Nogāzis pār zemi visa pavasara slapjuma normu, lietainais marts aizbrida pagātnē, bet aprīlis sākās ar versmainu ziedēšanu pūpoli gozējās saulē kā sudraba tīrradņi īkšķa gala prāvumā, alkšņu un lazdu spurdzes ietina mežmalas dzeltensārtos putekšņu mākoņos. Grāvmalas raiboja māllēpju dzeltenumā, bet dziļāk mežā mirkšķināja zilo vizbuļu dzelmainās actiņas.
"Skaistums neaprakstāms," tīksmi domāja Katrīna, raudzīdamās laukā pa naski ripojošā Rīgas-Ventspils ekspreša logu. "Ak kungs, kā tagad gribētos paņemt pāris brīvdienu! Aizbraukt no pilsētas… paklimst mežā, kas tagad līdzinās jaunības pasaciņai, paklausīties putnu dziesmās, vismaz uz pāris dienām pie Zigmunda un Vizēs. Tāds pavasaris, ka vai sirdi rauj laukā!"
Viņa atgriezās no kārtējās muzeja darbinieku sanāksmes. Nevarētu sacīt, ka tā nebija interesanta, taču vārdos nenosaucamas un nedefinējamas izjūtas traucēja koncentrēties uz apspriežamajiem jautājumiem. Dīvaini, taču brīdi pa brīdim Katrīnai uzmācās tāda pat sajūta, kā citkārt arheoloģiskajos izrakumos, kad daudzsološam laukumam noņemta virskārta, novākti daždesmit centimetri zemes un kuru katru brīdi var atklāties brīnumainas vēstures liecības, kas simtiem gadu bijušas slēptas cilvēku acīm. Protams, stress, tomēr tīksmi kņudinošs, jo kas gan var būt aizraujošāks un līksmāks par atklājuma prieku! Ja nu vienīgi mīlestība.
Roka, kas brīvi atdusējās uz klēpī noliktās somas, pēkšņi sajuta vieglu vibrāciju. Ieskatoties tālruņa displejā, pārņēma spējš prieks zvanīja Valfrīds.
- Sveika, mīļā, cik tālu esi tikusi?
- Līdz Engures upītei, tūdaļ būs Ugāle. Tu varbūt gatavojies mani sagaidīt?
- Patiesībā es jau tevi gaidu. Sadomāju izvēdināt galvu un izstaigāties, metu līkumus pa pilsētu, lasu afišas. Bija jūtams, ka viņš smaida.
Rādās, pēc kādas pusstundas būsi klāt, es tikmēr paspēšu aizklīst līdz Ventmalai. Kā tu gribi, lai tevi sagaidu? Ar puķēm?
- Puķēm? Katrīnai gandrīz aizlūza balss. Viņa nespēja atcerēties, kad pēdējoreiz Valfrīds viņu sagaidījis ar puķēm. Laikam toreiz, kad viņa bija aizstāvējusi doktora disertāciju, vai tomēr ne? Kas tev prātā, vai kas noticis?
- Kam, tavuprāt, jānotiek, lai rastos vēlēšanās uzdāvāt mīļotajai sievietei ziedus? Varbūt man piemeties pavasarīgs noskaņojums? viņš jokoja.
- Vai, cik jauki! Gribu! Puķes un… jā, un saldējumu! Mute vienā mirklī bija pilna siekalām ak kungs, kā viņai pēkšņi kārojās saldējuma, vienalga, kāda. Varbūt vaniļas vai pistāciju, vai, sacīsim, šokolādes.
Šķita, ka autobuss, visu laiku tik ņipri joņojis rietošās saules virzienā, pēkšņi sācis vilkties kā sagrabējis bulciņvāģis. Katrīna nepacietīgi dīdījās sēdeklī un pēc brītiņa pieķēra sevi skaitām kilometrus kā kādreiz jaunībā, kad pēc vairāku dienu vai pat nedēļu atšķirtības nespēja vien sagaidīt tikšanos ar mīļoto.
Kad ekspreša starmešu gaisma atspoguļojās Ventspils autostacijas stiklotajās sienās, viņa uzreiz pamanīja smaržīgajā nokrēslī stāvam vīru vaļējā virsjakā, ar sārtu hiacinti rokā.
- Un kur mans saldējums? noprasīja Katrīna, tikko bija samīti sagaidīšanas skūpsti.
- Būs tev arī saldējums, tu, nepateicīgā un nepacietīgā sieviete! Gribēju nopirkt tepat kioskā, bet tad ienāca prātā, ka foršāk būtu kopā pasēdēt kafejnīcā un tur panašķoties, nevis ejot pa ielu kā sīkajiem.
Kate neiebilda, jo… kad gan viņi abi pēdējoreiz bezrūpīgi un nesteidzīgi sēdējuši kafejnīcā? Pirms gada, ja ne vēl senāk.
Valfrīds uzvēla plecā viņas smago somu, kā allaž piekrautu materiāliem un jauniegādātām grāmatām; pa ceļam viņš atzinās, ka sākotnējais pastaigas iemesls bijis sāpīgs stīvums mugurā sekas stundām ilgajai sēdēšanai pie klavierēm un datora, taču, izejot laukā, tas piemirsies, dodot vietu sen neizjustai romantikai, no kuras savukārt izrietējusi vēlme ātrāk ieraudzīt viņu, savu Kātiņu.
Drīz vien abi sēdēja pie mazmazltiņa galdiņa un mielojās ar saldējumu Katei pistāciju un šokolādes, Valfrīdam aveņu dubultporcija.
- Tagad būs mierīgāks periods, viņa tīksmi nopūtās, aši pārstāstījusi saistošāko no pāris dienās Rīgā piedzīvotā. Varēšu uzpost mūsu dārziņu un paprātot par interesantām lietām.
- Tu domā… par Zigmundu un tām vēstulēm?
- Varbūt arī to, kaut gan tur iespēju robežās viss pamatā ir skaidrs, lai arī cik dīvains un neticams. Es gribēju atgriezties pie senajām dabas katastrofām vai vienas konkrētas kataklizmas ir pietiekami daudz liecību visādos avotos, ka tāda bijusi, bet tagad mani visvairāk interesē tās cēlonis. Saproti, Valfrīd?
Tobrīd meitene aiz bāra letes ieslēdza televizoru, un mazajā telpā vairs nebija saklausāma neviena cita skaņa kā tikai reklāmklipu teksti derdzīga optimisma pilnas balss izpildījumā. Katrīna un Valfrīds sinhroni saviebās, un viņš izteiksmīgi pagrozīja pirkstu pie deniņiem jukusi tā meiča, vai?
"… jums akcija Meteorīts! Tikai vienu dienu, tāpēc nenokavējiet!" TV ekrānā bļaustījās smaidīgs švīts, bet nākamajā mirklī viņa ģīmi nomainīja varena ugunsbumba, kas ar blīkšķi ietriecās virtuālā zemeslodē.
- Tinamies prom, Katiņ, citādi es palikšu traks, pūloties pārkliegt reklāmas troksni, iesaucās Valfrīds. Mana nervu sistēma šito nespēj izturēt. Katiņ! Katiņ, kas tev notika?
Katrīnas izskats tiešām nebija labais šķita, viņu ķērusi trieka: televizoram pievērstās acis ieplestas, mute pavērta, bet no paceltās karotītes uz galdauta pilēja kūstošais saldējums. Valfrīds izņēma no sastingušās rokas karoti un ne visai saudzīgi paraustīja sievu aiz elkoņa.
- Ko? Es… paklau, iesim prom no šejienes un labi ātri! Gaišās skropstas steidzīgi samirkšķinājās, acīs bija gluži neaprakstāma izteiksme ellīgs trauksmes un līksmes maisījums. Tu pat nevari iedomāties, es pēkšņi sapratu, tagad man ir skaidrs pilnīgi viss! Katrīna steidzīgi murmināja, pogādama ciet jaciņu, turklāt pavisam greizi. Viņa gandrīz aizmirsa Valfrīda dāvāto hiacinti, tomēr atģidās, ar drusku samocītu smaidu izlūdzoties piedošanu.
- Klau, vai tu vari pateikt, kāda muša tev pēkšņi iekoda? Ne jau tā pavasarīgā noskaņojuma pārņemtais Valfrīds bija iztēlojies vakaru kopā ar Kati. Piekrītu, tā reklāma ir stulba, bet tava reakcija ir galīgi neadekvāta.
- Stulba, jā, bet tai pašā laikā ģeniāla! Man beidzot pielēca, nē, nē, tagad par to vairs nerunāsim, piedod, mīļais, zinu, ka uzvedos pilnīgi un galīgi nepiedienīgi, bet es tūdaliņ labošos, esmu jau labojusies, goda vārds! viņa nobēra kā automāta kārtu un ar abām rokām ieķērās Valfrīda elkonī.
Vakars pagāja mīļi un jauki; Kursīšu-Sauleskalnu ģimenīte draudzīgi paēda tēva un dēla kopīgi gatavotās vakariņas, apsprieda Adriana tuvojošās dzimšanas dienas svinību plānus kā nekā cilvēkam tikai reizi mūžā paliek divdesmit gadu un vienojās, ka vislabāk sarīkot pamatīgu pankūku ballīti, lai noplacinātu milzīgos ievārījuma krājumus, kas dila daudz gausāk, nekā pērnruden prognozēja Dana. Ja laiks saglabāsies tikpat jauks kā pašreiz, "Ozolēnu" puišus un dažus Adriana klasesbiedrus aicinās uz Riekstukalnu, bet, ja sametīsies auksts vai līs lietus, ballēsies mājās.