadītajiem gadiem, tomēr garlaicīgi gan… jo, būdams pedagogs, viņš vairs nevarēja atļauties nenieka no tiem niķiem un stiķiem, ko bija piekopis paša mācību gados. Tāpēc lielāko daļu brīvā laika Zigmunds pavadīja Katrīnas mājā, kur vietas, kā zināms, netrūka, turklāt draudzenei bez vīrieša rokas bija grūti iztikt, nemaz nerunājot par drauga atbalstu Valfrīda prombūtnes laikā. Šis atbalsts bija daudz nepieciešamāks par malkas skaldīšanu un mūžam caurā jumta labošanu.
Pusotru gadu vēlāk, kad Latvijā gaidīja Neatkarības deklarācijas pieņemšanu šis supersvarigais notikums notika pavisam neilgi pirms Valfrīda atgriešanās -, Zigmundam Reizemanim piešķīra apdzīvojamo platību paprāvu istabu ļoti vecā ēkā Tirgus laukuma malā, kā vēlāk izrādījās Ventspils vissenākajā namā, kas celts 1646. gadā… Telpa noteikti prasījās pēc remonta, taču Zigmundam tādiem darbiem nepietika ne spēka, ne laika kopš agra pavasara viņu savā varā atkal bija paņēmusi spoguļu maģija. Ik vakaru viņš iegrima tik sarežģītos aprēķinos un vienādojumos, ko saprast varētu ja nu vienīgi pats Einšteins. Ierosmi jaunajai apsēstībai deva krievu progresīvajā žurnālā Техника молодёжи izlasīts raksts par renesanses laika astronomu un mistiķi Ludoviko Amāro no Sjēnas, kurš esot pūlējies atrast vienotā laika formulu un saskaņā ar laikabiedru stāstiem to, iespējams, ari atradis, jo reiz, gaišā dienas laikā iedams pa ielu, pēkšņi izgaisis…
Katrīna, pats par sevi saprotams, ārkārtīgi gribēja zināt, ar ko draugs cauriem vakariem nodarbojas, taču pat viņai Zigmunds neatklāja savas trakās ieceres, murkšķēdams kaut ko par kosmisko trokšņu radiouztveršanas mēģinājumiem un tamlīdzīgām nepārbaudāmām lietām. Tomēr rakstu par Sjēnas Amāro viņš Katei iedeva izlasīt, un Katrīna ar laika ceļošanas ideju aizrāvās ne mazāk kā Zigmunds pats. Abi uzmeklēja visas iespējamās grāmatas par šo tēmu, kādas vien bija atrodamas bibliotēkā, un aizrautīgi apsprieda gan Herberta Velsa, gan Harija Harisona un citu fantastu priekšstatus par laika mašīnām un to darbību.
Kamēr palēnām plauka pavasaris un Valfrlds Krievijā paunojās mājupceļam, Zigmunds iekārtojās jaunajā miteklī. Noplājis matraci istabas vienā kaktā, uzstutējis prlmusu un kafijas vārītāju otrā, viņš metās darbā ar atjaunotu sparu. Parabolisko metāla objektu, kura izliekums bija izveidots pēc visjaunākajiem un arī vispārliecinošākajiem aprēķiniem, pārklāja ar plānu sudraba amalgamas kārtiņu un nopulēja līdz žilbinošam spoguļa spožumam; centrā iestrādāja nelielu sešstūra prizmas formas kristālu fenakītu ne visai dārgu, bet grūti iegūstamu minerālu, ko atsūtīja bijušais dienesta biedrs no Altaja. Kādu vakaru, kad Zigmunds kārtējo reizi iegrima sarežģītos aprēķinos un pārdomās par nepieciešamo enerģijas lādiņu un spoguļa iedarbības iespējamo rādiusu, viņš saklausīja kāpnēs steidzīgus soļus. Aši pastūmis pret sienu atstutētajam spogulim priekšā krēslu, virsū uzmetot apsmulētu dvieli, Zigmunds atvēra durvis un ieraudzīja Kati, smejošu un raudošu vienlaikus. Valfrīds atsūtījis telegrammu, Valfrīds rītvakar būs mājās, viņa gavilēja.